Monika Zīle: Pret Latvijas valsti noskaņotie atkal pastiprināti pievērsušies Latgalei 20
Laba paziņa, kas vienā no prestižākajām Krievijas galvaspilsētas skolām pasniedz eksaktos priekšmetus, stāsta: vairākas pazīmes tajā dienā, kad Maskavas Sarkanajā laukumā pompozi atzīmēja Krimas pievienošanu, stipri atgādināja padomju laika “labāko” tradīciju uzplaukumu. Skolas vadība bija saņēmusi rīkojumu aizvest uz pasākumu noteiktu skaitu vecāko klašu audzēkņu, un katram, kurš atsacījās piedalīties, vajadzēja uzrādīt vecāku rakstītu zīmi ar atteikuma iemesliem. Savukārt pedagogi saņēma norādi speciālā audzināšanas stundā akcentēt prezidenta un valdības rūpes par Krievijas pilsoņu interešu aizsardzību un drošību arī citās viņu mītnes zemēs.
Tikmēr Krimā pēc pievienošanās Krievijai, šķiet, līst zelta lietus. Katrs Krievijas televīzijas kanālu ziņu izlaidums sākas ar plašu informāciju par investīcijām pievienotajā teritorijā, akcentējot tur dzīvojošo ieguvumus – valsts iestādēs strādājošajiem pieaugs algas, vairāk saņems pensionāri un vispār maz trūkst no piena upēm ķīseļa krastos. Nereti ziņas papildina tālruņa numurs, pa kuru zvanīt krievu valodas lietošanas ierobežojumus un citus tiesību spaidus izjūtošajiem Ukrainas iedzīvotājiem. Lai gan pieminēta konkrēta valsts, nav ne mazāko šaubu par zemtekstu: Kremlis vairs necenšas slēpt savu aizrobežā mītošo pilsoņu izmantošanas nolūkus. Tāpat arī nav šaubu, ka norādītā tālruņa apkalpotāji strādā pilnas diennakts režīmā. Tiešais vads ar Kremli iedrošina izsliet krūti ikvienu, kam arī Eiropas Savienības valstī gribētos iedibināt savu “mazo Krieviju”.
“Tautiešu aizsardzības” programmas jaunākās izpausmes liecina, ka līdzekļus tām netaupīs. Pret Latvijas valsti noskaņotie atkal pastiprināti pievērsušies Latgalei. Pirms nedēļas Rēzeknē ieceļojošais desants gan piesaistīja tikai bariņu pasīvas publikas, bet valodas referenduma ideoloģiskā vadoņa Aleksandra Gapoņenko un Krievijas Ārlietu ministrijai pietuvinātā Viktora Guščina klātbūtne septiņu kalnu pilsētā mudina domāt, ka vizīte bija ievads apjomīgākam Latvijas austrumu novadu sabiedrības musināšanas plānam. Nedrīkst aizmirst, ka jau 2010. gadā V. Guščins rosināja Latvijā izmantot “Abhāzijas un Dienvidosetijas metodi” – vairot un aktivizēt Krievijas pilsoņus uz Maskavu raidāmām sūdzībām par viņu apspiešanu, lai Kremlim rastos pamats tautiešus aizsargāt ar tankiem. Cik patlaban Latvijā ir lielā kaimiņa pilsoņu, diemžēl neviens nezina. Attiecīgām valsts iestādēm tas nav šķitis svarīgi. Kaut ko varot secināt pēc Krievijas vēstniecībā un konsulātos balsojošo skaita vēlēšanu laikā. Bet lai atceramies bijušā “SC” biedra liepājnieka, tagadējā organizācijas “Latvijas Krievu kopiena” (LKK) priekšsēdētāja Valērija Kravcova darbošanos, piedāvājot un sniedzot palīdzību Krievijas pilsonības iegūšanā, kā arī citas aktivitātes – gluži bez atbalss tās nepalika. Jau minētā LKK marta vidū izplatījusi rezolūciju, kurā pieprasītas valdošo politiķu iniciatīvas mazākumtautību tiesību garantēšanā. Dokumentā gan teikts, ka LKK redz Latviju kā neatkarīgu valsti. Tomēr prasību valdībai rūpēties par krievu valodu un kultūru turpinošais teksts – diezin vai Latvijai patikšot, ja šādu gādību par tautiešiem uzņemsies Krievija, – dzēš ilūziju, ka piesakās valstij lojāla kopiena. Rezolūcija pieskaņota Krimas ieņemšanai un liek saprast, ka autoriem ir “tiešais vads” ar lielkrievu šovinisma ideologiem.
