Padoms profesionālim. Tiešā sēja – saudzē augsni un taupa resursus 0
Jebkura lieta spēj dot peļņu vien tad, ja to dara īstajā laikā, maksimāli precīzi un ar minimāliem tēriņiem. Tieši tik vienkārši! Augkopības kontekstā visas šīs trīs lietas ir vēl jo nozīmīgākas un neviena no tām nav svarīgāka par citu. Ja nebūs laikā, būs grūtāk; ja nebūs precīzi, iespējams, neizaugs; ja nebūs efektīvi, nekas nepaliks pāri. Vai mēs gribam un spējam strādāt efektīvāk? Mēģināsim to saprast.
Ar vienu roku dodam, ar otru – atņemam
Tradicionālā graudkopība faktiski nav iedomājama bez pamatīgas augsnes apstrādes. Tai ir dažādi mērķi, kas, rūpīgi pavērtējot, bieži vien ir vērsti cits pret citu – tātad nav īsti loģiski. Piemēram, ar aršanu mēs vispirms mēģinām augsni uzirdināt. It kā jau laba doma, bet… Vai mums augsne jāirdina pašiem, tērējot dārgu degvielu, izmantojot dārgu darbaspēku un mašīnas, ja to labprāt pilnīgi bez maksas dara pati daba?
Ja negribam minētajam piekrist, padomāsim par to, ko darām ar augsni pēc aršanas. Labākajā gadījumā – ar vienu agregātu vienlaikus:
– šļūcam, lai nolīdzinātu;
– kultivējam, lai sakārtotu augsni sēšanai;
– pieveļam, lai izveidotu blīvu sēklas gultni;
– iesējam, lai būtu ko novākt;
– atkal noblīvējam, lai panāktu maksimālu sēklas kontaktu ar augsni;
– uzecējam, lai pasargātu visu no mitruma iztvaikošanas.
Visas šīs operācijas, izņemot ecēšanu, uzarto augsni faktiski atkal sablīvē. Tātad – ar vienu roku dodam, ar otru atņemam.
Otra aršanas sūtība – augu atlieku un nezāļu (arī izbirušo sēklu) iestrādāšana. Arī it kā labi, bet… Novācot no augsnes virskārtas augu atliekas, mēs:
-s agraujam augsnes dabisko struktūru, radot dzīvajiem organismiem nelabvēlīgus apstākļus, izjaucot ūdens un gaisa aprites režīmu, kā arī faktiski sablīvējot augsni;
– padarām augsni neaizsargātu pret lietu, sauli un vēju, veicinot eroziju, mitruma iztvaikošanu un izjaucot temperatūras režīmu augsnes virskārtā;
– novācam arī augu atlieku aizsargslāni, ļaujot viengadīgajām nezālēm augt un attīstīties bez jebkādiem traucējumiem;
– iestrādājam augsnes dziļākajos slāņos auglīgo augsnes virskārtu, liedzot augiem to attīstības sākumstadijā piekļūt šīm vērtīgajām barības vielām;
– izceļam augsnes virskārtā neizdīgušās nezāļu sēklas, dodot tām brīvu vaļu augt un attīstīties, pēc tam ar to visu sekmīgāk vai mazāk sekmīgi cīnoties.
Ko mums dod augu atlieku iestrādāšana, ja vienlaikus izaram virspusē iepriekšējā gadā labi noglabātos dārgumus, kas bieži vien skābekļa trūkuma dēļ nav pat sadalījušies? Un kur nu vēl papildu ieguldījumi visā ar tradicionālo augsnes apstrādi saistītajā tehnikā! Ir vērts padomāt, vai mums patiešām vajag turpināt art ar tādu intensitāti. Šī nav aģitācija pret aršanu, bet aicinājums domāt un pamatot savu rīcību vispirms jau sev pašiem.
Lieki kustinot augsni, graujam dabisko augsnes virskārtu
Lai arī cik paradoksāli izklausītos, smilšaina augsne ir mazāk piemērota bezaršanas tehnoloģijai. Kāpēc? Smilts dabiskā struktūra ir mazāk stabila un grūtāk uzturama, tai ir tendence dažādu apstākļu ietekmē zaudēt ūdens un gaisa caurlaidības spējas. Tādējādi šāda tipa augsnēm, iespējams, nepieciešama vairāk vai mazāk regulāra kultivēšana, bet to var konstatēt vien individuāli, vērtējot katru tīrumu un pat tīruma daļu.
Vienlaikus priekšstats par to, ka smaga augsne jāar bez vārda runas, arī ir tikai priekšstats ar nosacījumu – ja saimniekojam tradicionālā veidā, neļaujot augsnei dzīvot savu dzīvi, bet mākslīgi regulējot to pēc sava prāta un saprašanas. Atstājot augsni bez aršanas, ievērojot optimālu sēšanas laiku un augu maiņas kārtību, augsne pēc trim pieciem gadiem burtiski atdzīvojas:
-kļūst irdenāka ar minimālu sablīvēšanās risku;
-tajā parādās līdz šim neredzēti organismi;
-līdz nepazīšanai izmainās gan gaisa, gan ūdens aprites režīms;
-tīrumi pat pēc stiprām lietusgāzēm nepārplūst, bet pavasarī neizkalst.
Vai augsnei ziemā būtu nepieciešams atpūsties un izsalt? Meklējot atbildi, nonāksim pie tiem pašiem mērķiem, par ko runājām aršanas sakarā, – nezāļu, slimību, kaitēkļu apkarošana un augsnes irdināšana. Bet to iespējams atrisināt arī citā – dabiskā – veidā! Ievērojot loģisku augu maiņu, audzējot augus ar dziļu sakņu sistēmu, kā arī tādus, kas piesaista gaisā esošo slāpekli; nearot un atstājot uz tīruma sasmalcinātu augu atlieku kārtu. Par irdināšanu parūpēsies augsnē dzīvojošās baktērijas, sēnes, mikroorganismi, sīkbūtnes, tārpi, kukaiņi un citas dzīvās radības, kā arī sals, kā ietekmē sasalst satrūdējušo augu saknīšu kanālos un augsnes porās esošais ūdens, tā dabiski irdinot augsni.
Vai mēs rūpējamies par organiskajām vielām augsnē? Katru gadu katrā apartajā hektārā apgriežot otrādi 2000 (!) kubikmetru augsnes (ja aram 20 cm dziļi), mēs arī sagraujam dabisko, ar organisko vielu bagātāko augsnes virskārtu, neļaujot tai laika gaitā kļūt biezākai. Tādā veidā mēs faktiski vēl palielinām augu barības vielu izskalošanās risku, jo šādai augsnei ir mazāks barības vielu saistīšanas potenciāls.
Katrā ziņā svarīgi izprast, ka katra augsnes kustināšanas reize ir ne tikai papildu izmaksas, bet arī:
-veicina paātrinātu organiskās vielas noārdīšanās procesu;
-veicina siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijas;
-sagrauj augsnes dabisko struktūru, radot dzīvajiem organismiem nepanesamus dzīves apstākļus;
-veicina augu barības vielu izskalošanos/ iztvaikošanu;
-veicina gan vēja, gan ūdens radītu eroziju.
Ja var art, var arī neart. Alternatīva vienmēr pastāv. Jāļauj dabai strādāt mūsu vietā. Lai tā irdina, aizsargā, piesaista slāpekli (līdz pat 200 kg/ha), un, galvenais, netraucēsim to bez pamatojuma. Mums jāiemācās pielāgoties un izmantot maksimāli visu, ko daba pati piedāvā. Turklāt – bez maksas! Jautājums – kā to reāli izdarīt? Tas nav vienkārši, bet tas ir iespējams un nav dārgi. Tiesa, vien tad, ja strādājam, ievērojot raksta sākumā minētos nosacījumus – īstajā laikā, maksimāli precīzi un ar minimāliem tēriņiem!
