“Tieši brīvdomība ir vērtība”. Saruna ar režisoru Valteru Sīli 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrāde dāņu dramaturgu Tomasa Vinterberga un Mogensa Rukova 2011. gadā sarakstītajai lugai “Komūna”, ko iestudējis režisors VALTERS SĪLIS.
Valtera Sīļa iestudēto lugu nosaukumi vien varētu veidot pēdējā gadsimta cilvēcības vēsturi, un arī teātris pauž, ka savās izrādēs režisors bieži mēdz uzdot būtiskus jautājumus par savu valsti un laiku. “Valters Sīlis nedod atbildes, viņa izrādes provocē domāt, ir ceļazīmes, kā uz pasauli raudzīties ne tikai caur savu ego, savu individuālo redzesleņķi, bet caur plašākas sociālās grupas skatpunktu.”
– Kāpēc iestudējāt lugu “Komūna”?
V. Sīlis: – Man ļoti patīk režisora Tomasa Vinterberga filmas, sāku skatīties arī intervijas, reiz viņš pieminēja, ka kino bieži sākas ar lugu teātrī, un mani ieinteresēja, kādas tad ir šīs lugas. “Komūna” bija sacerēta Vīnes pilsētas teātrim un piepildīja manas ilgas – starp to, ko gribēju darīt, un to, kā tā bija veidota, kāda bija lugas noskaņa.
Jāuzsver, ka lugā uzrakstītas ļoti labas ainas, tas ir interesants darbs gan man, gan aktieriem. Izrāde stāsta par komūnu, tā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Dānijā bija ļoti populāra kustība. Protams, tā nedarīja visi, tā bija alternatīva kustība, un Tomass Vinterbergs pats kā bērns, kā jaunietis dzīvojis šādā komūnā, un darbs tapis, iedvesmojoties no atmiņām. Darbu Vinterbergs sarakstīja pusmūžā, uzdodams jautājumu – kā ir sadzīvot ar jaunības ideāliem tad, kad pats jau sāc nobriest?
Komūna ir kā sapnis – mēs tik brīnišķīgi varētu dzīvot kopā, būt absolūti vienlīdzīgi, viens otrā ieklausīties, pieņemt, atrast kopējo… Tomēr, lai kā mēs katrs to gribētu, individuālās vēlmes nonāk konfliktā. Šajā darbā ir gan daudz humora, gan atspoguļotas problēmas, kuras ideālu šķir no realitātes.
– Droši vien laikā, kad izlēmāt iestudēt “Komūnu”, jūsu domas bija daudz idillistiskākas nekā šībrīža pasaulē.
– Jā, katrā ziņā. Šis darbs tika izvēlēts 2020. gadā, toreiz bijām pārdzīvojuši pirmo noslēgšanos, vēl nezinājām, ka tā vēl gana ilgi turpināsies…
Nu jau diezgan ilgi neesam dzīvojuši mierīgos laikos. Trakā lieta ir tā, ka liekas, ka tikko kaut kas beidzas, sākās nākamās, vēl nopietnākas problēmas. Protams, izrādē neveidojam notiekošajam speciālu atbalsi, bet vienlaikus: lugā ir tā laika politiskās sajūtas, tā laika aukstais karš, tolaik cilvēki meklēja savu alternatīvu, tomēr savā ziņā tāds ir arī laiks, kurā pašlaik dzīvojam – cīņa ar to, ka var vienkārši iebrukt citā valstī, jo tā grib pašnoteikties. Toreiz izveidojās hipiju kustība, kura bija pret karu Vjetnamā.
– Tagad ir gana daudz balsu, kuras pauž, ka māksla un politika ir atstatus, labāk neiejaukties.
– Māksla nekad nevar stāvēt atstatus no politikas. Ja nu – māksla var stāvēt atstatus no dzīves. Dažreiz cilvēki to jauc. Mākslai dažreiz ir grūti notvert laiku, kurā pašlaik dzīvojam, labākais izmērs drīzāk ir aktīvisms un sava viedokļa paušana. Teātris vairāk ir jautājumu māksla. Es politiku nenodalu no sevis, lai kā mums gribētos dažreiz nodalīt politisko pasauli no savas privātās dzīves, tas nav iespējams, nav runa tikai par māksliniekiem, tas pats ir par jebkuru iedzīvotāju, jebkuru cilvēku.
Dažreiz kāds iesaucas – es esmu tikai pārdevējs, un tiešām var likties – būt pārdevējam veikalā taču nav nekādas saiknes ar politiku… Bet politika ir mūsu savstarpējās attiecības globālā mērogā, un tajās mēs visi esam iesaistīti. Mēs dažreiz lietas nodalām, bet, ja savstarpējās attiecībās nepieņemam laupīšanu un slepkavības, kā varam to pieņemt politiskā mērogā? Kā varam pieņemt slepkavības un laupīšanu, kas notiek pašlaik – tikai lielā mērogā? Tas taču ir neiespējami. Man liekas, katram cilvēkam gribētos dzīvot prom no visām problēmām un ielīst savā aliņā, bet dažubrīd mēs visi tiekam piespiesti no savām aliņām kāpt ārā.
– Tā ir, kā jūs sakāt – nav jānotiek karam, lai saprastu, ka laupīt un nogalināt ir ļauni.
– Aizstāvēties nav noziegums, noziegums ir uzbrukt. Tas ir vienkārši. Turklāt ir jādomā – kā definēt kara noziegumus? Uzbrūkot neatkarīgai valstij, kas nevienam nav uzbrukusi, kara noziegums notiek, jau pārejot robežu ar ieročiem rokās, nemaz nerunājot par civiliedzīvotāju nogalināšanu un visām šausmām, par šo katastrofu. Putins ir kara noziedzinieks no tā brīža, kad viņš deva pavēli pārkāpt Ukrainas robežu, turklāt tas notika jau 2014. gadā.
– Un viņa līdzskrējēji. Pēdējās Krievijas iedzīvotāju aptaujas ir šausminošas – iedzīvotāju vairākums atbalsta diktatora pavēles…
– Cilvēki atbalstīja arī nacistiskās Vācijas režīmu, iespējams, Hitleram bija līdzīgs atbalsts. Pēc kara, lai izpētītu, kas notiek ar katra indivīda un grupas prātu totalitāra režīma laikā, tika veikti daudzi masu psiholoģijas pētījumi. Lai veidotu savu totalitāro režīmu, Krievijas vadība šīs mācības izmantoja gluži kā mācību grāmatu. Tos paņēmienus, kurus Gebelss izmantoja nacistiskajā Vācijā, tagad turpina lietot. Jau sen izsvērts, uz kādiem tautas aizvainojumiem jāspēlē, lai panāktu rezultātu.
Tagad uz padomju tautas atmiņām tiek spēlēts ar nacistiskās Vācijas metodēm. Lai gan arī padomju laikā propaganda darbojās gana labi. Metodes darbojas uz cilvēka arhetipisko domāšanu, viņš tikai pēc notikušā sāks domāt – kāpēc es tam piekritu? Ne jau visi iedzīvotāji savā būtībā ir ļauni. Ceru, ka pēc kara izdosies šo sarunu risināt, jo sabiedrībai būs būtiski saprast un uzzināt, kāpēc noticēja šim ļaunumam.
Principā – tā ir cilvēka dabas daļa, un tieši to mēs pētām teātrī – kāda tad ir mūsu daba. Taču, protams, ar cilvēka dabu var manipulēt, to var pētīt un arī pēta ļauniem un varaskāriem nolūkiem.
– Kā jums liekas, vai mūsu valsts un tās iedzīvotāji tiek galā ar šī laika pārbaudījumiem?
– Mēs cenšamies tikt galā. Ir daudz dzirdēts, ka katrs palīdz, kā vien var – ar laiku, naudu. Mirklis, kad visu Baltijas valstu parlamentu spīkeri ieradās Kijivā, lika justies labi, tas bija kaut kas, ar ko lepoties, svarīgs brīdis, ko saglabāt mūsu vēsturei. Es bieži nepiekrītu prezidenta, premjerministra un partiju apgalvojumiem, bet novērtēju, ka varu brīvi paust savu viedokli. Varu balsot par citu, nevis par premjerministra partiju, un varu to teikt skaļi.
Tā ir liela vērtība, ko bieži aizmirstam. Ir cilvēki, kuri gribētu skaidrību, bet skaidrība ir bīstama, mūsu valsts vēsturē banka Kārlim Ulmanim uzdāvināja pili… Toreiz daudziem likās, ka ir skaidrība. Lai ar cik labiem nodomiem esi sācis, ja ir neierobežota vara, skaidrība iet roku rokā ar zagšanu un negausību.
Kaut kā lēnām no šī purva esam izkāpuši, bet tas nemaina, ka par daudz ko varētu dusmoties un gribētos, (lai lietas notiktu) citādāk. Mūsu demokrātiskā valsts ir vērtība, labi redzam, kādus spēkus atbalsta Putina naudas roka. Tas bijis redzams arī propagandas pasākumos, kādi pēdējos gados veikti arī Latvijā.
Jā, mums ir vēlme pēc vienas skaidras rokas, kas pateiktu visu, kā ir, bez brīvdomības, bet man liekas, ka tieši brīvdomība ir vērtība, kas ir jāsargā.
Vai kāds iebilstu pret Krieviju, ja tā nebūtu totalitāra režīma valsts, vai kāds iebilstu pret Krieviju, ja tā neatbalstītu korumpētus politiķus ārpus savas valsts teritorijas? Esmu bijis Janukoviča pilī, turklāt tā bija tikai viena no daudzām, kas nonāca publikas acīs. Tā bija laupīšana, zagšana, kuru Ukrainā nodrošināja Putina, Krievijas vara. Un tagad, kad grib atbrīvoties no šīs sistēmas, tad pēkšņi izrādās, ka tas esot fašisms.
Arī mēs pret to cīnāmies, mums tā ir mierīga cīņa, ukraiņiem tā notiek ar dzīvības zaudēšanu.
– Vai esat domājis, kā varētu vienot visus Latvijas iedzīvotājus?
– Skolu segregācija būtu risināma ar labiem krievu un latviešu valodas skolotājiem, arī krievu literatūras pasniedzējiem, un būtu svarīgi, lai šādi priekšmeti būtu katrā Latvijas skolā. Krievija tomēr ir mūsu kaimiņvalsts, un krievu valoda ir mūsu sabiedrības daļas dzimtā valoda. Ja krievu vecāki atsakās savu bērnu laist latviešu skolā, rodas jautājums: vai ir kauns, ka bērns mācīsies kopā ar latviešiem? Varbūt atkal otrādi?
Ja gribam panākt, ka krievu skolās mācās latviski, man liekas, ka ir svarīgi mācīties kopā un neatdalīt atsevišķās klasēs. Vienlaikus krievu bērniem būtu jādod iespēja labā līmenī apgūt gan savu valodu, gan literatūru, mūziku. Turklāt, manuprāt, krievu literatūru un mūziku gan vajadzētu apgūt visiem. Diezgan bieži esam nodalījuši – jums būs mācīties latviski, bet dzīvojiet savā skolā. Tā jau gandrīz dabiski notiek noteikumu pārkāpšana, ja neviens kompānijā nav latviski runājošs, tad jau arī netiks runāts latviski.
– Kāda ir jūsu attieksme pret tiem Krievijas kultūras un mediju darbiniekiem, kuri tagad meklē patvērumu Latvijā?
– Man liekas, ka cilvēkiem ir jādod iespēja mainīt savas domas. Salīdzinājums varētu būt tāds – kāda bija attieksme pret tiem, kuri no nacistiskās Vācijas bēga uz Ameriku. Piemēram, rakstnieks Tomass Manns vai dramaturgs Bertolts Brehts, viņi nebija ebreji, viņi bija vācieši.
Tie, kuri bēg, ir drosmīgi cilvēki, jo ne jau visi Eiropā uzreiz atradīs darbu. Protams, ir arī grupas, kuras Krieviju atstāj ērtību dēļ. Arī tādi, kuri piedalījušies režīma uzbūvēšanā, bet tagad mainījuši domas, bet pat tas taču tomēr ir labi. Ja mēs nepiedosim… Tas ir jautājums, par ko runāt arī mākslā – kur atrodas robeža, cik tālu var piedot. Ir cilvēki, kuri ir meklējuši kompromisu, teikdami – ja mani atlaidīs, ieliks vēl lielāku Putina ielikteni, kurš situāciju padarīs vēl sliktāku. Problēma ir, ka, ar kompromisiem dzīvojot, mēs to visu atbalstām. Tomēr Staļina meitai Amerikā ļāva brīvi dzīvot. Man uz šo jautājumu nav pavisam skaidras atbildes.
