Tiesā apstrīd IZM lēmumu par Auniņas iecelšanu augstajā amatā 0
Par Izglītības un zinātnes ministrijas kadru politiku – sūdzība administratīvajā tiesā
Konkurss uz Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietnieka – Sporta un jaunatnes departamenta direktora – amatu noritējis prettiesiski, tāpēc tā rezultāti būtu atceļami un attiecīgajā amatā ieceltā Ulrika Auniņa atlaižama.
Tā uzskata četras personas, kas konkursā arī pretendēja uz šo amatu, taču konkursa komisijas vērtējumā ieguva mazāk punktus nekā tā uzvarētāja U. Auniņa. Tāpēc iesniegts pieteikums rajona Administratīvajā tiesā.
Jau rakstīju, ka jaunās valsts sekretāra vietnieces iepriekšējā darba pieredze ir Rīgas 95. vidusskolas peldbaseina vadīšana, viņa darbojusies arī Tautas partijas jaunatnes organizācijā un partijā “Par prezidentālu republiku”.
Pieredzes valsts pārvaldē U. Auniņai nav bijis, taču tā arī nebija nepieciešama, jo atšķirībā no citiem konkursiem uz līdzvērtīgiem amatiem šoreiz tā nebija kā obligāta prasība.
Sūdzētāji pieteikumā tiesai raksta, ka no likumiem izriet, ka bez iepriekšējas pieredzes valsts pārvaldē nevar kļūt par augstu amatpersonu ministrijā, kā arī uzskata, ka konkursa nolikumā pretlikumīgi prasītas arī teicamas angļu valodas zināšanas, jo likums nenosaka, ka tās valsts ierēdnim būtu obligātas.
Turklāt angļu valodas zināšanu vērtējuma īpatsvars bija 15 procenti kopējā punktu summā, bet komisijas locekļi neviens nav angļu valodas speciālists, lai spētu kompetenti izvērtēt pretendentu prasmes.
“Latvijas Avīzes” rīcībā nonākušais konkursa komisijas sēžu protokols liek domāt, ka vairākos aspektos vērtējums varēja būt arī gluži subjektīvs. Piemēram, U. Auniņa bija viena no retajiem 11 pretendentiem, kuru komunikācijas prasmes atzītas par teicamām, kamēr lielākajai daļai tās bijušas tikai labas.
Kad gatavoju iepriekšējo rakstu, IZM man apgalvoja, ka U. Auniņa bijusi vienīgā, kurai bijusi pieredze gan jaunatnes, gan sporta darbā. Sēžu protokoli liecina, ka patiesībā augstāko iespējamo vērtējumu sadaļā, kurā vērtēta “darba pieredze vadošā amatā un līdzvērtīgā amatā sporta un jaunatnes jomās”, deviņi pretendenti saņēmuši augstāko iespējamo punktu skaitu. U. Auniņa vairāk punktu nekā pārējie savākusi tieši “runājamajā daļā”, kā arī pretendentu izteikto rakstveida priekšlikumu novērtējumā, par kuru komisijas locekļi deva vērtējumu ballēs no viens līdz pieci vai desmit.
Interesanti, ka, piemēram, par politikas plānošanas dokumentu izstrādi U. Auniņa zinājusi vairāk nekā valsts pārvaldes iestādēs pieredzi guvuši cilvēki, kas arī piedalījās konkursā.
Tāpat pieteikumā minēts, ka Valsts pārvaldes iekārtas likums prasa sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldē, taču konkursa komisijas darbā nav pieaicināti pārstāvji no sporta organizācijām.
Arī Latvijas sporta federāciju valdes loceklis Māris Šmits atzīst, ka trešdien notikušajā federāciju valdes sēdē sporta nozares profesionāļi izteikuši pārsteigumu par konkursa norisi, par to, ka profesionāļiem nav bijusi iespēja piedalīties pretendentu izvērtēšanas procesā. “Komisija pat būtu varējusi neņemt vērā sporta jomas pārstāvju viedokli, bet vismaz uzklausīt mūs vajadzēja,” tā M. Šmits. Sporta profesionāļi lielākoties U. Auniņu nepazīst, tāpēc tagad bažījas par to, kāda gan būs turpmākā sporta politika.
Konkursa 2. kārtā konkursa uzvarētāju U. Auniņu faktiski intervēja tikai divi konkursa komisijas locekļi, jo izglītības un zinātnes ministra biroja vadītāja Nellija Titova ieradās tikai uz sarunas beigām, bet cita IZM darbinieka E. Martinsona vietā sarunā piedalījās R. Kārkliņš.
N. Titova nebija klāt arī amata pretendenta M. Grauduma intervijas laikā.
Sūdzētāju pārstāvji Vladislavs Bautris un Mārtiņš Graudums uzsver: pieteikums administratīvajai tiesai iesniegts ne jau tāpēc, ka viņi cerētu tomēr tikt pie kārotā amata. Svarīgi ir pierādīt savu taisnību, likt IZM saprast, ka konkursi jārīko taisnīgi.
Abi sūdzētāji norāda, ka sarunas ar konkursa pretendentiem netika ierakstītas, līdz ar to nav iespējams pārbaudīt, vai U. Auniņa tiešām bijusi kompetentāka par citiem. Tas un konkursa nolikums liekot domāt, ka konkurss veidots tā, lai uzvarētu tieši U. Auniņa. Kaut arī M. Graudums sīki izprašņāts, cik lielu kolektīvu viņš vadījis, punktu izteiksmē nav bijis svarīgi, vai bijuši 100 vai trīs padotie. Saskaņā ar nolikumu vadošs darbs paliek vadošs darbs.
“Šajā amatā jābūt stratēģim ar stingru mugurkaulu, jāpārzina nozare,” spriež M. Graudāns, kuram ir bažas, ka uz jauno valsts sekretāra vietnieci šīs īpašības nevar attiecināt. Amatā jābūt cilvēkam, kas nevilks naudas deķi uz kāda konkrēta sporta veida pusi, bet dalīs naudu godīgi.
M. Graudums šobrīd ir SIA “Enerģētiskās sistēmas” valdes priekšsēdētājs, taču viņš bijis arī Mežzinātnes institūta “Silava” direktors, strādājis Zemkopības ministrijā, pieredzi darbā ar jaunatni guvis Jaunatnes sporta un atpūtas kompleksa “Mangaļsala” direktora amatā. Viņa pretenzijas uz valsts sekretāra vietnieka amatu atbalstīja arī Latvijas Badmintona federācija, jo M. Graudums nodarbojies ar šo sporta veidu, kā arī sacensību organizēšanu.
V. Bautris bijis prorektors Sporta pedagoģijas akadēmijā, vadījis divas sporta skolas, patlaban ir Izglītības kvalitātes valsts dienesta vecākais referents.
