VIEDOKLIS 22
Latvijas Universitātes profesors Leons Taivans par situāciju Irākas Kurdistānā: “Irākas Kurdistāna jeb Dienvidu Kurdistāna ir daļa no plašākas kompaktas teritorijas, kuru apdzīvo kurdi. Kurdu apdzīvotās teritorijas ir arī Turcijā un Irānā. Kurdi pēc valodas un kultūras ir indoeiropieši, un ne visi pieder islāmam, tātad ir ļoti atšķirīgi no apkārtējiem arābiem vai turkiem, kuru valstu sastāvā atrodas kurdu anklāvi. Kopīgs kurdu mērķis ir apvienot šīs zemes, lai izveidotu neatkarīgu Kurdistānu. Šobrīd vistuvāk šim mērķim ir Irākas Kurdistāna, kas kopš 1991.gada bauda reālu, kā arī formālu autonomiju.
Jaunā Irākas konstitūcija definē Kurdistānu kā Irākas federālo apgabalu, kaut arī Kurdistānas reālā patstāvība tālu pārsniedz autonomijas robežas: kurdiem ir sava, ļoti spēcīga armija, kas ir vienīgais efektīvais militārais spēks Irākā, spējīgs atvairīt “Islāma valsts” uzbrukumus. ASV uztur īpašas, separātas attiecības ar kurdiem, sniedz viņiem militāru atbalstu. Oficiāli valsts valodas ir divas – kurdu un arābu, bet reāli kurdu valoda ir vienīgā – īpaši tas novērojams gados jauniem cilvēkiem, kuri mācījušie kurdu skolās.
Kurdistānas reģions ir raksturīgs ar savu augsto ekonomisko un militāro stabilitāti, iedzīvotājiem tajā ir labāki dzīves apstākļi un lielāka labklājība salīdzinājumā ar pārējo Irāku. Kurdu apdzīvotā reģiona ekonomikas pamatā ir lauksaimniecība, naftas ieguve un naftas pārstrāde. Irākas Kurdistānā ir viszemākie nabadzības rādītāji Irākā.
Irākas Kurdistāna ir visdrošākā vieta Irākā. Kopš 2003. gada kurdu autonomijas pārvaldītajā teritorijā nav noticis neviens ārzemnieka nolaupīšanas gadījums un nav kritis neviens ārzemju karavīrs. Daži no kurdu apdzīvotiem rajoniem ir strīda teritorijas, kuras Irākas arābi uzskata par savām. Tie ir Kirkūkas un Dijālas rajoni, kas šī iemesla dēļ skaitās mazāk droši dzīvošanai un ceļošanai. Toties trīs kurdu provinces – Dahūka, Erbīla un Suleimānīja – atšķiras no pārējās Irākas ar savu drošību un stabilitāti.
Samērā riskanta ir Turcijas un Kurdistānas robeža, jo Turcijas armija, piesedzoties ar atrunām, ka tā meklē teroristus, var pārkāpt robežu un rīkot reidus pierobežā. “Islāma valsts” ofensīva ir potenciāls drauds Kurdistānai, taču, ņemot vērā kurdu militāro spēku efektivitāti, uzbrukumi kurdiem parasti netiek plānoti. Pēc “Islāma valsts” uzbrukumiem Ninīves provincei turienes kristīgā minoritāte un daudzi citi bēga uz Kurdistānu (Dahūkas provinci), taču nav ziņu, ka šis apstāklis būtu izraisījis nestabilitāti minētajā reģionā.”
