Traģiskā nelaime Čaka ielā: Tiesājas par meitas un sievas dzīvības cenu 6
Nobeigumam tuvojas tiesvedība par traģisko notikumu pirms pusotra gada, kad trolejbuss Rīgā sabrauca sievieti un viņas meitiņu. Kriminālprocesā, kurā 63 gadus vecā trolejbusa vadītāja Biruta Pētersone tiek apsūdzēta par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, kas izraisījusi cilvēku nāvi (par to draud cietumsods līdz astoņiem gadiem un transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana līdz pieciem gadiem), Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa pagājšnedēļ, 23. novembrī, pabeidza tiesas izmeklēšanu. Nākamajā tiesas sēdē 9. decembrī sāksies debates. Drīzumā varētu pasludināt tiesas spriedumu. Pretenziju pret tiesas gaitu nav nevienai pusei.
Citāda situācija ir ar civilprasību, ar kuru Ansis Priede – sabrauktās meitiņas tēvs un sievietes vīrs – vērsies pret apdrošinātāju “Gjensidige” par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu, prasot gandrīz piecus miljonus. Rīgas apgabaltiesa, apelācijas kārtībā skatot lietu, 22. novembrī nolēma piedzīt no “Gjensidige” 100 000 eiro par labu cietušajam (tā sprieda arī pirmās instances tiesa), un te izskatās, vēl nekas nav beidzies. Pilns spriedums būs pieejams no 6. decembra, un tad to varēs pārsūdzēt.
Bet jau tagad apdrošinātāju, likumdevēju un citu speciālistu vidū raisās diskusijas par summu, kas izmaksājama par ceļu satiksmes negadījumā bojāgājušo – valdības noteikumi nosaka apdrošināšanas atlīdzību 30 minimālo mēnešalgu apmērā (patlaban – 11 100 eiro), bet likums nosaka apdrošinātāja atbildības limita griestus līdz pieciem miljoniem eiro. Apdrošinātāji vērš uzmanību – ja atlīdzības summas paaugstinās, tad kādam par tām būs jāmaksā –apdrošināšanas polises būs dārgākas.
Gājējus neredzēja
2014. gada 26. maijā astoņos no rīta Rīgā, A. Čaka un Ērgļu ielas krustojumā trolejbuss, kuru vadīja 1954. gadā dzimusī B. Pētersone, uz gājēju pārejas notrieca 1982. gadā dzimušu sievieti un viņas 2009. gadā dzimušo meitu. Bērns no gūtajām traumām notikuma vietā mira, bet māte nomira slimnīcā. Krimināllietā prokuratūras apsūdzībā teikts, ka trolejbusa vadītāja, tuvojoties regulējamajai gājēju pārejai, nepievērsa pietiekamu uzmanību apkārtnei, brauca ar ātrumu, kas negarantēja kustības drošību konkrētajā situācijā, savlaicīgi neieraudzīja, ka luksoforā deg sarkanais signāls, un neapturēja trolejbusu pirms luksofora.
Tiesas sēdēs Latgales priekšpilsētas tiesā līdz šim uzklausīti liecinieki, eksperti. Mēģināts arī noskaidrot, kāda tad gaisma negadījuma brīdī dega luksoforā – zaļā vai sarkanā. Ir liecinieki, kuri teic, ka gājējiem tobrīd bija zaļais signāls, tāpēc māte ar meitu ļoti droši gājušas pāri ielai. Tāpat tiesas sēdēs izskanējusi kāda pasažiera liecība, ka trolejbusa vadītāja izskatījusies stipri sagurusi un pie stūres cīnījusies ar miegu.
Pagājušajā trešdienā tiesā vēlreiz tika uzklausīta trolejbusa vadītāja B. Pētersone, kura savās liecībās neko būtiski nemainīja. “Braucu pa Čaka ielu Pērnavas ielas virzienā un uzbraucu sievietei un bērnam. Es viņas neredzēju, tikai pēdējā brīdī noliekušos sievietes galvu. Cilvēki pēc tam teica, ka viņa pēdējā brīdī gribējusi pie rokas paņemt bērnu. Uzsitu ar kreiso stūri. Bremzēšanas ceļš man bija mazs, zinu, ka tā nevajadzēja būt. Pēc tam biju sastingusi pie stūres, ieķērusies tajā.” Viņa apgalvo, ka luksoforā degusi zaļā gaisma un uzmanība neesot novērsta, citi gājēji neesot bijuši.
Tiesnese Ināra Janēviča: – Bet video redzams, ka citi gājēji arī gāja pāri ielai.
B. Pētersone: – Citus neredzēju.
Prokurors Pēteris Urbāns: – Kā varat paskaidrot video redzamo, ka citi auto apstājušies pie gājēju pārējas?
B. Pētersone: – Man nav izskaidrojuma. Luksofors jau saskaņots ar iepriekšējo luksoforu un es jau arī skatījos uz to.
Prokurors: – Vai pieļaujat, ka visi video redzamie gājēji gāja pie sarkanās gaismas?
B. Pētersone: – Man nav ko atbildēt.
Tiesnese: – Vai tad, ja arī gājēji iet pie sarkanās gaismas, viņiem jābrauc virsū?
B. Pētersone: – Es neredzēju. Redzu labi, bet viņus neredzēju.
Tiesnese: – Vai to, ka pretējā joslā esošie auto stāv pirms gājēju pārejas, arī neredzējāt?
B. Pētersone: – Viens auto pārbrauca pāri pārejai, pēc tam apstājās, bet aizbrauca prom.
Apsūdzētās advokāts Aldis Razgaila: – Kā izskaidrojat liecinieka teikto par bīstamu manevru pa labi pirms tam? (pirms tam tiesas sēdē izskanēja liecība, ka trolejbuss veicis nemotivētu manevru, gandrīz izraisot avāriju. – A. D.)
B. Pētersone: – Nevaru izskaidrot.
Trolejbusa vadītāja arī pastāstīja, ka tajā dienā sākusi braukt plkst. 5.10 no rīta, esot jutusies normāli. Liecinieka teiktajam, ka esot gulējusi pie stūres, nepiekrīt: “Negulēju. Miegs nenāca. Bija pavasaris. Ziemā kādreiz ir grūtāk.”
Pēc tam A. Razgaila lūdza tiesai nozīmēt B. Pētersonei ekspertīzi, lai noteiktu, vai ceļa negadījuma brīdī viņa bija adekvātā veselības stāvoklī. Prokurors gan šādu advokāta lūgumu nosauca par dīvainu, jo trolejbusa vadītājai bija gan derīga vadītājas apliecība, gan izieta veselības pārbaude, gan darba devējs bija atļāvis doties reisā. Tiesnese advokāta lūgumu noraidīja. Sarunā ar mani A. Razgaila gan solīja nākamajā tiesas sēdē sagatavot rakstisku lūgumu par ekspertīzes nepieciešamību, jo tiesā tiek skatīts smags noziegums, tāpēc esot jāizvērtē visi apstākļi – ja nu B. Pētersone patiešām neapzinājās, ko dara? Nav gan skaidrs, ko var izvērtēt veselības ekspertīzē, ja notikums bija jau pirms divarpus gadiem…
Pēc tiesas sēdes pārmiju dažus vārdus ar apsūdzēto. Trolejbusu viņa vadījusi kopš 1972. gada. Pa visu šo laiku nekādu starpgadījumu neesot bijuši, ja neskaita, ka divas reizes slidenos apstākļos viņas vadītais trolejbuss uzslīdējis virsū citam transporta līdzeklim. Tagad strādā “Rīgas satiksmē” par dispečeri. Palīdz uzņēmuma arodbiedrība, tostarp ar psihologu. Sāpot mugura, pēdējā laikā esot problēmas arī ar kājām.
Bija iespējas un pienākums apstāties
