“Tiešām labā roka nezina, ko kreisā dara?” Romāns Meļņiks uzskaita virkni pēdējā laika pārsteigumu par valdībā notiekošo
86
Kas notiek Latvijā? Tas ir jautājums, ko Jānis Domburs licis LTV raidījuma nosaukumā. “Kas notiek Latvijā!?” Tā pēdējā laikā pārsteigumā noteikti iesaucās ne viens vien Latvijā, uzzinot par kārtējo nejēdzību.
Bija ziņa, ka pēdējā gada laikā ar Ziedot.lv starpniecību vēža ārstēšanai lūgti 95 ziedojumi 2,6 miljonu apmērā. Labi. Bet… 43 gadījumos lūgts ziedot medikamentiem, no tiem desmit gadījumos vākti ziedojumi tām zālēm, kuras citām diagnozēm kompensē. Veselības ministrijā to nebija pamanījuši? Nevienu tur tas nesatrauc? Tā dēvētajam zaļajam koridoram slimības atklāšanai naudas pietika, bet ārstēšanai nē? Saprotams, ka naudas valsts budžetā visam nepietiek, bet…
Tikmēr par 300 tūkstošiem bērniem grasās mācīt lietot rudzu maizi. 13. augustā valdība par to izlēma, pretendentu pieteikšanās noteikta līdz 21.augustam, projekta īstenošana sāksies ar 1. septembri. Kāpēc tāda steiga tik lielas naudas “apgūšanā”? Te tiešām nav korupcijas? Atbildes nav. Cik daudz uz skolu aizvestas maizes skolēni neapēdīs un to nāksies izbarot lopiem – to diez vai uzzināsim.
2. augustā Rīgas dome Vecrīgā atklāja mākslas objektu – šūpoles. Ne tikai apskatei no attāluma, bet arī lietošanai. Tās izmaksāja 165 000 eiro. Drīz pēc tam viena pēc otras parādījās ziņas, ka bērni tajās gūst smagas traumas – pamatā salauztu kāju veidā. Kā reaģēja Rīgas dome? Līdz publiskam skandālam – nekā! Objekta autori nu atrunājas, ka drošības instrukcijās esot aicinājuši būt piesardzīgiem un lietošanu uztvert nopietni. Tātad sanāk, ka cietušie paši vainīgi? Nu, protams… Un vēl tiek teikts, ka objekts esot bijis apdrošināts. Te nu derētu precizējums – apdrošināts pret nozagšanu un bojājumiem vai tomēr civiltiesiskās atbildības izpratnē (kā mašīnām OCTA)? Un galu galā naivi cerēt, ka šī kājlauža saražošanai izdoto naudu pašvaldībai kāds atmaksās – gan jau vienkārši norakstīs, kā īsāku laiku nekā iecerēts notikušu projektu.
Un vēl šajās dienās uzzinām, ka līdz pat 100 000 eiro amatpersonas bija iecerējušas izdot par 81 ceļotāja repatriāciju no Spānijas, kā arī 66 ceļotāju repatriāciju no Portugāles. Par dārdzību un kādam pārvadātājam piešķirto ātrās peļņas iespēju sašutušo tautu gan mierina, ka repatriācijas izdevumi tikšot segti ne no valsts budžeta, bet no licencēto tūrisma pakalpojumu sniedzēju iemaksātās ikgadējās valsts nodevas. Tas gan visai vājš mierinājums. Jo smird pēc kārtējās izšķērdības. Un arī izskatās pēc greizas sistēmas – vai tad tūrisma firmai sava civiltiesiskā atbildība nebija jāapdrošina? Kāpēc šajā situācijā problēmu nerisina caur apdrošinātāju? Vai kāds šaubās, ka tad, ja apdrošinātāji te būtu iesaistīti, izdevumu tāme būtu krietni zemāka?
Un visam paralēli aizvien biežāk izskan, ka esot nepieciešams celt nodokļus. Tiek piesaukts PVN, tātad no tā vispirmām kārtām cietīs sabiedrības nabadzīgākā daļa, vairāk maksājot par primāri nepieciešamajām precēm un pakalpojumiem. Vēl tiek piesaukts lielāks nekustamā īpašuma nodoklis, noklusējot, ka šis papildu slogs nāks ne tikai pār mājokļu īpašniekiem, bet arī īrniekiem. Tā neesot problēma, jo pašvaldības īpaši algojot darbiniekus, kas noformējot pabalstus trūcīgākajiem? Jā, jā… jo vairāk trūcīgo, jo vairāk darbavietu pabalstu piešķīrējiem…
Tiešām valdībā, tā teikt, labā roka nezina, ko kreisā dara? Viena rauš, otra izšķērdē? Nu labi, varbūt pati nešķērdē, bet acīmredzami pieļauj izšķērdību?
Kāds teiks, ka visā nevajag vainot valdību, šajos gadījumos atšķirīgi budžeti – ir gan valsts, gan pašvaldību, gan fondu finansējums? Un par pēdējo piebildīs: vai nav vienalga kā to naudu apgūstam, galvenais, ka paliek Latvijas ekonomikā? Bet tā gluži nav. Jo, pirmkārt, publiskai naudai jānes paliekošs labums visai sabiedrībai nevis īslaicīgi tikai, piemēram, maizes cepējiem, autopārvadātājiem vai kādam māksliniekam. Un šādai pieejai jābūt ieviestai visā valstī, visos līmeņos. Otrkārt, jo racionālāk apiesies ar esošajiem līdzekļiem, jo vairāk mērķiem tos būs iespēja izmantot. Treškārt, nav gluži tā, ka visa nauda paliek Latvijas ekonomikā – paskatieties veikalu plauktos, cik daudz ir importa preču, tostarp pārtikas – samaksa par to aizplūst ārpus valsts. Tāpat kā citu valstu īpašniekiem piederošo lielveikalu, banku utt. šeit nopelnītā peļņa.
Vai ir manīta cenšanās ieviest kārtību šajā “greizo spoguļu karaļvalstī”? Tā īsti nē. To redzam kaut vai pēc ministriju gatavotajiem vērienīgajiem budžeta tēriņu palielināšanas pieprasījumiem. Un pēc tā, ka ik pa brīdim atklājas gan milzu summas iestāžu “iekšējās rezervēs” gan visādiem rupjmaizes popularizēšanas vai lamatšūpoļu projektiem.
Tikmēr jautāta par naudas trūkumu vēža ārstniecībai, Ministru prezidente rosina sabiedrībai “pacīnīties”, un mudina žurnālistus “dot Veselības ministrijai ziņu”. Nepietiek ar to, ka sabiedrība jau ilgstoši lāpa budžeta caurumus, vācot ziedojumus izdevumiem no kuriem lielu daļu faktiski būtu jāsedz no nodokļos jau samaksātās naudas, nu sabiedrība tiek mudināta pārņemt daļu no premjeres funkcijām? Nu, paldies… Varbūt premjera amats vairs nav vajadzīgs, to var aizstāt ar tautas sapulci?
Vai varbūt premjere ar teikto domāja, ka tautai biežāk jāpulcējas piketos pie Ministru kabineta, dažādu profesiju pārstāvjiem biežāk jārīko streiki, lai nozaru ministrijas beidzot pamanītu to saimniecībā esošās problēmas un būtu motivēti tās novērst? Jo šobrīd šķiet šādas motivācijas nav. Pat pašai premjerei kaut vai lai sazinātos ar jau pieminēto Veselības ministriju…
