Atceļ skandalozo spriedumu: tiesas lēmums labvēlīgs vēsturniekam 1
Zemgales apgabaltiesa apelācijas instances tiesas sēdē 30. novembrī atcēlusi Ogres rajona tiesas skandalozo spriedumu vēsturnieka, tobrīd Latvijas PSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa Gata Liepiņa lietā. Ogres rajona tiesa šā gada 13. februārī Liepiņam piesprieda 2000 eiro sodu, plus 999,44 eiro tiesas izdevumus, jo vēsturnieks savā publikācijā bijušo padomju gulaga nometņu darbinieku, vēlāko milici un Ogres pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju, šobrīd jau mirušo Vladislavu Laizānu bija nosaucis par padomju kolaborantu, it kā paužot nepatiesību un nodarot morālo kaitējumu viņa dēlam Jurim Laizānam, kā arī atraitnei Verai Laizānei.
Vērtēja kā uzbrukumu vārda brīvībai
Ja Ogres rajona tiesas lēmums paliktu spēkā, tas varētu radīt negatīvu precedentu, pēc būtības attaisnojot sadarbību ar padomju režīmu un potenciāli radot problēmas jebkuras vēsturiskas personības novērtējumā. Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, vēsturniece Daina Bleiere to raksturojusi kā nopietnu uzbrukumu vārda brīvībai (plašāk rakstā “Nopietns uzbrukums vārda brīvībai” “LA” 2018. g. 2. martā).
Tomēr apelācijas instancē Zemgales apgabaltiesa Aizkrauklē ir pilnībā noraidījusi Laizānu prasības pēc mantiskās kompensācijas no Liepiņa, turklāt Laizāniem, nevis Liepiņam, tagad jāsedz arī tiesas izdevumi.
“Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka apelācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka atbildētājam ir brīvas tiesības paust savu viedokli jautājumos par vēsturi,
par kuriem starp zinātniekiem notiek diskusijas, pat ja tas var aizskart attiecīgo vēsturisko notikumu dalībniekus. Līdz ar minēto Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka Jura Laizāna un Veras Laizānes prasība pret Gati Liepiņu par publicēto ziņu atzīšanu par nepatiesām ir noraidāma pilnīgi. Līdz ar to pilnīgi ir noraidāma arī prasība par mantiskās atlīdzības piedziņu,” teikts spriedumā. Laizāni spriedumu gan vēl var pārsūdzēt Latvijas Republikas Augstākajā tiesā.
Faktos balstīts viedoklis
Tiesvedība izcēlās saistībā ar 2016. gada 26. janvāra publikāciju “Ogres kolaboranta slavināšana” portālā “daugavasbalss.lv”, kurā Liepiņš vērsa uzmanību uz Ogres pašvaldības izdoto grāmatu “Pilsēta Ogre. Cilvēki. Likteņi. Laikmeti”, kas cildināja bijušo PSRS Iekšlietu ministrijas darbinieku, agrāko Ogres izpildkomitejas priekšsēdētāju Vladislavu Laizānu, lai arī viņa mūža gājums liecināja par darbību padomju represīvajās struktūrās un aktīvu kolaborāciju ar padomju režīmu.
Pirmās instances tiesa lēma, ka Liepiņš septiņās vietās, ieskaitot virsrakstu, paudis nepatiesas ziņas, turklāt apmelojis arī Veru Laizāni, kura pēc Medicīnas institūta beigšanas bija nosūtīta darbā uz gulaga nometnēm.
No Ogres rajona tiesas sprieduma izrietēja, ka padomju represīvo orgānu darbinieka nosaukšana par kolaborantu klasificējama kā godu un cieņu aizskaroša,
ja tam nav “pietiekamu un neapstrīdamu pierādījumu”.
Piemēram, Liepiņš bija paudis viedokli, ka Rēzeknes apriņķa Bērzgales pagasta komjaunatnes sekretāra Vladislava Laizāna brīvprātīgā iestāšanās PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas virsnieku skolā 1949. gada septembrī, “tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām, liecina par kolaborācijas augstāko pakāpi”. Savukārt Ogres tiesa izlēma, ka “nav iegūti pierādījumi un tādus neiesniedza arī atbildētājs, ka Laizāns iestājies dienestā tūlīt pēc 1949. gada 25. marta deportācijām”.
Ziņa vai viedoklis
Apelācijas tiesa, noklausoties abu pušu argumentus, atzinusi, ka iepriekšējā instance “nav izvērtējusi, vai teksts, ko prasītāji uzskata par godu un cieņu aizskarošu, ir ziņa vai viedoklis”. Kas attiecas uz kolaborāciju: “Atbildētājs paudis viedokli par to, ka Vladislavs Laizāns ir bijis kolaborants – respektīvi, sadarbojies un atbalstījis PSRS okupācijas varu. Atbildētāja viedoklis ir balstīts uz arhīva dokumentiem par Vladislavu Laizānu, kas iesniegti lietas materiālos.”
Zemgales apgabaltiesa tāpat atzinusi, ka Liepiņam, nodēvējot Laizānu par kolaborantu, tātad personu, kas sadarbojās ar okupācijas varu, ir bijusi pietiekama faktiskā bāze un nav pamata atzīt, ka tāds viedoklis būtu nesamērīgi aizskarošs. Kas attiecas uz Ogres slimnīcas bijušās pediatres Veras Laizānes uzticību padomju režīmam un darbu gulaga sistēmā: “Tiesa atzīst, ka autora viedoklis ir balstīts uz faktiem, un atbildētājam, ņemot vērā faktu, ka Vera Laizāne nosūtīta strādāt uz labošanas darbu nometni, kurā atradās arī politieslodzītie, kā arī Veras Laizānes kļūšana par PSKP biedra kandidātu, ir atzīstams par pietiekamu faktu bāzi atbildētāja viedokļa izteikšanai rakstā.”
Atbilst režīma vērtējumam
Spriedumu veidojot, izmantotas atsauces kā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumiem un prominentā poļu izcelsmes franču vēsturnieka Žaka Rosi pētījumiem par gulaga sistēmu, tā uz Satversmes preambulu un Latvijas valstiskuma nepārtrauktības jeb kontinuitātes doktrīnu, kas paredz, ka Latvijas valsts juridiski pastāvēja arī PSRS okupācijas gados. Apelācijas tiesai neradās šaubas, ka Liepiņa paustais viedoklis, “vērtējot to, ka Vladislavs Laizāns savu dzīvi tika saistījis ar karjeru nelikumīgā okupācijas režīma represīvajās iestādēs un pārvaldes institūcijās, ir pamatots arī ar Latvijas Republikas likumdevēja izteikto vērtējumu okupācijas režīmam”.
Vēsturnieks: Jārēķinās, ka personu var vērtēt negatīvi
Vēsturnieks Gatis Liepiņš atzīst, ka ir gandarīts par izsvērto apelācijas instances lēmumu,
tomēr labāk būtu, ja strīdi un konflikti par nesenās vēstures interpretēšanu tiktu risināti sarunu, ne tiesas ceļā. “Pavisam drīz publiskos čekas maisus un citus ar VDK saistītus dokumentus, kuros daudzi atradīs savus vai savu tuvinieku vārdus. Šos cilvēkus aicinu nedusmoties uz valsti, bet stāstīt savu versiju par notikušo, lai vēsturniekiem nākotnē būtu avoti, ar ko strādāt, rakstot pētījumus par padomju represīvo sistēmu. Bet tajā pašā laikā rēķināties, ka būs vēsturnieki vai publicisti, kuri kādu personu, balstoties uz viņu biogrāfijas datiem, vērtēs negatīvi.”
