Krīze beigusies tikai Dombrovskim personiski, uzskata tiesībsargs Jansons 40
Dienā, kad Saeima tiesībsarga amatā atkārtoti ievēlēja JURI JANSONU, advokāts Aldis Alliks atsūtīja man īsziņu: “Jura Jansona pārvēlēšana ir viena no nedaudzajām mūsu tautas veiksmēm, jo nozīmīgā amatā paliek zinīgs jurists un latvietis gan vārdos, gan darbos. Viņam ir spēcīgi pamatelementi – mugurkauls, smadzenes un sirds. Katrai mūsu valsts amatpersonai ir viena mēraukla: cik daudz un ko tieši viņš ir izdarījis latviešu tautas kā valstsnācijas un Latvijas kā latviešu valsts labā. Par Juri Jansonu man šaubu nav, virs viņa es savu lupu neturu un negrozu.”
Esmu aicinājusi tiesībsargu uz sarunu par smalko robežu starp toleranci un visatļautību, vārda brīvību un mūsu valsts suverenitātes apdraudējumu, starp pienākumu palīdzēt nelaimē nonākušiem un tiesībām uz personisko drošību. Un, protams, arī par mūsu visu tiesībām uz laimi.
– Kā vērtējat piecos gados paveikto? Kas pa šo laiku ir mainījies un uz kuru pusi?
– Te būtu jāaplūko vairāki aspekti. Tiesībsarga birojā strādā četrdesmit divi cilvēki, mēs esam viens no mazākajiem, bet arī viens no Eiropā efektīvākajiem birojiem. Katrs darbinieks lieliski pārzina savu jomu. Agrāk starp mūsu juristiem bija vērojams utopiskais ideālisms, bet tagad tas ir veiksmīgi izlīdzsvarots ar sociālo realitāti.
Kad sāku strādāt tiesībsarga amatā, parlamentā mani labprātāk redzēja ejam nekā nākam. Izjutu arī mediju pretestību. Tādēļ mana retorika bija asa, nereti pavīdēja spilgti, pat ciniski epiteti, piemēram, veselības ministri salīdzināju ar Gebelsa asaru. Man vajadzēja tikt sadzirdētam, pārliecināt gan likumu lēmējus, gan sabiedrību. Tagad ārējā komunikācija ir mainījusies. Kad decembrī parlamentā uzstājos ar gada pārskata ziņojumu, varēju pat atsaukties uz valdības deklarāciju, jo tajā ir ietverti svarīgākie jautājumi, ar kuriem strādājam. Tas nozīmē, ka parlaments un valdība ir sākuši domāt par cilvēktiesību jautājumiem vai vismaz ir apņēmušies tos risināt. Tagad mūsos ieklausās, biroja kolēģi tiek aicināti izteikt viedokli komisijās. Parlamenta darbība cilvēktiesību jomā kļūst daudz, daudz progresīvāka, tas nozīmē, ka parlaments kļūst profesionālāks. Jo kas tad ir cilvēktiesības? Ikviena cilvēka tiesības uz laimi. Tas ir pamatuzdevums, kas parlamentam likumu līmenī jānodrošina Latvijā.
– Ar piebildi: tiesības uz laimi ne tikai deputātiem, viņu tuviniekiem un sponsoriem, bet arī tiem, kas šo Saeimu ievēlējuši un kā intereses tā pārstāv. Vai reizēm nerodas sajūta, ka daļa parlamentāriešu dzīvo citā realitātē, kādā paralēlā pasaulē?
– Protams, protams, ne viens vien no viņiem dzīvo citā realitātē. Rīt man ir apmeklētāju pieņemšanas diena. Agrāk bija regulāri, tad uz pusgadu es to apturēju, jo patiesībā mūsu birojs ir unikāls – mēs izvērtējam katru sūdzību neatkarīgi no tās iesniegšanas formas. Tomēr daudziem šķiet, ka labāk ir atnākt pie tiesībsarga personiski. Mēs gadā sniedzam apmēram sešus ar pusi tūkstošus konsultāciju – gan pa telefonu, gan elektroniski, gan klātienē. Patiesībā tas ir ļoti intensīvs darbs maniem juristiem.
– Un kā tad ir citviet?
– Citviet kolēģi sakrāj čupā iesniegumu kaudzīti un tad skatās – ja tā ir sistēmiska problēma, sāk rosīties. Bet es saku: to sistēmisko problēmu var identificēt arī no viena iesnieguma. Un novērst uzreiz. Protams, ne visos gadījumos ierosinām pārbaudes, ne vienmēr nekavējoties skrienam uz parlamentu. Galvenā problēma Latvijā ir nevis likumi, bet vājie tiesību normu piemērotāji – ierēdņi.
– Vai varat viņus piespiest?
– Mēģinām to darīt. Vislielākā bēda – līdz ar valdības maiņu mainās arī valdības koncepcija, nav institucionālās atmiņas, nav pēctecības, tāpēc ierēdņi pamazām kļūst neuzņēmīgi pret ikvienu jaunu iniciatīvu. Un tad es atceros vienu gadījumu iz dzīves. Ieskrien adjutants pie komandiera: slikta ziņa, esam aplenkti! Komandieris smaida: lieliski, tas nozīmē, ka varam uzbrukt jebkurā virzienā!
Atveru Satversmes 8. nodaļu un uzsmaidu kolēģiem: varam uzbrukt jebkurā virzienā! Mums ir unikāla Satversme, tajā ir ietverti visi galvenie cilvēktiesību aspekti.
