NATO ģenerālsekretārs Rasmusens par paplašināšanas gadskārtām 0
Krīze Ukrainā liek apšaubīt pamatprincipus, uz kuriem mēs esam uzcēluši mūsdienu Eiropu. Krievijas darbības Krimā ir Ukrainas teritoriālās vienotības un suverenitātes pārkāpums. Tās iedragā starptautisko tiesību likumu un noniecina principu, ka katra valsts ir suverēna un brīva izvēlēties savu likteni. Tas ir princips, kas ļāvis mums sadziedēt tirānijas uzspiesto sašķeltību pēc Otrā pasaules kara un virzīties arvien tuvāk Eiropai, kas ir vienota, brīva un mierīga. Šogad mēs svinam šī principa lielo devumu, taču krīze Ukrainā atgādina mums visiem, ka šis princips ir jāaizstāv. Un tieši to dara NATO.
2014. gadā aprit vairākas ievērojamas gadskārtas eiroatlantiskās saimes valstīm. Ir pagājuši 15 gadi kopš aliansei pievienojās Čehija, Ungārija un Polija; desmit gadi kopš Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Rumānijas, Slovākijas un Slovēnijas pievienošanās; un pieci gadi kopš Albānijas un Horvātijas pievienošanās. Šogad aprit arī desmit gadi, kopš desmit no šīm valstīm pievienojās Eiropas Savienībai.
Kā Dānijas premjerministrs es piedalījos NATO apspriedē, kas vienojās par paplašināšanu 2004. gadā. Es vadīju ES apspriedi Kopenhāgenā, kas vienojās par Eiropas Savienības paplašināšanu. Kā NATO ģenerālsekretāram man ir bijusi iespēja pastāvīgi darboties kopā ar alianses jaunajām dalībvalstīm.
Abos amatos es tuvplānā esmu redzējis milzīgo labumu, ko ir devusi jaunu dalībvalstu pievienošanās divām galvenajām eiroatlantiskajām organizācijām. Izvēloties pieņemt NATO un ES standartus un principus, šīs valstis ir devušas savām demokrātijām visspēcīgāko iespējamo stiprinājumu. Tās atkal ir pievienojušās rietumvalstu saimei. Dodot solījumu aizsargāt un aizstāvēt NATO, šīs valstis ir saņēmušas solījumu, ka NATO aizsargās un aizstāvēs tās.
Arī NATO ieguva no jaunu valstu uzņemšanas. Aliansei pievienojās spēcīgas un apņēmīgas valstis, kurām ir svarīga loma mūsu operācijās un mācībās un kuras dod dažādas pieredzes un prasmju vērtīgu pienesumu. Turklāt Eiropa un pasaule ieguva no šo valstu izvēles pievienoties mūsu organizācijām, jo ar savu pievienošanos tās paplašināja brīvības, demokrātijas, drošības un stabilitātes telpu vēl tālāk šajā reiz sašķeltajā kontinentā. Šo valstu pievienošanās NATO un ES ir viens no mūsu laika lielajiem veiksmes stāstiem. Šīs pievienošanās nestais miers un labklājība ir vispārliecinošākais apstiprinājums mūsu pamatprincipam.
Taču uzdevums vēl nav paveikts. Vēl ir valstis, kas vēlas pievienoties eiroatlantiskajām organizācijām. NATO nostāja ir skaidra, un tā ir formulēta Ziemeļatlantijas līguma 10. pantā: jebkura Eiropas valsts, kas spēj stiprināt alianses principus un dot pienesumu Ziemeļatlantijas apgabala drošībai, var pieteikties iestājai. Mēs atbalstām šo principu.
Pašreiz pievienoties aliansei cenšas Bosnija-Hercegovina, bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija, Gruzija un Melnkalne. Tās ir izdarījušas savu suverēno izvēli.
Pievienošanās NATO ir brīva izvēle, bet ne bezmaksas pasākums. Kā to zina visas alianses dalībvalstis, ir jāīsteno reformas un jāstrādā gadiem, taču noteikums ir iecirsts granītā: NATO durvis ir atvērtas tiem, kas ir gatavi smagi strādāt. Šīs valstis visas cenšas īstenot vajadzīgās reformas. NATO tās atbalsta. Kad tās būs paveikušas visu nepieciešamo, mēs pieņemsim attiecīgus lēmumus.
Ukrainas politika jautājumā par pievienošanos eiroatlantiskajām organizācijām ir mainījusies pēdējos desmit gados, taču visu laiku NATO ir cienījusi mūsu partnera izvēli.
Mūsu sadarbība ar Ukrainu ir nostiprinājusies.
Alianses politika, cienot izvēli un atbalstot reformas, ir bijis neapstrīdams ieguvums mieram un stabilitātei Eiropā. Tā ir stiprinājusi NATO, darījusi stiprāku katru dalībvalsti un ir devusi spēcīgu motivāciju valstīm, kas grib pievienoties, lai turpinātu reformas. Tā ir politika un princips, kas ļāvis izplatīties mieram un stabilitātei Eiropā. Tas ir devis iespēju dziedēt pagātnes sašķeltību, pārvarēt konfliktus, kas ilguši paaudzēm, un veidot kopienu, kas balstās uz iekļautību, demokrātiju un sadarbību.
Suverēnu valstu tiesības izvēlēties savu virzienu ir viens no mūsdienu Eiropas pamatakmeņiem. Šis princips mums ir labi noderējis kopš NATO dibināšanas. Mums visiem pie tā jāturas arī šodien.
