Andis Kudors: Tiesības nogalināt – Krievijas gadījums 55
Andis Kudors, politologs
No Maksa Vēbera esam mācījušies politoloģijā, ka valsts varai pieder ekskluzīvas tiesības uz vardarbību jeb spēka pielietošanu. Mēs Latvijā esam šīs tiesības deleģējuši policijai un Bruņotajiem spēkiem un citām tiesību sargājošām institūcijām. Kāpēc? – Lai valdītu likums un kārtība, noziegumam sekotu sods un nebūtu visu kara ar visiem. Lai policisti un kareivji nedarītu, kas pašiem ienāk prātā, spēka lietošanu reglamentē likumi. Likuma vara ir principiāla pilsoņu mieram, jo citādi būtu jābaidās no katra, kurš nēsā uzplečus un ieroci. Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? – Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Šķidrais 9. maijs
Vācu izlūki nesen ziņoja, ka Vladimira Putina režīms ir stabils, tam nekas īpašs nedraud. Nevaram arī teikt, ka Krievijā būtu iestājies haoss, tomēr tas “likums un kārtība” ir visai specifiski lielumi kleptokrātiskajā impērijā. Krievijas “kārtības” vizītkarte ir bijušā zeka Jevgēņija Prigožina necenzēto vārdu straumes, kas plūst KF Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova un uzbrukuma ministra Sergeja Šoigu virzienā.
Lai cik tur būtu inscenējuma, ne par ko normālu mēs te nevaram runāt. Un Krievija, piedodiet, jau arī nav normāla valsts. Tā ražo un ražo ciešanas kaimiņiem. Putina satrūkšanās pie trokšņa netālu no “mūžīgās uguns” memoriāla pie Sarkanā laukuma 9. maijā lika vēlreiz saausīties tiem, kuri dalīs lāčādu pēc Putina, lai arī kad tas brīdis pienāktu. Šķidrā parāde ar vienu vienīgu T-34 tanku parādīja, ka “nācijas tēvs”, “deržavņiku virspriesteris” – Putins, nav tik stiprs kā vēl pirms gadiem diviem. 9. maija parāde Putina režīmam ir sakrāls notikums, kurā “nācijas tēvs” svētī tautu, kura pielūdz (vai izliekas, ka pielūdz) vadoni un ideju par “tūkstošgadīgo un vareno Krieviju”.
Lai ukraiņu (vai vēl kādi citi) droni neuzbruktu, vadonim nācās paslēpties aiz dažu NVS dalībvalstu vadītāju mugurām. Viens no faktoriem, kas liek domāt par to, kas notiks pēc Putina, ir privāto militāro kompāniju (PMK) izveide Krievijā. Lai arī kaimiņvalsts likums tās aizliedz, mēs zinām, ka Krievijā likums ir nevis kas, bet kurš…
Privātais karš
Privātās militārās kompānijas parādījās jau Aukstā kara laikā Izraēlā, Lielbritānijā, ASV un citur. Svarīga detaļa – visas minētās ir valstis, kurās darbojas likuma vara un demokrātija. Krieviju pie tādām nevar pieskaitīt. Visvairāk medijos apspriestā PMK ir Krievijas Jevgēņija Prigožina kūrētā “Vagner”, kas paspējusi karot dažādos pasaules karstajos punktos – visur, kur tās īpašnieks var labi nopelnīt.
Atcerēsimies, ka tā ir komercstruktūra un tās pastāvēšanas galvenais mērķis ir pelnīt. Nu tad lūk –, ja ukraiņi gatavo okupēto zemju atbrīvošanu, tad Prigožinam paliek neērti būt iespiestam rajonā, kurš ir viens no iespējamiem Ukrainas spēku pretuzbrukuma ceļiem. Šādā situācijā runīgajam zeku vadonim nākas gatavot atkāpšanās ceļu, vispirms sūdzoties, ka aizsardzības resors nedod munīciju. Bet kad tā apsolīta, tad jāsāk publiski skaidrot, ka vāgnerieši nostiprina pozīcijas, lai tās atdotu Krievijas armijai. Jo kā tu tiksi Āfrikā pie dimantiem, ja tavi algotņi ir apšauti?
Pirms vēstījuma par pozīciju atdošanu Bruņotajiem spēkiem, izskanēja arī Prigožina uzaicinājums Ramzanam Kadirovam un viņa vadītajiem spēkiem nomainīt Vāgnera t.s. muzikantus Bahmutā. Tas bija maigs uzbrauciens, sak’, čečeni, jūs tikai lielāties, bet nekarojat! Uz ko agrāk tik draudzīgi pret Prigožinu noskaņotais Kadirovs teica, ka Prigožinam pagaidām ir jāpaliek uz frontes līnijas un tad, kad viņš ar saviem kareivjiem ieradīsies Bahmutā, tad noteiks, ko vāgneriešiem tālāk darīt. Vīri apmainījās ar laipnībām…
Oficiālie muskuļi
No spēka pozīcijām runā Kadirovs un Prigožins, bet viņu spēki nav salīdzināmi ar oficiālo armiju. Putina viens no “muskuļiem” ir viņa bijušais miesassargs Viktors Zolotovs un viņa vadītā Nacionālā gvarde – kaut kas līdzīgs iekšlietu karaspēkam un padomju laika sarkano uzpleču (ar kirilicas burtiem BB (vnutreņņije voiska)) nēsātājiem. Zolotovam formāli ir pakļauta daļa no Kadirova kaujiniekiem. Nezvai gan čečeni paklausītu X stundā Zolotovam vairāk nekā Kadirovam.
Prigožins veiksmīgi izmanto PR tehniku, tomēr valsts mērogā viņa spēki nav salīdzināmi ar Gerasimova komandētajiem Bruņotajiem spēkiem un Zolotova vadīto Nacionālo gvardi, kuras komandieris kritiskā brīdī drīzāk paliks lojāls Putinam. Vēl ir jāņem vērā, ka Gerasimovam (un kaut kādā, nelielā mērā – Šoigu) ir pakļauta GRU – Galvenā izlūkošanas pārvalde (ar tās diversantiem, kuri māk slepkavot). FSB ir ļoti ietekmīgs, bet militārā ziņā tas nav tas pats, kas citas spēka struktūras.
Tā spēks drīzāk ir plašajā aģentūrā, kas caurauž visu valsti un daudzas valsts institūcijas. Putinu sargājošā FSO – Federālais apsardzes dienests ir pietiekami liels, lai izkarotu nelielu kariņu; šo vīru rokās reāli ir Putina dzīvība. Tur ir daudz rotāciju un tiek atlasīti lojāli kadri, bet ja nu ne visi ir tādi? Un vai visi minētie “muskuļi” visu laiku darbosies sekojot viena vadības centra norādēm?
Šķobās valsts monopols uz vardarbību
Padomju laika bērnu kinofilmā par robotu Elektroniku viens no zēniem izsaucās: “Man arī ir balss, es arī gribu dziedāt!” Vāgnera mūzikas cienītāji nav vienīgie, kuri vēlas “muzicēt” un pie reizes vēl nopelnīt. Vispirms jau Aizsardzības ministrija izlēma veidot savas privātās kompānijas un atņēma “Vagner” ieslodzīto vervēšanas monopolu. Turklāt, atšķirībā no Prigožina, aizsardzības resors zeku vervēšanu uzlika uz rūpnieciskām sliedēm, īstenojot to vienlaicīgi vairākās ieslodzījuma vietās uzreiz.
Lai arī Putins pirms kāda laika teica, ka visu, ko armija prasa – valsts dod, tomēr resursu karam trūkst. Tāpēc 2022. gada septembrī diktators uzdeva saviem miljardieriem sponsorēt karu. Esat netraucēti (bez īpašas Rietumu kompāniju konkurences) barojušies pie siles? – Tagad daļa jāatdod atpakaļ! Barojiet armiju! Putinam paklausīja “pareizticīgais oligarhs” Igors Altuškins un izveidoja bataljonu “Ural”.
Altuškina balataljons darbojas Aizsardzības ministrijas kontrolē, karo Luhanskas apgabalā, bet uzņēmējs apmaksā kara rēķinus. Vēl cits miljardieris iztukšo maciņu; tas ir “Stroitransgaz” īpašnieks, Krievijā plaši zināmais Genādijs Timčenko, kurš uztur PMK “Redut”. Ir izveidota arī “Bokareva” PMK, kuras īpašnieks ir Forbes Krievijas bagātnieku reitingā 47. numurs – “Transmašholding” līdzīpašnieks Andrejs Bokarevs.
Par savas militārās kompānijas izveidi paziņoja kompānija “Gazprom”. Viņiem vajagot infrastruktūru sargāt. 2013. gadā Gazprom un Transņeft jau saņēma speciālu atļauju savas apsardzes formējumu veidošanai. Kāpēc kara laikā vajadzēja jaunu atļauju? – Tāpēc, ka tagad runa ir par privātas militāras kompānijas “Potok” izveidi. “Potok” izplenījās “Vāgnera” kritiku pēc tam, kad bija atstājuši savas pozīcijas, un atseguši “muzikantu” flangu. Arī Krimas okupācijas varas vadītājs Sergejs Aksenovs ir izveidojis jaunu PMK, kuru vada kāds Prigožina Āfrikas operāciju kurators. 2022. gada augustā tika ziņots par KF reģionu veidotiem brīvprātīgajiem bataljoniem.
Mērķis – sadalīt izdevumus un iesaistīt organizatoriski reģionālos subjektus lielgabala gaļas savākšanā un transportēšanā uz nāves ieleju. Pagaidām jau visi ceļi ved pie Putina. Pat ja apņēmības pilnie rejas savā starpā, viņi tomēr demonstrē lojalitāti vadonim, bet nav zināms, kas notiks, ja Putina pēkšņi nebūs. Mihails Hodorkovskis uzdot retorisku jautājumu šajā kontesktā – vai tikai šie privātie bataljoni neiesaistīsies visu karā ar vsiem par varu Krievijā pēc Putina? Hodorkovskis skaidro, ka Krievijā no valsts rokām izslīd monopols uz spēka lietošanu.
Nobeigumā
Prigožins vēstīja, ka 26000 vāgneriešu esot pēc līguma noslēgšanas atgriezušies mājās. Jau ātri tika ziņots par viņu izdarītajiem jaunajiem noziegumiem brīvībā. Daļai postraumatiskais sindroms izpaudīsies vardarbībā, slepkavībās, dzeršanā utt. Krievijā, atšķirībā no ASV, nav īpaši labi attīstīti tādi sociālie dienesti, kuri spētu strādāt ar bijušajiem karotājiem. Krievija jau cieš un vēl vairāk cietīs sociāli. Tā ir agresijas, kleptokrātijas un melu režīma pastāvēšanas cena.
No vienas puses – Putins vienkārši ar PMK izveidi taktiskā līmenī risina frontes problēmas, no otras – stratēģiskajā līmenī Krievija var nākotnē sastapties ar lielu problēmu – būs daudz bruņotu vīru, kuri ir gatavi izkauties. Turklāt PMK nerīkojas vairs tikai ar strēlnieku ieročiem; to pārziņā nonāk arī smagā bruņutehnika un atsevišķos gadījumos pat militārā aviācija. Putinam jau ar stratēģiju īpaši nekad nav veicies; pateicoties viņam, ukraiņu nācija ir vienota, NATO izplešas, nevis saraujas. Haosa, nav un pilsoņu kara Krievijā arī (pagaidām) nav, izlūki ziņo par relatīvu stabilitāti. Bet Krievijas vēsture rāda, ka visādi var sanākt. Krievijas dzīles ir tik bagātas, ka nebūs tā, ka trūks valdīt gribētāju.
