Juris Pūce: Tiesības kaitēt pašiem sev un runāt citu vārdā 1
Iedomāsimies situāciju: pie ārsta regulāri ar ļoti līdzīgām traumām ierodas cilvēks, bet, kad ārsts apjautājas, vai nebūtu prātīgi kaut ko pamainīt dzīvesveidā, kas šīs traumas rada, cilvēks dusmojas. Izklausās diezgan nejēdzīgi, tomēr situācija atgādina arī dažus administratīvi teritoriālās reformas oponentus, kuri pieprasa, lai valsts ārstē sekas, bet noraida jebkādus ieteikumus par cēloņu mazināšanu.
Runājot statistikas valodā, droši vien arī mani oponenti par problēmu uzskata to, ka dažādu pašvaldību Latvijā izdevumi uz vienu iedzīvotāju svārstās no 911 līdz 2101 eiro gadā (Latvijas Bankas dati), jo tas nozīmē, ka ir pašvaldības, kurās cilvēki saņem būtiski pieticīgāku pakalpojumu nekā citās.
Tajā pašā laikā mēs redzam nevēlēšanos runāt par problēmas iemesliem – piemēram, to, ka tik atšķirīgās iespējas ir tieši saistītas ar tikpat lielām atšķirībām pašvaldību nodokļu ienākumos (no 319 līdz 1298 eiro gadā uz vienu iedzīvotāju). Problēmas nevar atrisināt, ja saskaņā ar Uzņēmumu reģistra datiem katrā trešajā Latvijas novadā vidējais tiešo ārvalstu investīciju apjoms gadā uz vienu iedzīvotāju nesasniedz vienu eiro.
Tomēr reformas pretiniekus loģika neinteresē. Viņi (piemēram, pensionēts agronoms Andrejs Lucāns) ir gatavi sabiedroto redzēt pat Alfrēdā Rubikā – cilvēkā, kurš centās nepieļaut Latvijas valsts atjaunošanu.
Šādi oponenti reformai pārmet “Latvijas valsts pamatu ārdīšanu”, tikai viņi nepamana tādu “sīkumu”, ka reforma ir nepieciešama kaut tādēļ, lai tiktu ievērota jau pastāvošā likumdošana (piemēram, Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums), kas skaidri pasaka kritērijus novada teritorijai, kurus šobrīd vairāk nekā puse no pašvaldībām nepilda.
Citiem vārdiem sakot, skaļākie tādu jēdzienu kā “valsts” un “tauta” lietotāji būtībā pieprasa likumu neievērošanu. Jau minētais Lucāns, vēršoties pret reformu, uzstājas kā zemnieku aizstāvis, acīmredzot, uzskatot, ka zemniekiem nav nepieciešama laba izglītība viņu bērniem vai spēcīgas pašvaldības vispār.
Reformas pretinieki labprāt apgalvo, ka reforma ir “Rīgas politiķu” uzspiesta un ka tā neņem vērā novados dzīvojošo tiesības pašiem lemt par to, kas viņiem noderīgāk. Tad nu jāteic, ka šādi patstāvības aizstāvji paši zināmā mērā rīkojas nedemokrātiski, uzskatot par iespējamu savas personiskās intereses uzdot arī par Latvijas novadu bērnu un to līdzcilvēku, kuriem nepieciešama sociālā palīdzība, interesēm.
Reformas pretinieki, protams, visu zina labāk, un viņi neļaus sev “uzspiest”, piemēram, labāku sociālo aprūpi senioriem, kas būtu iespējama tikai ekonomiski spēcīgāku un lielāku pašvaldību gadījumā.
Viņi ir gatavi platām mutēm lamāt “Rīgas ierēdņus”, kuri nesaprotot vietējo specifiku. Jā, vietējā specifika patiešām ir. Piemēram, Valsts kontrole secinājusi, ka uzturēt atsevišķu būvvaldi mazos novados ir vismaz trīs reizes dārgāk nekā lielos. Nu un tad? Reformas oponenti šādu specifiku grib saglabāt. Viņi ir pret “Rīgas birokrātiju”, bet ar rokām un kājām ir par vietējo, pašvaldības līmeņa birokrātiju. Viņi labprāt pat to vairotu, izveidojot vēl vienu pārvaldes slāni – apriņķi.
Atgriežoties pie salīdzinājuma raksta iesākumā – ir dzērāji, kuri vēlas saņemt maksimālu valsts (tātad citu nodokļu maksātāju) palīdzību gadījumā, ja alkohols ir radījis viņiem veselības problēmas. Bet viņi neuzskata par nepieciešamu sākt ārstēties laikus, jo uzskata šo atkarību par savām tiesībām un dzīves stila teju pierastu sastāvdaļu.
Es ļoti ceru, ka attiecībā uz tik acīmredzamiem ieguvumiem, kādus dos lielāku un ekonomiski spēcīgāku pašvaldību izveide Latvijā, mēs visi – Latvijas tauta – rīkosimies tā, lai celtu mūsu kopīgās valsts nākotni, nevis vairotu atkarību no neefektīvas pārvaldības mūsu pašvaldībās.
