Par ūdru ādu tirdzniecību jauneklim draud kriminālatbildība un 34 200 eiro sods 0
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā tiek skatīta krimināllieta, kurā uz apsūdzētā sola sēdies jauns vīrietis par deviņu ūdru ādu pārdošanu. Apsūdzība izvirzīta pēc krimināllikuma 115. panta par apdraudēta savvaļas dzīvnieka – ūdra – tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu.
Kā tiesā liecināja Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktores vietnieks Jēkabs Dzenis, ūdrs ir īpaši aizsargājama suga gan pēc Latvijas, gan starptautiskajiem normatīvajiem aktiem, ar ko ir saistītas Eiropas Savienības attiecīgās regulas. Tās attiecināmas gan uz dzīviem, gan nedzīviem dzīvniekiem, gan arī uz jebkādiem izstrādājumiem no tiem, un tirdzniecība ar tiem ir aizliegta. Tātad šajā konkrētajā gadījumā tas attiecas arī uz ūdra ādām. Vienīgais izņēmums: ja ir saņemta atļauja no kompetentas iestādes.
Atļauja tirdzniecībai var tikt izsniegta, ja atrasts beigts ūdrs vai tas nejauši nogalināts, bet par to Latvijā tad jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei. Par Riharda tirgotajām deviņām ūdra ādām tāds ziņojums nav saņemts un, saprotams, nav izsniegtas arī atļaujas. Līdz ar to, pēc Ministru kabineta noteikumiem, par katru ūdru vainīgajam jāsedz zaudējumi valstij desmit minimālo mēnešalgu apmērā.
Minimālā alga 2017. gadā bija 380 eiro, tātad Rihardam par vienu ūdru valstij jāsedz zaudējumi 3800 eiro, kopā par deviņiem – 34 200 eiro, kā arī viņam draud cietumsods līdz diviem gadiem vai piespiedu darbs, vai papildu naudas sods.
J. Dzenis norāda, ka ūdrs dažādā aizsargājamā statusā Latvijā ir kopš 1922. gada.
No likuma viedokļa āda tiek salīdzināta ar dzīvnieku: jo ādu nevar iegūt, nenogalinot dzīvnieku, tāpēc arī ādas tirdzniecībai nepieciešama atļauja. Bieži ūdra nogalināšana nav konstatējama – to atklāj, kad tiek pārdota āda. Bet, ja arī Rihardam izdosies tiesā pierādīt, ka ādas ieguvis likumīgi, to tirdzniecībai vienalga nepieciešama atļauja.
Kā pēc tiesas sēdes sacīja apsūdzētā jaunekļa advokāte Inguna Lamberte, ādu pārdošana kā noziedzīgs nodarījums netiekot apstrīdēts, cīņa esot tikai par to, lai tiktu samazināta summa, kas jāsamaksā valstij. Tāpēc uz tiesu aizstāvība bija uzaicinājusi Riharda draugu Gustavu, kurš liecināja, ka pagājušā gada septembrī abi bijuši divu dienu medībās, kuru laikā draugs izstāstījis par savu ķibeli ar ūdra ādām, ko savulaik esot ieguvis no Gustava vectēva.
Bet tagad vectēvam paprasīt vairs nevar, jo viņš 2018. gadā miris. Gustavs atcerējās, ka agrāk ar vectēvu kopā medījis un viņš stāstījis, ka pagājušā gadsimta 70. gados legāli medījis arī ūdrus. Vēl Gustavs atcerējās, ka vectēva mājas bēniņos stāvējušas medījumu ādas. Kad vectēvs nomiris un tīrīti bēniņi, ādu tur vairs nav bijis. No tā Gustavs tagad secinot, ka tur varētu būt bijušas ūdru ādas, kas nokļuvušas pie drauga Riharda, jo viņš ar vectēvu bijis pazīstams un viņiem bijušas kopīgas darīšanas.
J. Dzenis gan man sacīja, ka pēc tās informācijas, kas ir viņa rīcībā, 70. gados apzināti legāli medīt ūdrus tomēr nevarēja.
Šaubas, ka ūdra ādas ir no tālajiem padomju gadiem, viesa sertificētā eksperta, biologa, doktora disertācijas autora par ūdriem Jāņa Ozoliņa tiesā liecinātais. Viņš bija apskatījis Riharda tirgotās ūdru ādas.
Kaut arī viņa rīcībā nav iekārtu, kas var precīzi noteikt gadu, kad ūdri tikuši nomedīti, tomēr, vizuāli vērtējot, tas noteikti nevarot būt bijis tik sens laiks, jo – kā to varot redzēt muzejos un kolekcijās – ādas ar gadiem izbalējot. Eksperts pārliecināts, ka šīs ūdru ādas noteikti nav bijušas gadu desmitiem vecas.
Tiesvedība turpināsies maijā.