Bojāgājušās meitas tēvs un sievietes vīrs Ansis Priede uz tiesas sēdēm neiet. 6
A. Priede: – Neesmu bijis ne uz vienu tiesas sēdi. Cenšos no tām distancēties un par tām nedomāt. Jau tā veselība pasliktinājusies. Esmu kļuvis nervozs. Naktī panikas lēkmes. Cenšos gan iet uz trenažieru zāli un garās pastaigās. Man bija ļoti paveicies, jo mīlēju un tiku mīlēts. Ar Lindu biju kopā desmit gadus. Žanete, brīnišķīga meitiņa… Pēc notikušā biju šokā. Trīs mēnešus biju slims. Mēģināju atgriezties darbā Valsts Ieņēmumu dienestā, kur biju galvenais nodokļu inspektors, bet nevarēju pastrādāt. Kļuvu par bezdarbnieku, gāju C un D autovadītāju, loģistikas kursos, lai prāts ar kaut ko būtu aizņemts. Tagad man ir labs darbs lidostā “Rīga”, kur esmu autostāvvietu daļas vadītājs. Sabiedrībā man nav viegli atgriezties, un kad vēl dzirdu apkārt runājam par ģimeni un bērniem… Gribas mukt.
– Vai jums ir atbilde uz to, kāpēc notika tāda traģēdija?
– Nav. Mēs dzīvojām Barona un Pērnavas ielas krustojumā. Daudz gājām kājām. Arī tajā rītā savējām teicu, ka nevedīšu, ejam kājām. Meitiņai bija jauks bērnudārzs netālajā Zvaigžņu ielā, sievai bija darbs Vecrīgā “Trasta komercbankā”, kur viņa strādāja par privātbaņķieri.
– Esat ticīgs cilvēks?
– Jā, kristīts luterānis. Kad Torņakalna baznīcā aizlūdz par bojā gājušiem bērniem, mani uz turieni aizved draugi. Tad kopā tur raudam.
– Tiesā jūs pastāvat uz naudas kompensāciju.
– Stāsts nav par naudu. Esmu gatavs atdot visu, atdodiet tikai manas mīļās meitenes! Bet tas nav iespējams. Tāpēc uzstāju uz tādu kompensāciju. Lai cilvēki aizdomātos, lai apdrošinātāji domātu par cilvēkiem, ne tikai savu peļņu, lai darba devēji nenodzītu neprātīgā ritmā savus darbiniekus, kas noved pie šādām traģēdijām. Zinu, ka daļa sabiedrības man pārmet dzīšanos pēc naudas. Pretīgi. Bet nedomāju, ka man tagad būtu kādam jāskaidrojas. Tiesa lēma par 100 000 eiro. Žēl. Apdrošinātājiem tā ir sīknauda. Starp citu, mēs apdrošinātājiem piedāvājām mediāciju, bet viņi atteicās un pārsūdzēja pirmās instances spriedumu. Domāju, ka pārsūdzēsim arī apgabaltiesas spriedumu.
– Vai trolejbusa vadītāja ir ar jums kontaktējusies?
– Nav.
– Kādu sodu viņa ir pelnījusi?
– Patiesībā man vienalga. Es pieņemšu jebkuru spriedumu, kas nebūs attaisnojošs. Man dusmas uz viņu ir pārgājušas. Cilvēks jau arī pārdzīvo. Savu sodu jau sieviete ir saņēmusi. Manā dzīvē nekāds trolejbusa vadītājai uzlikts sods neko nemainīs. Vienīgi tiesā viņai vajadzētu runāt taisnību. No tās viņa nekur neaizbēgs. Manas meitenes negāja pie sarkanās gaismas, un trolejbusa vadītāja, kā novēroja pasažieri, cīnījusies ar miegu un noteikti, ka aizmiga.
– Jūs esat jauns vīrietis. Un dzīve jums turpinās…
– Ar galvu es to saprotu, bet ar sirdi… Nespēju iedomāties citas attiecības un citu ģimeni. Neko nemeklēju. Ja nu būs kāda dzirkstele, pretim varbūt arī neturēšos. Man šobrīd nav nepieciešama tuvība. Man svarīgāk, ja mīļi apņemtu.
Apdrošinātāji: pieci miljoni nav domāti par morālo kaitējumu
“Morālais kaitējums mūsu likumdošanā nav precīzi definēts. Tie pieci miljoni OCTA likumā nav domāti par morālo kaitējumu, bet kā nauda, kas maksājama par sabojāto tehniku, ārstēšanos, pabalstos, pensijās, par invaliditāti un tamlīdzīgi. Ministru kabineta noteikumos precīzi pateikta metode, kā rēķina kompensāciju, ja cilvēks miris, – summa piesaistīta minimālajai algai. Domāju, ka samērā adekvāta sistēma,” man saka Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins. Konkrēto tiesvedību viņš īsti nevēlas komentēt, kamēr nav lasījis pilnu spriedumu. Uz vienu juridisku kāzusu gan J. Abāšins norāda: civiltiesiskā polise nostrādājusi, iekams tiesa noteikusi, kas vainīgs satiksmes negadījumā. Apdrošinātāju pārstāvis piebilst, ka reizēm tā esot zināma mistika, ka normatīvie akti paredz vienu summu, bet tiesas pielemj citu. “Protams, mēs jau varam sūkstīties par mazām summām, bet ne jau apdrošinātāji pie tām ir vainīgi. Padomājiet: likumdevēji var noteikt lielas izmaksājamās kompensācijas, bet kādam par tām būs jāmaksā. Tie būs polišu pircēji. Apdrošinātāji var izmaksāt cietušajiem miljonus, bet tad varbūt viena OCTA polise automašīnai nemaksās vairs 50 eiro gadā, bet 5000 eiro…” piezīmē J. Abāšins.
“Apdrošinātāji ir vidutāji, kas iekasē no sabiedrības naudu, lai to izdalītu tiem, kam nodarīts pāri. Protams, 150 eiro par dzīvību ir ņirgāšanās, arī 30 minimālās algas varētu būt nepietiekama summa, bet par to ir jādiskutē. Jebkurā gadījumā likumdevējs par to var lemt un paaugstināt, bet tad visiem jāsaprot, ka arī apdrošināšanas polises būs dārgākas,” saka Saeimas deputāts, krimināltiesību eksperts Andrejs Judins. Viņš gan tad nav bijis starp likumdevējiem, kad OCTA likumā parādījās norāde par pieciem miljoniem. Viņaprāt, tas nav nekas slikts, ka tiek definēta augstākā robeža, bet tas arī nenozīmē, ka miljoni vienmēr arī jāizmaksā.
Negadījumi un atlīdzības
2015. gadā
Apdrošināšanas sabiedrībās iesniegti zaudējumu pieteikumi par 34 330 ceļu satiksmes negadījumiem (par 10,2% vairāk nekā 2014. g.).
Apdrošināšanas sabiedrībās un LTAB iesniegti kopā 43 672 zaudējumu pieteikumi (par 12,4% vairāk).
Pieņemti 42 044 lēmumi par apdrošināšanas atlīdzības izmaksām par 41,3 miljoniem eiro (par 14,5% vairāk).
Vidējās atlīdzības izmaksas lielums par Latvijā notikušo apdrošināšanas gadījumu – 936 eiro, ārvalstīs – 3842 eiro.
2016. gadā
Šā gada deviņos mēnešos notikuši 26 828 ceļu satiksmes negadījumi. Apdrošinātājiem par tiem iesniegti zaudējumu pieteikumi, kas salīdzinājumā ar 2015. gada šo pašu periodu ir par 7,75% vairāk. Izmaksāto atlīdzību apjoms šā gada deviņos mēnešos – 32,91 miljons eiro.
Dati: LTAB
