Tiesa piespiež noņemt maskas: kā Vācijā tiesas labo politiķu kļūdas? 18
Toms Ancītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš pavasara Vācijas tiesās reģistrēts vairāk nekā 5000 sūdzību par pandēmijas ierobežojumiem. Apstrīdēta obligātā masku nēsāšana, veikalu un skolu slēgšana, pulcēšanās aizliegumi un simtiem citu tiesību aizskārumu. Vairākumu prasību tiesas noraidījušas. Tomēr daudzos gadījumos arī likušas atcelt lēmumus, kuru nepieciešamībai trūcis pierādījumu.
Masku ielas, masku stundas
Diseldorfas pašvaldība, reaģējot uz administratīvās tiesas spriedumu, šonedēļ atcēla vispārējo masku nēsāšanas pienākumu pilsētas teritorijā ārpus telpām (izņemot parkus, zaļās zonas un kapsētas), kas bija ieviests vien pirms nepilnas nedēļas. Formāli gan pilsētai tas nebija jādara, jo spriedums no maskas nēsāšanas atbrīvoja vien pašu apstrīdētāju, kādu pensionāru, kura prasībā lēmums tika pieņemts pirmdien.
Tomēr, tā kā tiesā tiek skatītas vēl vairākas līdzīgas sūdzības un jau tuvākajās dienās draud sekot nākamie tikpat nelabvēlīgie spriedumi, Diseldorfa nolēma rīkoties apsteidzoši, pati pēc savas iniciatīvas pasludinot masku nēsāšanas noteikumu par spēkā neesošu visiem.
Uz vienu dienu Diseldorfas birģermeistars iedzīvotājiem tikai “lūdza”, ne vairs pieprasīja turpināt valkāt maskas, bet jau nākamajā dienā pašvaldība uzrakstīja jaunus noteikumus. Tagad masku nēsāšanas pienākums attiecas tikai uz gājēju noslogotākajām zonām un ir ierobežots laikā no plkst. 10 līdz 19 vai no 6 līdz 22.
Līdzīgi noteikumi ar gariem sarakstiem un sarežģītām kartēm, uzskaitot desmitiem un simtiem “masku ielu” un to atsevišķus posmus, darbojas arī citās Vācijas pilsētās. Pie tiem pašvaldības nonākušas, vai nu pakļaujoties līdzīgiem tiesu spriedumiem, vai bijušas pietiekami apdomīgas, lai jau noteikumu izstrādē ņemtu vērā to, ko tiesas lēmušas citviet.
Tiesas atvēra robežas
Tiesu lēmumi bijuši par pamatu noteikumu maiņai arī citos gadījumos. Tieši tiesas bija tās, kas pavasarī faktiski atvēra robežas, piespiežot atcelt politikai ērto, bet epidemioloģiski nepamatoto pašizolācijas prasību visiem iebraucējiem no ārzemēm.
Lejassaksijas Augstākā administratīvā tiesa tolaik atzina: lai gan likums par aizsardzību pret infekcijas slimībām ļauj ierobežot tādu personu brīvību, kuras ir inficējušās ar lipīgām slimībām vai par kurām ir aizdomas, ka varētu būt inficējušās, turēt aizdomās visus ieceļotājus kā potenciālus vīrusa pārnēsātājus ir nesamērīgs tiesību aizskārums.
Tādēļ nācās ieviest jaunus noteikumus, pašizolācijas prasību sašaurinot tikai uz ieceļotājiem no apgabaliem vai valstīm ar īpaši augstu inficēšanās risku.
Tiesas šoruden arī pielika punktu centieniem ieviest “izmitināšanas aizliegumus” viesu mītnēs tūristiem no reģioniem ar paaugstinātu saslimstību, kādus bija sākušas ieviest viena federālā zeme pēc otras. Tāpat tās atcēlušas vispārējo dievkalpojumu aizliegumu, vairākās pilsētās aizliegušas ierobežot restorānu darbību vakara stundās, koriģējušas masku nēsāšanas pienākumu skolās, atļāvušas demonstrācijas.
Lielākā daļa sūdzību gan tikušas noraidītas. Tā, visticamāk, novembrī būs jāpaliek slēgtiem fitnesa klubiem un bordeļiem – par to signalizē pirmie nolēmumi, tiesām skatot tā dēvētā vieglā lokdauna ierobežojumus, kas darbojas kopš 2. novembra. Arī ēdināšanas iestādēm visdrīzāk nāksies samierināties ar slēgšanu, kā vienīgajam atļautajam tirdzniecības veidam paliekot ēdienu līdzņemšanai.
Pirmais lēmums kā domino kauliņš
Atsevišķus ierobežojumus atceļoši administratīvo tiesu spriedumi mēdz izraisīt domino efektu. Politiķi citās pavalstīs vai pilsētās, baidoties, ka drīz tiesas līdzīgi lems arī pie viņiem, parasti steigušies paši mīkstināt savus ierobežojumus, negaidot, līdz to izdarīs tiesneši.
Daudzi lēmumi par ierobežojumu atcelšanu nav tieši saistīti ar ierobežojumu samērību, bet gan ar procedūru. Saskaņā ar likumu par aizsardzību pret infekcijas slimībām, par aizsardzības pasākumu ieviešanu atbildīgas federālās zemes.
Vācijas kanclere to vadību var tikai aicināt, nevis norīkot pieņemt kādus ierobežojumus. Savukārt federālajām zemēm, izstrādājot noteikumus, jārīkojas saskaņā ar saviem likumiem par aizsardzību pret infekcijas slimībām.
Tiešie lēmumu pieņēmēji lielākoties ir valdības. To kritizējušas tiesas. Piemēram, spriedumā par ierobežojumiem naktsmītnēm nesen norādījusi Bavārijas Augstākā administratīvā tiesa, pastāv šaubas, vai tik “būtiska iejaukšanās pamattiesībās uz tik ilgu laiku”, ja to īsteno tikai izpildvara viena pati, neiesaistot likumdevēju, nepārkāpj parlamentārās kontroles principu.
Savukārt ierobežojumus pēc būtības tiesas mēdz izbrāķēt, ja nav iespējams pierādīt to nepieciešamību. Kā “Deutsche Welle” skaidrojis Vācijas administratīvo tiesnešu apvienības priekšsēdētājs Roberts Zēgmillers, vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumiem jābūt “nepieciešamiem pašiem par sevi”.
Nepietiek ar to, ka tie ir lietderīgi. Jāspēj pamatot, ka bez konkrētajiem pasākumiem nevar iztikt, lai sasniegtu leģitīmos vīrusa ierobežošanas mērķus. Kā Diseldorfas masku gadījumā: uzliekot par pienākumu valkāt maskas visur uz ielas, kur vien nav iespējama piecu metru distance, Diseldorfa tiesas ieskatā esot pārsniegusi nepieciešamības robežu, jo zinātniski pamatotie priekšraksti paredz tikai 1,5 metrus. Citiem vārdiem, tā izšķērdīgi izrīkojusies ar cilvēku tiesībām – drošs paliek nedrošs, paņēmusi vairāk, nekā pati spēj pierādīt, ka tai vispār vajadzīgs.
Kafejnīcās inficējās nebūtiski maz
Vieni no aktīvākajiem jauno, novembra sākumā pieņemto, ierobežojumu apstrīdētājiem ir sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi un viesnīcas, kas to darbības aizliegumu uzskata par netaisnīgu par spīti valdības apsolītajām kompensācijām 75 procentu no apgrozījuma apmērā.
Daudzi bija ieguldījuši lielus līdzekļus un pūles, izstrādājot jaunus drošas apkalpošanas konceptus, iegādājoties teltis, gāzes sildītājus, uzstādot ventilācijas sistēmas. Visu vasaru bez pārtraukuma, pat pāri 30 grādu svelmē, likuši viesmīļiem staigāt maskās un saskaņā ar noteikumiem apmeklētājiem bez maskas nav ļāvuši pat aiziet uz tualeti.
Tāpat savākuši tonnām papīra, pierakstot ikviena apmeklētāja personas datus, ierīkojuši pašapkalpošanās viesnīcas bez recepcijām ar līdzņemamām brokastīm. Vai tieši šo pasākumu vai citu iemeslu dēļ, nav zināms, bet fakts ir: inficēšanās gadījumi restorānos, kafejnīcās, viesnīcās u. tml. līdz pat tā dēvētajam vieglajam lokdaunam bija nebūtisks retums. Tagad tieši šiem uzņēmumiem, kuri par infekciju ķēdēm nav atbildīgi, jāiznes viens no lielākajiem smagumiem.
Taču dati par zemo saslimstību ēdināšanas vietās izriet no informācijas par 25 procentiem izsekoto avotu. Kas slēpjas 75 procentos pārējo, kurus vairs izsekot neizdodas, nav zināms. Tādēļ tos var viegli interpretēt atbilstoši interesēm. 75 procentus nezināmo avotu kā argumentāciju tiesās lieto gan apstrīdētāji, kas pieprasa mīkstināt ierobežojumus (“jums nav datu, ka pie mums inficējas”), gan pašvaldības, kuras aizliegumus ieviesušas (“turam jūs aizdomās, ka tieši pie jums inficējas tie, par kuriem nav datu”).
Lielākā daļa spriedumu par apstrīdētajiem ierobežojumiem ēdināšanas un izmitināšanas uzņēmumiem vēl tikai sekos. Tāpat tiesas drīzumā vētīs tetovētāju, pedikīra un manikīra pakalpojumu sniedzēju, saunu, kino, bēru rīkotāju un daudzu citu nozaru pārstāvju prasības.
“Iespēja savlaicīgi nodot izvērtēšanai neatkarīgiem tiesnešiem pamattiesību aizskārumus ir būtiska, lai nodrošinātu Covid-19 ierobežojumu pieņemšanu sabiedrībā,” tā uzsvēris Vācijas Tiesnešu apvienības vadītājs Svens Rebēns.
Tādējādi tiesas, nodrošinot nereti steigā un bez pienācīgām diskusijām pieņemto lēmumu kontroli, patlaban ir tās, kas daļēji gādā arī par sociālo mieru.
Ja ir iespēja risināt katru lietu atsevišķi caur tiesu steidzamības kārtā, mazinās varbūtība, ka cilvēkiem krīzes stāvoklī var rasties vēlme “pret visu kopā” iziet protestos uz ielas. Otrkārt, tie, kuri sūdzas un kuru prasību rezultātā atsevišķi ierobežojumi tiek likvidēti, paradoksālā kārtā rūpējas arī par epidemioloģisko drošību. Izravējot no ierobežojumiem nejēdzības un nesamērības, aug varbūtība, ka cītīgāk tiks ievēroti jēdzīgie noteikumi.
