Haralds Matulis: Tiesa atzīst kultūras nozīmi 2
Administratīvā rajona tiesa 20. maijā pieņēma vēsturisku lēmumu, kas atzina, ka profesionālas kultūras organizācijas Latvijā darbojas sabiedrības labā. Iespējams, mēs nekad to arī neuzzinātu, ja ne Sabiedrības integrācijas fonds (SIF).
2013. gadā SIF izsludināja konkursu “Nevalstisko organizāciju darbības atbalsta programma”, kur vairāku kultūras organizāciju pieteikumi tika noraidīti, jo, pēc SIF ieskata, neatbilda šim kritērijam: “nedarbojas tikai savās vai savu biedru komerciālajās vai profesionālajās interesēs, tās mērķis ir darboties plašākas sabiedrības labā, risinot jautājumus, kas saistīti ar atsevišķu iedzīvotāju grupu vai visas sabiedrības labklājību” (noteikumi nr. 698, 16.1. apakšpunkts). Latvijas Komponistu savienība (LKS) šo SIF lēmumu pārsūdzēja tiesā, un tagad tiesa ir atzinusi SIF lēmumu par prettiesisku.
SIF sākotnējā cīņa un nepatika bija vērsta pret “profesionālām” kultūras organizācijām – argumentējot, ka kultūras profesionāļi jau nu noteikti darbojas tikai savu komerciālo un profesionālo interešu labā un sabiedrībai no tā nav nekāds ieguvums.
Kā argumentu tam SIF min: “Pieteicējas [LKS] atskaite par darbību 2012. gadā apliecina, ka pieteicējas darbība orientēta uz tās biedru interesēm un to atbalstīšanu, jo atskaitē norādītie pasākumi tiek nepārprotami orientēti uz pieteicējas biedriem, piemēram, festivāls, kurā tika atskaņota pieteicējas biedru mūzika, pieteicējas biedru autorkoncerti, pieteicējas biedru rīkotie pasākumi” (tiesas izraksts, 6.3. punkts).
Te redzama SIF izpratne par kultūras pasākumiem un komplekso mijiedarbību starp autoru un publiku. Turpinot šo SIF domu gaitu, varētu sacīt, ka Nacionālais teātris, uzvedot “Skroderdienas Silmačos”, darbojas aktieru interesēs, un simfoniskais orķestris, spēlējot Mocartu, darbojas orķestrantu interesēs.
Kultūras darbinieku profesionalitāte, pēc SIF domām, ir trūkums, lai viņi varētu darboties sabiedrības labā. Kā labais piemērs neoficiāli tika norādīts uz amatieru kolektīviem, biedrībām – sak, varbūt uzņemiet savās rindās kādus cilvēkus no tautas, kādu amatieri un tad būs redzams, ka jūs darbojaties sabiedrības labā, un tad jau jūsu projektu varētu atbalstīt.
Nu ko lai saka. Redzams, ka SIF galīgi neizprot saistību, kāda pastāv starp profesionālo mākslu, kultūrizglītību un tautas mākslu. Visos līmeņos to organizē cilvēki ar profesionālu izglītību – lieliskajā koru kustībā diriģenti ir nevis amatieri, bet profesionāļi, tāpat arī deju kolektīvu vadītāji un citu nozaru tautas studiju vadītāji. Noraidot profesionālo mākslu, tiek grauta arī tautas mākslas kustība.
SIF sākotnējais lēmums un izmisīgā pretošanās, protams, nepārsteidz. SIF ilgstoši integrācijas jomā ir īstenojis politiku, kas pārsvarā cīnās ar dažādām dezintegrācijas sekām un mazāk uzmanības pievērš preventīvai un pozitīvai darbībai sabiedrības vērtību veidošanā, ko dara kultūra. Ir nepieciešams kļūt kādā ziņā sociālā riska grupai, lai izpelnītos Sabiedrības integrācijas fonda uzmanību. Uzreiz darīt noderīgas lietas sabiedrībai, veicināt kultūras pieejamību un sociāli labvēlīgu dzīves vidi Latvijā – piedodiet, tas neatbilst mūsu atbalsta jomai, nav aktuāli.
Apsaimniekojot pārsvarā ārvalstu piešķirto finansējumu, SIF ir kļuvis par vienu no vadošajiem birokratizācijas un institucionalizācijas piemēriem Latvijas valsts pārvaldē. Tiecoties pēc caurspīdīguma, apjomīgākas kļūst atskaišu formas. Tiecoties pēc administratīvi nomērāmām lietām, formālāk tiek vērtēti projektu pieteikumi. Tas viss veicina nevis sabiedrības integrāciju, bet projektu rakstīšanas subkultūru.
Cerams, ka šis tiesas lēmums veicinās SIF nožēlu un pašattīrīšanos, un turpmāk SIF nemēģinās atrast formālus ieganstus kultūras nevalstisko organizāciju noraidīšanai, bet lasīs projektus pēc būtības.
