Uldis Šmits: Tiesības neticēt 0
Sakritība – dienā, kad plašsaziņas līdzekļi neatslābstoši sekoja t. s. Normandijas formāta samitam, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā atkārtoti (līdzīgi kā pērn decembrī) tika nosodīta Krievijas anektētās Krimas pussalas militarizācija.
Rezolūcija neizraisīja īpašu vai vispār nekādu interesi, kaut arī Ģenerālā asambleja oficiāli skaitās Apvienoto Nāciju galvenā politikas veidošanas, pārstāvniecības un lēmējinstitūcija, kas iemieso starptautiskās sabiedrības morālo autoritāti.
Taču būtībā nekādu politiku neveido, jo ANO Ģenerālās asamblejas lēmumi nav juridiski saistoši un bieži vien netiek ievēroti. Bet tas vairs nevienu pārāk nepārsteidz. Ja reiz atsevišķas dalībvalstis neievēro pat ANO statūtus.
Tāpēc politikas veidošanas virtuve ērtības labad pārcelta uz dažādu veidu tikšanās formātiem, lai meklētu risinājumus šaurākā lokā. Arī “Normandijas četrinieka” ietvaros, kas pastāv kopš 2014. gada jūnija vai, var teikt, gandrīz kopš Krievijas agresijas sākuma Austrumukrainā.
Kad Berlīne un Parīze uzņēmās starpniecību “konflikta” noregulēšanā. Sarunas parasti ritējušas par Minskā parakstīto vienošanos izpildi, un jāatceras, ka pirmā no tām tika noslēgta jau 2014. gada septembrī.
Proti, divpadsmit punktu protokols par uguns pārtraukšanu un citām nepieciešamajām darbībām.
Vairākums toreizējo tēmu bija arī 2019. gada 9. decembra samita darba kārtībā, ko atkal vainagoja virkne vienošanos, kas paredz uguns pārtraukšanu, bruņojuma atvilkšanu un papildu nošķiršanas zonu radīšanu noteiktos sektoros, EDSO misijas mandāta paplašināšanu, gūstekņu apmaiņu, Sarkanā Krusta rīcības brīvību…
Turpretī Putins nepiekrīt Zelenska prasībai izvest Krievijas bruņotos formējumus un nodot Kijevas kontrolē Ukrainas robežas posmu (ap 400 kilometru) līdz vēlēšanām, kas būtu organizējamas Doņeckas un Luhanskas apgabalu pagaidām faktiski okupētajos “tautas republiku” rajonos. (Kā vēlāk klāstījis Putins, ukraiņu nacionālisti varētu tur sarīkot “Srebrenicu”.)
Pastāv vēl citi strīdīgi un dažādi interpretēti jautājumi, kuru izskatīšana atlikta uz nākamo, pēc četriem mēnešiem Berlīnē plānoto samitu.
Taču pavisam drīz jārod kāds kompromiss šķietami ar Donbasu nepavisam nesaistītajā, bet Parīzē arī pārrunātajā lietā par jauno gāzes tranzīta līgumu, respektīvi, par nosacījumiem Krievijas turpmākai gāzes piegādei caur Ukrainu uz Eiropu, jo šobrīd pastāv tikai “vienošanās vienoties”, kas acīmredzot notiks citā jeb Briseles, Maskavas un Kijevas sarunu formātā.
Tāpat neatbildēts paliek jautājums, cik dibināti ir spekulatīvie pieņēmumi par Makrona un Merkeles iespējamo politisko spiedienu, kam pakļauts vēl nepieredzējušais Ukrainas prezidents, un vai aiz viņam veltītajām uzslavām par centieniem panākt mieru neslēpjas pamudinājumi izrādīt, sacīsim, saprātīgu elastību.
Piemēram, juridiski izlīgt ar “Gazprom” vai atteikties no ANO Starptautiskajā tiesā iesniegtās prasības pret Krieviju.
Bet tas diez vai notiks, ja Zelenskis turēsies pie Parīzē nosauktajiem principiem – Ukraina ir unitāra un nav “federalizējama”, valsts attīstības vektors nav ārēji iespaidojams un kompromisi sakarā ar noregulējumu Austrumukrainā netiks pieļauti uz teritoriālas piekāpšanās rēķina. Preses konferencē viņš apgalvoja, ka “ukraiņi ir pelnījuši tiesības neticēt vārdiem un solījumiem”. Mēs arī.
