Māris Zanders: Tiesības būt “mazajiem meža dīvainīšiem” 1
Jūlijā izdevums “Nature Geoscience” publicēja kādas starptautiskas zinātnieku grupas secinājumu, ka ziloņu šķietami postošie paradumi var galu galā nākt par labu klimatam. Ziloņi, berzējoties gar stumbriem, laužot tos, retina tropisko mežu, kas var likties viena liela negantība, tomēr rezultātā tas nāk par labu lielākiem kokiem, biomasa palielinās, un šāds mežs var absorbēt vairāk oglekļa. Citiem vārdiem sakot, no malas vērotāja viedokļa, agresīva uzvedība var ekosistēmu ietekmēt pozitīvi. Tikai jāņem vērā, ka ekosistēmas ir ļoti dažādas.
Neesmu evolucionārās bioloģijas modeļu attiecināšanas uz cilvēku sabiedrību liels piekritējs, tomēr subjektīvi liekas, ka ikviena lielāka struktūra – augstskola, slimnīca, pašvaldība, teātris – laika gaitā kļūst par īpašu ekosistēmu, uz kuru atkarībā no nīgruma pakāpes var attiecināt apzīmējumus “specifiska publika”, “smagi pasažieri” utt. Ekosistēmas specifiskums var kaitināt, bet to nevajadzētu ignorēt.
Politisko lēmumu pieņēmēji, manuprāt, to dara.
Tālākajā tekstā negrasos pievienot vēl pārdesmit teikumu jau tā uzblīdušajam apjomam, kas publiskajā telpā izskanējis saistībā ar Latvijas Universitātes rektora (ne)iecelšanu. Šī teksta kontekstā ap LU notiekošais ir vienkārši kārtējā izpausme kādas ekosistēmas specifiskuma neņemšanai vērā. Politiķis – atkārtošos, runa nav tikai par ministri Šuplinsku – var no sirds uzskatīt, ka “zilonīga” uzvedība ir attaisnojama, ja mērķis esot labs, ka citādi mērķi sasniegt nevarot. Tomēr ir aplami pirms tam nenovērtēt ekosistēmas, kurā tu grasies nest savu gaismu un taisnību (atvainojos par ironiju), nerakstītās tradīcijas, pasaules izjūtas īpatnības utt.
Vai akadēmiskā vide, kāda apvienoties negriboša pašvaldība, reformas noraidoša arodbiedrība var konkrētajai ekosistēmai nepiederošam cilvēkam likties augstprātīga, ietiepīga, noslēgta utt.? Protams. Tomēr tas nenozīmē, ka nav jāmēģina lietot specifiskajai grupai saprotama valoda, ka nav jāņem vērā tās iekšējā loģika. Mana pieredze reģionālās reformas jautājumos ir klātbūtne tieši vienā sabiedriskās apspriešanas reizē, bet atļaušos apgalvot, ka tā ļāva izdarīt dažus secinājumus.
Kopienu neuzrunā “lielā bilde”, statistika, Latvijas Bankas pētījumi utt.
Kopiena sevi redz emocionālās, kolektīvās atmiņas kategorijās. Pretrunas rezultātā “lielās bildes” veidotāji nesaprot, kā kopiena var neapjēgt viņu piedāvājuma loģiku, kurā kopienai svarīgi jautājumi bieži ir “laika gaitā precizējamas detaļas”. Problēma ir tā, ka kopiena grib runāt vispirms par “detaļām”, par atsevišķajiem kokiem, nevis par biomasu un oglekli. Atceros savulaik diskusijas par reģionālajiem muzejiem. “Lielās bildes” veidotāji no viņu viedokļa pilnīgi loģiski pauda, ka pareizāk ir finansiālos resursus koncentrēt, nevis izkliedēt.
Tā varbūt tiešām bija un ir, bet ir arī jāmēģina saprast, ko no politikas veidotāja skatpunkta nīkuļojošais, teiksim, memoriālais muzejs nozīmē vietējai kopienai. Tas, kas kopienai nepiederošajam ir dublēšanās, pārklāšanās, ilgtspējīgas perspektīvas trūkums utt., kopienai piederošajiem ir viņu ikdienas sastāvdaļa, atmiņas. Vienkāršākais ir kopienai pārmest, ka tā “negrib pārmaiņas”.
Pareizāk ir noskaidrot un izrunāt iemeslus aizdomām un negribēšanai.
Respektēt specifisko nenozīmē tam izdabāt. Runa ir par lēmumu pieņemšanas modeli. Ja turpinām salīdzinājumus ar pētniecības metodēm, nav prāta darbs izdarīt secinājumus par kādu dabas vai kultūras ekosistēmu, sarīkojot uz to ekspedīciju trīs dienu ilgumā (pareizāk sakot, īsumā). Vai uzklausot divus trīs grupas pārstāvjus. Nesaku, ka politiķiem jālīdzinās antropologiem vai etnogrāfiem, kuri kopā ar grupu pavada gadu vai vairāk, tomēr nav labi, ja pētnieks ņem vienu citviet lietotu metodi un steidzas ar secinājumiem.
Atgriežoties pie t. s. aktualitātes, augstākās izglītības jomas, ziloņi, atvainojos, politiķi, redz tālākos darbus augstskolu juridiskā regulējuma maiņas formā. Savukārt konkrētā kopiena redz, ka lielāks finansiāls atbalsts no valsts puses diez vai būs, toties ir vēlme palielināt valsts ietekmi. Politiķi teiks, ka viņiem traucē īstenot vēlētāju gribu, savukārt kopiena tikpat leģitīmi teiks, ka politiķi nesaprot jomas specifiskumu.
Lai cik bieži mums liekas, ka lēmumu pieņēmēji čammājas, es iesaku nesteigšanos, iejušanos.
