Uldis Šmits: Ielaisties diskusijās ar indivīdu, kas apzināti iztēlo melnu par baltu, ir veltīgi 6
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ielaisties diskusijās ar indivīdu, kas apzināti iztēlo melnu par baltu, ir veltīgi. It īpaši, ja melošana ietilpst indivīda darba pienākumos.
Šādu neauglīgu sarunu uzskatāmākais piemērs varētu būt Eiropas Savienības augstā pārstāvja Žuzepa Borela (vai jebkuras citas Rietumu amatpersonas) centieni, kā viņš sacīja, “nodot skaidrus signālus” Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam (vai jebkuram citam oficiālās Maskavas pārstāvim), ka Kremlim vajadzētu pildīt savas starptautiskās saistības pilsoņu tiesību un brīvību ievērošanā.
Prasība atbrīvot politieslodzītos paliek bez atbildes. Šobrīd gan visa uzmanība pievērsta Aleksejam Navaļnijam, kuram 2. februārī nosacītais sods tika aizstāts ar reālu cietumsodu, pamatojoties uz viņam neinkriminējamu tiesību normu un 2014. gadā pieņemtu spriedumu prāvā, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) vēlāk atzina par netaisnīgu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijai neatbilstošu.
Taču pretrunā ar konvenciju un pat nesen grozīto Krievijas konstitūciju ir arī daudzi Valsts domes pieņemtie likumi un neskaitāmi tiesu nolēmumi ar vienīgo mērķi izdabāt Putina iegribām.
Jeb iebiedēt atlikušo demokrātiski noskaņoto pilsonisko sabiedrību un paralizēt jebkāda veida opozicionāras izpausmes. Eiropas politiķi, arī Latvijas ārlietu ministrs, rosina pakļaut sankcijām Navaļnija represēšanā iejauktos tiesnešus un prokurorus, bet, konsekventi pieejot, ES sankciju režīmam būtu pakļaujami pirmām kārtām augstākstāvošie lēmumu pieņēmēji, kas darbina šo “tiesvedības” vai, pareizāk sakot, politiskās izrēķināšanās mašinēriju.
Rosība ap slavenāko opozicionāru ir aizēnojusi daudzas lietas un zināmā mērā arī Navaļnija epopejas galveno epizodi, proti, viņa indēšanu ar nervus paralizējošu kaujas vielu. To apstiprināja gan Bundesvēra toksikoloģiskā laboratorija, gan specializētās laboratorijas Francijā un Zviedrijā, gan Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (OPCW) tehniskais sekretariāts.
Un, kā atgādināja OPCW ģenerāldirektors Fernando Arias, aizliegums lietot ķīmiskos ieročus attiecas uz “ikvienu jebkādos apstākļos”. Tas ir saistošs arī Maskavai, bet virkne agrāk notikušu gadījumu un pavisam nesen publicētie pētnieciskās žurnālistikas (“Bellingcat” un “The Insider”) atklājumi liecina, ka nāvējošu substanču kā “Novičok” izmantošana kļuvusi gandrīz vai par neredzamās frontes cīnītāju rutīnu. Jau ne mazums ir tikuši atmaskoti, bet Kremlis saka – nav pierādījumu. Arī tad, ja tādi ir.
Tāpat Navaļnija gadījumā, apgalvoja Lavrovs (2. februārī), informācija, kas reāli apstiprinātu “Krievijas vadībai adresētās apsūdzības, nav iesniegta”. Toties esot aizdomas par sarīkotu “inscenējumu”. It kā būtu loģiski, ka tāpēc vēl jo vairāk jāveic izmeklēšana, lai noskaidrotu un sauktu pie atbildības šos noziedzīgos inscenētājus.
Taču prasības ierosināt krimināllietu ir noraidītas. Navaļnija advokāti šajā sakarā vērsušies ECT, jo uzskata, ka pārkāpti Eiropas Cilvēktiesību konvencijas panti, kas garantē tiesības uz dzīvību un tiesības uz taisnīgu tiesu. Ļoti iespējams, Krievijai kārtējo reizi nāksies maksāt naudas sodu – salīdzinājumā ar nodarījuma smagumu visnotaļ pieticīga apmēra summu, ko sūdzības iesniedzējs atkal saņems droši vien pēc gariem gadiem.
ECT apnicīgi vienveidīgie nosodošie lēmumi Maskavu tomēr drusku kaitina, tāpēc Kremlis atbalsta ierosmi iedibināt Krievijā savu “cilvēktiesību tiesu”, kura, protams, būtu tikpat “neatkarīga” kā visas pārējās.
Tikmēr diezgan daudzi ECT jau pasludināti spriedumi varētu noderēt par iedvesmas avotu un varbūt pat par vienu no juridiskajiem pamatojumiem Borela kunga vadītajai ES Ārlietu padomei, kad tā pārrunās jautājumu par pērn cilvēktiesību aizstāvības jomā ieviestā sankciju režīma iedarbināšanu. Tas beidzot būtu kāds “skaidrs signāls”. Ne jau Lavrovam vai Putinam, bet Krievijā vēl gluži neiznīdētajiem demokrātiem Andreja Saharova simtās jubilejas gadā.
