“Satversmes tiesas spriedums izjauca iepriekš izveidoto sistēmu.” Strupišs intervijā atklāj, kāpēc mākslinieks Vilipsons var zaudēt dzīvokli 8
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizritējis vairāk nekā pusgads, kopš AIGARS STRUPIŠS ir Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs un Tieslietu padomes vadītājs. Nesen aizvadītajā AT plēnumā Strupišs atzina, ka būtisks sasniegums esot tas, ka visas augstākās valsts amatpersonas ir apstiprinājušas, ka tiesiskumam valstī ir jābūt prioritātei numur viens. Kā AT priekšsēdētājam veicies ar šīs prioritātes stiprināšanu?
Kopš vadāt Augstāko tiesu, vai ir notikušas kādas būtiskas izmaiņas?
A. Strupišs: Lielu kuģi nevar pagriezt tik strauji, lai izmaiņas justu pāris mēnešu vai pusgada laikā. Izmaiņas pozitīvā virzienā, visticamāk, būs redzamas pēc diviem vai trim gadiem.
Mans galvenais uzdevums patlaban ir stiprināt Senātu kā kasācijas instanci. Tas nozīmē, ka uzmanība ir jāpievērš ne tik daudz matu skaldīšanai atsevišķās lietās, bet gan tiesību sistēmas pilnveidošanai, ko kasācijas instance ietekmē ar katru savu spriedumu.
Pirmās un otrās instances tiesai ir ietekme tikai uz konkrēto lietu, bet kasācijas instancei, kas pasaka, vai likums piemērots pareizi vai nepareizi, ir ietekme ne vien uz attiecīgo lietu, bet uz simtiem un tūkstošiem citu lietu, ko tiesas skatīs nākotnē.
Diemžēl pie pašreizējās Senāta darba noslodzes pārāk liela uzmanība tiek veltīta nevis vienotas prakses aspektam, bet atsevišķu lietu pārskatīšanai. Mans mērķis ir panākt, lai katrs mūsu spriedums dod pienesumu jeb ķieģelīti kopējā tiesību attīstībā.
Šobrīd strādājam, lai pilnveidotu Senāta lomu vienotas tiesu prakses nodrošināšanā. Rezultāts, visticamāk, būs pēc diviem trim gadiem.
Pirms diviem gadiem pētījumu centrs SKDS veica socioloģisko aptauju uzņēmēju vidū, lai noskaidrotu, vai viņi zina, kādos gadījumos var vērsties ar sūdzību Augstākajā tiesā. Vairāk nekā puse atbildēja nepareizi. Vai jūs manāt, ka daudzi, kuri vēršas Senātā pēc tam, kad lieta izspriesta pirmajā un otrajā tiesu instancē, vispār nezina, kādas ir tā funkcijas, un pēc tam dusmojas, ka sūdzība ir noraidīta?
Nereti patiešām ir tā, ka tie, kuri vēršas Augstākajā tiesā, tajā skaitā reizēm pat advokāti, iesniedz tādas kasācijas sūdzības, kuru izskatīšana nav Senāta kompetencē.
Rakstot sūdzības pamatojumu Augstākajai tiesai, ir jānorāda, kāpēc kasācijas sūdzības autors uzskata, ka tiesa attiecīgajā apelācijas instancē likuma normu piemērojusi nepareizi. Ļoti bieži šīs argumentācijas iztrūkst.
Mēs saņemam pārāk lielu tādu kasācijas sūdzību skaitu, kur ir rakstīts tas pats, kas jau bijis iesniegts pirmajai un otrajai tiesu instancei, neņemot vērā, ka Augstākai tiesai un Senātam ir pavisam cita funkcija.
Kasācijas instance neskata lietu trešo reizi pēc tam, kad to izdarījusi pirmā un otrā tiesu instance. Senāts pārbauda, vai tiesas pareizi iztulkojušas un piemērojušas likumu.
Mēs centīsimies uzlabot sabiedrības zināšanas, izstrādājot vadlīnijas kasācijas sūdzības iesniegšanai. Tas ļautu cilvēkiem sagatavot kasācijas sūdzību tā, lai Senāts to pieņemtu un izskatītu.
Patlaban tiek noraidītas diezgan daudzas kasācijas sūdzības, jo tās ir tik nekvalitatīvi uzrakstītas, ka nedod iespēju rosināt lietu.
Jūs pirms stāšanās pašreizējā amatā diezgan skeptiski izteicāties par Ekonomisko lietu tiesas izveidi. Vai jūsu viedoklis tagad, kad tiesai pēc mēneša būs jāsāk strādāt, ir mainījies?
Man nav iebildumu pret specializāciju, bet jautājums bija par to, vai atsevišķas tiesas veidošana ir labākais risinājums un vai specializāciju nevarēja panākt citādi. Iebildu pret to, ka process nav bijis plānveidīgs, pārdomāts, tas ir sasteigts un tādēļ radīs problēmas.
Tagad redzams, ka šīs prognozes, ko izteicu personīgi un uz ko norādīja arī Tieslietu padome, ir piepildījušās. Ņemot vērā politisko uzstādījumu, ka visam jānotiek ātri, atlase norisinājās lielā steigā.
Desmit kandidāti tiesnešu amatiem ir steigā atlasīti, nosūtīti apstiprināšanai Saeimā. Nevienam no viņiem nav tiesneša darba pieredzes, tikai daži no viņiem ir strādājuši ar tiesu informācijas sistēmu.
Izņemot dažus tiesnešu palīgus, viņiem nav tiesas darba organizatoriskās pieredzes, kas apgrūtinās tiesas priekšsēdētāja izraudzīšanos.
Senatore Sandra Kaija uzskata, ka nepieciešams pievērst lielu uzmanību krimināltiesisko jautājumu apguvei, jo lielai daļai atlasīto kandidātu nav bijusi vai ir neliela pieredze šajā jomā. Bet kā tad viņi spēs strādāt ar smagajām krimināllietām, ekonomiskajiem noziegumiem, kukuļošanām, ja tiesai darbs jāsāk jau 31. martā?
Ja nemaldos, no desmit kandidātiem tikai vienai kandidātei ir pieredze krimināltiesībās, jo viņa ir strādājusi prokuratūrā. Pārējie pārsvarā bijuši saistīti ar civiltiesībām.
Ņemot vērā, ka viņiem jāsāk strādāt bez tiesneša darba pieredzes, es jūtu viņiem līdzi. Patlaban tiek plānots tiesnešus intensīvi apmācīt, bet pagaidām šī iecere ir tikai projekta stadijā.
Apmācības projektam bija jābūt gatavam jau tajā brīdī, kad tika celta gaismā ideja par Ekonomisko lietu tiesas izveidi.
Visi trūkumi šīs tiesas izveidē izriet no sasteigtības, kā šis process notiek. Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka tas nav pusgada jautājums, bet gan pusotra vai pat divu gadu jautājums.
Tieslietu padome, kuru jūs vadāt, ir pieņēmusi nosodošu rezolūciju, kas vērsta pret tieslietu ministra Jāņa Bordāna pārsteidzīgajiem izteikumiem par spriedumu bijušā “Latvijas dzelzceļa” vadītāja Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Osinovska lietā. Bet tajā pašā laikā, piemēram, jūsu kolēģe tiesnese Latgales apgabaltiesā Valentīna Lohova uzskata, ka ar gadiem mainījušās sabiedrības prasības, ko tā izvirza tiesu sistēmai. Tai nepietiek tikai ar tiesas nolēmuma rezultātu, tā vēlas zināt, kāpēc ir šāds nolēmums, un gatava iesaistīties diskusijās. Vai tas ir slikti, ka ministrs sāka runāt par pieminēto spriedumu?
Tas ir ļoti labi, ka sabiedrība vēlas iesaistīties diskusijās, bet ir viena nianse – lai kvalitatīvi diskutētu, ir jāzina, par ko ir diskusija. Ja komunikācija aprobežojas ar apvainojumiem vai vispārējām frāzēm, tad to nevar saukt par diskusiju.
Tieslietu padome rezolūcijā ir norādījusi, ka tiesas ir gatavas uzklausīt sabiedrības viedokli, sabiedrības kritiku ar nosacījumu, ka tā ir kritika, nevis uzbrukumi un apvainojumi bez argumentiem.
Tieslietu ministra sacītais nav tas veids, kā celt tiesu prestižu. Gluži pretēji – ministram šādā situācijā būtu jābūt, pirmkārt, juristam, nevis politiķim.
Diemžēl jāatzīst, ka jurists, kurš kļūst par politiķi, ļoti retos gadījumos saglabā jurista domāšanu.
Visbiežāk jurista domāšanu izstumj politiskais domāšanas arhetips, kura pamatā ir nepieciešamība saglabāt popularitāti. Jurisprudence un popularitāte ir dažādas kategorijas.
Normālā situācijā tieslietu ministram vajadzēja pateikt to, ko pateica Tieslietu padome. Viņam vajadzēja sabiedrībai skaidrot, ka patlaban īsais spriedums ir tāds, kāds tas ir, bet mēs vēl nezinām, kādus pierādījumus tiesa vērtēja.
Kad tie būs pieejami pilnajā spriedumā, analizēsim, vai tas ir vai nav pamatots. Tā vietā, lai to sabiedrībai paskaidrotu, ministrs pateica, ka spriedums esot nepareizs, nezinot, kas tajā spriedumā būs rakstīts.
Jāņem vērā arī tas, ka tiesas procesa iznākums nevar būt labāks par to procesu kvalitāti, kas bijuši pirms tiesas, tātad izmeklēšanu un apsūdzību. Ja izmeklēšana bijusi slikta, tad slikta būs arī apsūdzība, un arī tiesai bieži vien neatliek nekas cits kā attaisnot apsūdzēto, jo trūkst pierādījumu.
Tiesa nedrīkst skraidīt pa pasauli un vākt pierādījumus, lai kādu notiesātu.
Arvien plašāk tiek atzīts, ka Policijas akadēmijas likvidēšana bija liela kļūda, kas atmeta Latvijas prokuratūras un tiesu darbu vismaz gadus piecpadsmit divdesmit atpakaļ. Mēs no tā cietīsim, kamēr tiks izveidota jaunā apmācības sistēma.
Jūs atzināt, ka Tieslietu padomei vajadzētu sastāvēt no juristiem un ka to nevajadzētu politizēt ar politiķiem. Padomē bez ministra ir iekļauts arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs. Cik tālu esat ticis ar padomes atbrīvošanu no politiskā spārna?
Politiķi Tieslietu padomi nereti uztver kā tādu parunāšanas vietu. Bet tā nav pļāpātuve, kuras pārstāvji sanāk kopā, lai informētu viens otru, ko kurš gatavojas darīt. Tieslietu padome ir tā, kura uzdod toni tiesu politikas jautājumos, piedalās tiesu politikas veidošanā.
Agrāk Tieslietu padome bija ieņēmusi diezgan pasīvu lomu. Izskatās, ka izpildvara pie tās ir pieradusi un vēršas padomē tikai tad, kad ir gatavs kāds projekts.
Tieslietu ministrija acīmredzot nav pieradusi, ka Tieslietu padomei varētu būt viedoklis, pirms ministrija sākusi rīkoties.
Viena no šā brīža aktualitātēm ir tiesnešu apmācība, kur mēs Tieslietu padomi redzam kā aktīvu spēlētāju. Mēs šajā jautājumā vēlamies iedot tos sākuma punktus, pie kuriem izpildvarai strādāt.
Bet izpildvara ir pieradusi rīkoties otrādi – vispirms izstrādā projektu, neuzklausot tiesu sistēmu, un tad ar gatavu projektu nāk uz Tieslietu padomi. Visbiežāk ir tā, ka padome šādu projektu neatbalsta.
Ja padome būtu iesaistīta procesa sākumā, tad droši vien rezultāts būtu citāds.
Mainoties Tieslietu padomes darba pieejai, veidojas saspringta situācija starp Tieslietu ministriju un padomi, jo ministrija strādā pēc vecā principa, bet padome – pēc jaunā.
Patlaban izskatās, ka optimālākais risinājums varētu būt, ka Tieslietu padomes sastāvs tiek sadalīts divās grupās.
Viena grupa, kurā būtu tikai tiesneši, lemtu par tiesnešu karjeras jautājumiem, savukārt otra grupa, kurā būtu iekļauts arī tieslietu ministrs un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, spriestu par tiesību stratēģiskiem jautājumiem, kas faktiski ir politiski jautājumi un par kuriem lēmumi būtu jāpieņem izpildvarai.
Ja, piemēram, Ekonomisko lietu tiesas ideja jau pašā sākumā būtu apspriesta ar tiesām, droši vien šobrīd nebūtu absolūti nevajadzīgās pretim stāvēšanas.
Tas pats notiek ar tiesnešu apmācības projektu, elektronisko lietu ieviešanu tiesās… Dzīve rāda, ka tiesu sistēmai neder automātiski tas, kas tiek iemests tai klēpī, neuzklausot to vispirms.
Sabiedrība galvenokārt uzzina par skaļajiem tiesu procesiem, bet bieži vien maz ko zina par klusajiem, bet daudz būtiskākajiem tiesu procesiem, kas skar ļoti daudzus cilvēkus. Nu kaut vai piespiedu zemes nomu daudzdzīvokļu namu īpašniekiem. Kāpēc šīs lietas nonāk līdz Augstākajai tiesai, vai tiek nepareizi piemēroti likumi?
Daudzus cilvēkus vistiešākajā veidā skar, piemēram, zemes piespiedu noma, dzīvokļu apsaimniekošana, komunālie pakalpojumi… Katrs Augstākās tiesas spriedums šādās lietās var ietekmēt simtiem tūkstošu cilvēku.
Skaidrs, ka tiesas nevienu dzīvokļa īpašnieku neatbrīvos no nomas maksājuma par zemi, kas atrodas zem daudzdzīvokļu ēkas. Bet tiesas risina jautājumu, lai piespiedu noma būtu taisnīga no dažādiem aspektiem.
Tie, kas dzīvo daudzdzīvokļu ēkās, ir saskārušies ar to, ka zemi zem daudzdzīvokļu namiem ir nopirkušas lielākoties dažādas komercsabiedrības. Ilustrācijai iezīmēšu vienu no gadījumiem, kad tiesas dažādi tulkoja likumu.
SIA, kam pieder zeme, piedzen nomas maksu no dzīvokļa īpašniekiem. Viena tiesa piedzina šo summu par desmit gadiem pēc Civillikuma, bet citas tiesas – par trim gadiem pēc Komerclikuma.
Augstākā tiesa pateica, ka trīs gadi ir maksimums, ja zemes īpašnieks ir komercsabiedrība, tāpēc piemērojams komercnoilgums. Līdzīgas situācijas ir par dzīvokļu apsaimniekošanu. Katrs šāds spriedums ir neliels ķieģelītis kopējā tiesību sistēmā.
Mediji uzrāda arī tādas lietas, kurās redzams cilvēku beztiesiskums, piemēram, kad nevar uzticēties pat īpašuma nostiprinājumam zemesgrāmatā. Pēdējais skaļākais gadījums ar tēlnieka Vilipsona dzīvokli – kad viņš to iegādājās, zemesgrāmatā nebija atzīmes, ka šis īpašums saistīts ar izmeklēšanu. Bet krāpnieku un lēnas izmeklēšanas dēļ viņa ģimene var zaudēt īpašumu – policija vēlas īpašumu konfiscēt par labu valstij…
Šis ir sarežģīts jautājums, turklāt tas nebūt nav jauns. Ilgus gadus tiesu prakse bija ļoti stabila – šādos krāpšanas gadījumos likums un līdz ar to tiesas aizsargāja labticīgo ieguvēju.
Viss bija skaidrs gadu desmitiem. Bet pirms pāris gadiem Satversmes tiesa šo pieeju mainīja, atzīstot, ka noziedzīgu nodarījumu gadījumā netiek aizsargāts labticīgais ieguvējs, bet manta tiek atgriezta īpašniekam, kurš šo mantu zaudējis nozieguma rezultātā.
Diemžēl jāteic, ka šis Satversmes tiesas spriedums izjauca iepriekš izveidoto sistēmu un radīja neuzticību zemesgrāmatai.
Toreiz Augstākās tiesas Civillietu departaments devās uz Satversmes tiesu, lai apspriestu šo jautājumu, bet pie vienota viedokļa tā arī nenonācām. Satversmes tiesas spriedums saskaņā ar likumu ir jārespektē visām tiesām.
Ņemot vērā šo aspektu, es neredzu ātru risinājumu, kā novērst uzticēšanās problēmu zemesgrāmatai. Man šķiet, ka šeit ir tikai viens risinājums – iesniegt sūdzību Satversmes tiesai, tādējādi mēģinot panākt, ka tiesa pārskata savu iepriekšējo pozīciju.
Situācijā, kad īpašums ir izkrāpts un pārdots tālāk, nevar izvairīties no tā, ka kāda no šīm divām pusēm cietīs – vai nu tas, kuram ir izkrāpts īpašums, vai arī labticīgais ieguvējs, kurš beigās to ir nopircis.
Pastāv jautājums – kuru no šiem diviem aizsargāt un kuram atstāt stipri nosacīto iespēju vērsties pret krāpnieku?
Senāts ir atdevis atpakaļ apelācijas instancei Rīgas apgabaltiesai digitālās televīzijas krimināllietu, kuru iztiesāja toreizējais tiesnesis Juris Stukāns – pašreizējais ģenerālprokurors. Tiesai no jauna jālemj par noziedzīgā nodarījumā izkrāptās naudas apmēru. Vai tas nozīmē, ka lietas izskatīšanā ir pieļauti nopietni likuma piemērošanas pārkāpumi un sodi varētu tikt mīkstināti?
Galvenais iemesls bija tas, ka tiesa nebija pamatojusi ar pierādījumiem norādīto izkrāptās summas apmēru. Pierādīta bija tikai daļa no summas, un nebija pamatots, kāpēc nav ņemti vērā citi lietā esošie pierādījumi.
Likumā noteikts, ka viss jāpierāda, un pierādījumu vērtēšana reizēm mēdz būt klupšanas akmens, turklāt ne tikai krimināllietās.
Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka bijušā Latvijas Bankas prezidenta tiesas process ir nonācis strupceļā? Vai prokurorei jau laikus vajadzēja zināt, ka pirmstiesas izmeklēšanas stadijā ir jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciālo jautājumu, vai Rimšēviču vispār drīkst apsūdzēt un tiesāt kā Eiropas Centrālās bankas padomes locekli?
To grūti pateikt, neredzot ES Tiesas atbildi. Raugoties no mana skatu punkta, rodas jautājums, cik acīmredzama bija nepieciešamība uzdot jautājumu tiesai.
Ja tā bija acīmredzama nepieciešamība, tad tā ir viena lieta. Bet, ja tā ir likuma interpretācija, kur nebija viennozīmīgi redzama šī nepieciešamība, tad tā ir pavisam cita lieta. Diemžēl kļūdas notiek visur.
