Tieši Ukrainai nācies pārdzīvot, iespējams, spēcīgāko vētru viltus ziņu okeānā 1
Ja uzticētos visai informācijai, kas par Ukrainu atrodama internetā, tad, dodoties uz Kijevu, man būtu jāņem līdzi sāls paciņa! Ar to varētu “samaksāt” mikroautobusa vadītājam, lai viņš mani nogādā pilsētas centrā. Iedzīvotājiem Ukrainā vairs neesot naudas, tāpēc par pakalpojumiem viņi norēķinās ar pārtikas produktiem, un viena no ejošākajām precēm esot tieši sāls, iepriekš ziņojis Krievijas Pirmais kanāls.
Nokļūstot galvaspilsētā, ļoti iespējams, nāktos saskarties ar tur maršējošām “fašistu” kolonnām, kas mani apturētu un, draudot ar izrēķināšanos, liktu skaļi saukt: “Slava Ukrainai!” Bet turpat netālu ukraiņu bērni apmierinātu savas sadistiskās tieksmes, nogalinot nelaimīgos sarkankrūtīšus, jo skolās tiekot mācīts, ka savu sarkano spalvu dēļ tie neatbilst jaunajai valsts ideoloģijai, toties godā celtas dzeltenīgās zīlītes.
Visa šī dīvainā un realitātei neatbilstošā aina ir izveidota no viltus ziņām, kas pēdējos gados izplatītas par Ukrainu. Turklāt šie ir tikai daži absurdākie piemēri no lielā dezinformācijas apjoma.
Tieši Ukrainai nācies pārdzīvot, iespējams, spēcīgāko vētru nemierīgajā viltus ziņu okeānā.
Laikā, kad daudzās Rietumu valstīs ap 2016. gadu tikai sākās pirmās diskusijas par šo jautājumu, ukraiņi jau bija izstrādājuši aizsargmehānismus.
Žurnālistu misija
Vienā no Kijevas-Mohila akadēmijas korpusiem atrodas Žurnālistikas skola. Te tiekos ar skolas vadītāju Jevhenu Fedčenko, kurš ir arī viens no tagad jau starptautiski pazīstamā viltus ziņu apkarošanas projekta “StopFake” autoriem. Turpat blakustelpā pieci gados jauni cilvēki kaut ko aizrautīgi pēta datora ekrānā, izsakot dažādas piezīmes.
“Tas bija 2014. gada marts, mēs ar kolēģiem sēdējām šeit, skolas telpās, un apspriedām aktuālos notikumus. Aiz muguras bija galvenie Maidana notikumi, bet bija sākusies Krimas aneksija un bija labi redzams, ka šajā procesā ļoti būtiska loma ir dezinformācijai. Mums radās ideja, ka vajadzīgs kāds projekts, kas reaģē uz šiem izaicinājumiem. Pirmkārt, lai palīdzētu cilvēkiem saprast, kas ir fakti un kas – viltus ziņas. Otrkārt, – un tas mums bija svarīgi kā žurnālistikas skolas pārstāvjiem – lai aizstāvētu žurnālistiku, saprotot, ka tā tiek izmantota kā piesegs informatīvajam karam, kas notiek paralēli reālajai karadarbībai, ko veic Krievija,” stāsta J. Fedčenko.
“StopFake” izvēlētā pieeja – meklēt konkrētus viltus ziņu piemērus, atmaskot tos, liekot pretī patiesos faktus.
Vispirms tika izveidota interneta lapa (www.stopfake.org), vēlāk sekoja aktivitātes interneta sociālajos tīklos, kā arī īpaši video apskati angļu un krievu valodā. Šos materiālus sāka izmantot arvien vairāk mediju gan Ukrainā, gan ārpus tās. Šobrīd “StopFake” komandā ir ap 40 cilvēku un informācija interneta lapā tiek ievietota 13 valodās (ukraiņu, krievu, angļu, franču, vācu, spāņu, čehu, poļu, slovāku, rumāņu, bulgāru, holandiešu un itāļu).
Tiek arī veidota avīze “Tavas tiesības zināt”, kas pamatā domāta izplatīšanai Doņeckas un Luhanskas apgabalos, kur ir sarežģītāka pieeja internetam. Sākotnēji šo darbu pārsvarā veica brīvprātīgie, pārsvarā studenti, bet līdzekļi tika iegūti ar tā sauktā “pūļa finansējuma” (Crowdfunding) palīdzību. Šobrīd pie projekta lielākoties strādā profesionāli žurnālisti, bet finansējums tiek iegūts pārsvarā no dažādiem fondiem un starptautiskajām organizācijām.
Savukārt Kijevas-Mohila akadēmijas Žurnālistikas skolā ieviests īpašs apmācības kurss, kur topošos žurnālistus māca pārbaudīt faktus un atpazīt viltus ziņas.
2017. gadā organizācija “StopFake” no bijušās ASV valsts sekretāres Madlēnas Olbraitas rokām saņēma Nacionālās demokrātijas institūta balvu par ieguldījumu cīņā ar viltus ziņām kā globālo izaicinājumu.
Misinformācija un dezinformācija
Kas ir viltus ziņa? Tas ir jautājums, ar ko bieži saskaras žurnālisti, kas raksta par šiem jautājumiem.
J. Fedčenko stāsta, ka sākotnēji netika veikta nekāda sistematizācija: “Ja redzējām nepatiesu informāciju, tad to atmaskojām.” Tagad projekta interneta lapā jau ir vairāk nekā 2000 atmaskotu viltus ziņu, un te jau var veikt diezgan detalizētu dalījumu.
Piemēram, ir apmēram 18 tēmas vai iedomāti tēli, ko par Ukrainu cenšas veidot Krievija, un lielākoties viltus ziņas atbilst kādai no tām:
1) Ukrainā noticis valsts apvērsums;
2) Ukraina ir “fašistiska valsts”;
3) Ukraina ir “neizdevusies valsts”;
4) Krievija nav veikusi agresiju Ukrainā un nav okupējusi tās teritoriju;
5) Ukrainas armijas diskreditācija;
6) brīvprātīgo bataljonu diskreditācija;
7) bēgļi no Donbasa un Krimas;
8) Ukrainas teritoriālais sabrukums;
9) teritoriālās pretenzijas no kaimiņvalstīm (Polijas, Ungārijas, Slovākijas);
10) Krimas kā Krievijas sastāvdaļas starptautiskā atzīšana;
11) stāsti par to, ka Donbasā karo amerikāņi un citu NATO valstu karavīri;
12) stāsti, ka Rietumos mazinās atbalsts Ukrainai, un tur jau ir “noguruši” no Ukrainas tēmas;
13) manipulācijas ar starptautiskajām organi-zācijām;
14) manipulācijas par Ukrainas un Eiropas Savienības attiecībām;
15) stāsti par ES un NATO sabrukumu un to maznozīmīgo lomu starptautiskajos procesos;
16) viltus ziņas par “MH17” lidmašīnas notriekšanu;
17) bioloģisko ieroču izmantošana pret ukraiņiem;
18) jauktās tēmas, kur Ukraina tiek salīdzināta ar Sīriju un “Islāma valsts” teroristiem.
“Ir divi termini – misinformācija un dezinformācija. Misinformācija ir neprecīza informācija. Jā, ikviens var kaut ko sajaukt vai kļūdīties, arī žurnālisti. Bet, pirmkārt, tas netiek darīts masveidā. Ja kāds medijs visu laiku neapzināti kļūdās, tad tur ir kādas problēmas ar faktu pārbaudi – vajag mainīt redaktoru vai sistēmu.
Otrkārt, ja medijiem norāda uz kļūdu, viņi parasti cenšas to labot vai precizēt informāciju. Taču viltus ziņas nav misinformācija, tā ir dezinformācija. Tā ir apzināta un mērķtiecīga nepatiesas informācijas izplatīšana, un mediji te nemaz nav patstāvīgs dalībnieks, bet tikai instruments,” skaidro “StopFake” veidotājs.
Viltus ziņu čempioni
Kas ir galvenie Ukrainai veltīto viltus ziņu izplatītāji?
“StopFake” ir izveidojis topu, kur līderi ir Krievijas Aizsardzības ministrijai piederīgais TV kanāls “Zvezda” un tā interneta portāls (pirmo desmitnieku skat. uzziņā).
Protams, jāņem vērā, ka statistika katru dienu papildinās.
Taču Ukrainā vai Rietumos kāds nepatiesu informāciju uzmana un atmasko, bet Krievijā, kur ir galvenā viltus ziņu auditorija, tas gandrīz netiek darīts.
Tomēr arī Ukrainā žurnālistiem ir jābūt uzmanīgiem, jo arī viņi nav imūni pret viltus ziņām. “Pats galvenais tagad ir stingri turēties pie žurnālistikas pamatprincipiem – pārbaudīt vairākos avotos, pārliecināties savām acīm. Ja runa ir par karu, par starpvalstu, nacionālajām un reliģiskajām attiecībām, tad uzticēties var tikai savam korespondentam vai ļoti labam, pārbaudītam avotam,” saka ziņu aģentūras “Ukrinform” galvenā redaktora vietniece Marina Sinhaivska.
Piemēram, kad Stambulā tika lemts par autonomijas piešķiršanu Ukrainas pareizticīgajai baznīcai, vācu medija “Deutsche Welle” krievu versijā parādījās informācija ar atsauci uz kādu austriešu bīskapu, ka autonomija netiks piešķirta. To pārpublicēja arī ļoti daudzi Ukrainas mediji, uzticoties “Deutsche Welle” reputācijai, taču tā izrādījās nepatiesība. Protams, var domāt, ka te noticis kāds pārpratums.
Ko nesaprot Rietumos
Eiropas Savienības vēstnieks Ukrainā Hugo Mingarelli šogad kādā konferencē izteicās: “Ukrainas tēls Rietumeiropā neatbilst tam, kas patiesībā notiek valstī. Lielā mērā tas noticis dezinfomācijas aktivitāšu dēļ.” Vai tas nozīmē, ka arī Rietumu mediji uzķeras uz Krievijas izplatītajām viltus ziņām vai pat paši tās rada?
Tiešā veidā Kijevā neviens šādus pārmetumus neizsaka, taču bieži atzīmē, ka neizpratne par Ukrainas notikumiem esot vērojama.
Tam ir vairāki iemesli, tostarp mediju dažreiz pārspīlētā vēlme kritizēt un meklēt negatīvo. Bieži savu lomu veidojot Krievijas ilgstoši veidotie priekšstati par Ukrainu kā par valsti, kas ekonomiski un politiski atkarīga no Krievijas un patstāvīgi nemaz nespēj eksistēt.
No Ukrainas tiek pieprasīti ļoti ātri rezultāti gan cīņā pret korupciju, gan ekonomiskajā attīstībā, gan citās jomās, un tiek pārmests, ka te joprojām esot daudz problēmu.
“Tas labi kalpo Krievijas propagandas veidotajam tēlam par Ukrainu kā neizdevušos valsti. Reti tiek pamanīti tie panākumi, ko Ukrainai izdevies sasniegt. Piemēram, tas, cik īsā laikā izdevies izveidot kaujasspējīgu armiju. Tāpat Ukraina nav izraisījusi vēl vienu bēgļu krīzi Eiropā – neskatoties uz to, ka daudzi Krimas un Donbasa iedzīvotāji bija spiesti pamest mājas, viņi palika Ukrainā, tikai pārcēlās uz citu reģionu. Es nesaku, ka medijiem jāraksta tikai labais, taču ir jābūt līdzsvaram,” saka žurnālistikas pasniedzējs J. Fedčenko.
Viņš atgādina, ka daudzi ārvalstu korespondenti, kas ierodas gatavot rakstus vai televīzijas sižetus par Ukrainu, ir pastāvīgi akreditēti Maskavā.
Un tas atstāj iespaidu arī uz saturu, pat ja notiek neapzināti. Bet esot arī gadījumi, kad žurnālists uz Ukrainu vispār nebrauc, bet materiālu veido no tā, ko atrod internetā.
Maidana laikā Krievijai ļoti veikli izdevās izspēlēt “atdzimstošā nacisma” kārti, kas jau iepriekš Ukrainas politiskās situācijas aprakstīšanai bija izmantota pēc vajadzības (ļoti līdzīga taktika izmantota arī Baltijā), un arī 2014. gadā tika plaši apgalvots, ka Maidanu rīko “nacisti”, kas plāno iznīcināt krievus.
“Rietumu žurnālisti, kas ieradās Kijevā, lai atspoguļotu šos notikumus, bija dzirdējuši no Krievijas nākušos stāstus, tāpēc centīgi meklēja “nacistus”. Un kaut ko arī atrada. Maidans bija tāda kā Ukrainas daudzveidības ainava – tur bija sapulcējušies dažādu uzskatu cilvēki, arī radikāļi. Tāpat kā līdzīgos notikumos jebkurā citā valstī. Jautājumi – cik daudz viņu tur ir un kāda ir viņu ietekme – diemžēl bieži palika neatbildēti, jo žurnālisti izvēlējās vieglāko ceļu,” atceras J. Fedčenko. Diemžēl līdz ar to tika veicināta arī viltus ziņu dzīvotspēja.
Esot arī daži piemēri, kad melīga informācija parādās arī Rietumu medijos. Piemēram, kad 2017. gadā Kijevā notika “Eirovīzijas” dziesmu konkurss, Maskava ieguldīja daudz pūļu, lai radītu iespaidu, ka te gaidāma izgāšanās, jo valstī ir haoss un nekārtība. Daļa šo vēstījumu nokļuva arī Rietumu medijos.
Piemēram, kāda britu avīze rakstīja, ka Ukrainā notiek karš, un raksts tika ilustrēts ar vecām bildēm no Maidana revolūcijas laikiem – ar barikādēm, degošu riepu dūmiem un vardarbību, lai gan nekas no tā Kijevā jau vairākus gadus nebija redzams. Līdzīgi stāsti atkārtojās arī šogad, kad Kijeva uzņēma prestižo UEFA Čempionu līgas finālu futbolā. Patiesībā abi pasākumi bija noorganizēti ļoti labi, apliecinot, ka Ukraina spēj rīkot pasaules līmeņa pasākumus.
Krievijas televīzijas – kara instruments
Ja nebūtu Krievijas televīzijas kanālu ierobežojumu, tad visa cīņa pret dezinformāciju būtu bezjēdzīga – atzīst vairāki mani sarunu biedri.
Ar šo lēmumu Krievijai no rokām tika izsists ļoti būtisks ietekmes instruments.
Jau 2014. gada vasarā Ukraina ierobežoja vairāk nekā desmit Krievijas televīzijas kanālu (“RTR-Planeta”, “NTV-Mir”, “TVCI”, “Rossija 1”, “TNT”, “Zvezda”, “REN-TV”, “RT”, “Life News” un citu) translāciju, apsūdzot tos kara propagandas un vardarbības izplatīšanā. Ierobežojumi attiecās uz kabeļu operatoriem, internetā tie netika ieviesti un arī satelītantenas to īpašniekiem neviens neatņēma, tāpēc par aizliegumu to saukt nevar. Vēlāk ierobežojumi ieviesti arī attiecībā uz vairākām interneta platformām un sociālajiem tīkliem.
“StopFake” veidotājs J. Fedčenko aicina izprast, kāpēc šāds lēmums bija nepieciešams: “Saprotot, ka mēs atrodamies informatīvajā karā, būtu ļoti dīvaini turpināt uzskatīt, ka Krievijas televīzijas kanāli vienkārši izplata citu viedokli. Tas nav cits viedoklis, tas ir kara instruments, un Krievija pat necenšas to slēpt. Krievijas televīzijās tiek raidīta klaja propaganda, ko pavada daudz naida runas elementu, Ukrainas teritoriālās vienotības un valstiskuma apšaubīšana, starpnacionālā un arī reliģiskā naida kurināšana. Tas viss tika konstatēts tiesā, kas kalpoja kā pamats lēmumam par Krievijas kanālu ierobežošanu. Mēs to pilnībā atbalstījām, jo, mūsuprāt, tie nav mediji, un līdz ar to nav nekāda sakara ar preses brīvību un demokrātiju.”
Arī žurnāliste Marina Sinhaivska atbalsta lēmumu par Krievijas televīziju ierobežošanu, uzsverot, ka arī no vārda brīvības viedokļa tas nav nekāds zaudējums. “Par Ukrainu tur tiek stāstīts daudz, un parasti tas ir agresīvi, pazemojoši, izsmejoši. Piemēram, bija viena diskusija, kas bija veltīta Ukrainas parlamenta vadītāja “garīgajai veselībai” – stāvēja vairāki cilvēki un to apsprieda. Vai ukraiņiem ir vajadzīgi šādi raidījumi? Nē!”
Neilgā laikā Ukrainā pilnībā mainījusies mediju lietošanas kultūra.
Agrāk Krievijas televīzijas bija reitinga augšgalā, bet pēc to ierobežošanas cilvēki strauji mainīja savus paradumus un sāka skatīties Ukrainas televīzijas. Protams, ir daļa iedzīvotāju (saskaņā ar aptaujām ap 12%), kas joprojām skatās Krievijas TV kanālus – internetā vai ar satelītu šķīvju palīdzību –, no valsts puses tam ierobežojumi nav likti, tomēr te jau ir vajadzīga īpaša motivācija, un izrādījies, ka arī krievvalodīgajiem Ukrainas iedzīvotājiem tā nemaz nav tik stipra.
“Pētījumi liecina, ka Ukrainā ir pieaugusi izpratne par to, kā strādā Krievijas propagandas mašīna. Pērn veicām aptauju visos reģionos, jautājot, vai Kremļa televīzijas kanāli tiek uztverti kā drauds, un 58% atbildēja – jā. Agrāk daudzi uz šīm televīzijām raudzījās kā uz izklaidi, tagad ir nākusi izpratne, ka pamatā tomēr ir politiskais vēstījums, kas vijas cauri dažādiem žanriem,” saka J. Fedčenko. Pat tie, kas turpina skatīties Krievijas televīzijas, uz to saturu skatās ar daudz lielākām aizdomām nekā agrāk. Kompleksa pieeja problēmai – propagandas ierobežošana un vienlaikus pacietīgs skaidrojošais darbs – ir attaisnojusies.
Vienlaikus tas ir devis arī jaunu elpu Ukrainas medijiem, kuru auditorija ir paplašinājusies. Izrādījās, ka Ukrainā ir ne mazums savu režisoru, aktieru, mūziķu, kuri iepriekš bija strādājuši Krievijā, jo uzskatīja, ka pašu mājās nav karjeras iespēju.
“Ukraina ir kļuvusi pašpietiekama un vairs nav informatīvi atkarīga no Krievijas. Te tagad ir savi seriāli, savi aktieri, savi mūziķi un tā tālāk. Agrāk bija sajūta, ka Ukraina ir Krievijas province. Galvenās mūzikas zvaigznes bija kāds Kirkorovs vai Baskovs no Maskavas, bet, kad atslēdza tos “miskastes” kanālus, atklājās, ka pašiem ir pietiekami interesanti un talantīgi cilvēki,” secina Kijevā strādājošais žurnālists Matvejs Ganapoļskis.
Nav pamata atslābt
Viltus ziņu par Ukrainu nekļūst mazāk, tās uzstājīgi meklē jaunus ceļus pie cilvēku prātiem. Piemēram, nesen ziņas par izsludināto karastāvokli (pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainas kuģiem Kerčas jūras šaurumā) pavadīja liels daudzums dezinformācijas, ka tagad visi pierobežas iedzīvotāji tikšot iesaukti armijā.
Turpmāk tikšot noklausītas un ierakstītas visas telefonsarunas un, visticamāk, arī konfiscēti transporta līdzekļi. Daži šādus paziņojumus pat esot saņēmuši mobilajos tālruņos.
J. Fedčenko: “Būtiski saprast, ka visa šī dezinformācija paliek internetā. Ja kāds atvērs interneta meklētāju un skatīsies informāciju par Ukrainu krievu vai angļu valodā, ļoti iespējams, ka pirmais, ko viņš pamanīs, būs Krievijas ražotās viltus ziņas. Tāpēc ir svarīgi, lai blakus ir informācija, kas šos melus atmasko. Ar viltus ziņām ir jāturpina cīnīties.”
