Tiem, kam patīk ekskursijas. Jānis Rokpelnis, “Muzejs” 1
Mēģinot noskaidrot abstrakta indivīda attiecības ar muzeju kā kultūras telpu, jāsaprot, ka tās noteikti būs subjektīvas. Iespējams, gaumes vai nozares lieta.
Un tomēr ir daži tādi muzeji, kas nācijai ir kopīgi neatkarīgi no gaumes vai ieinteresētības, jo to izveidē ir ieguldīts liels uzmanības un pietātes daudzums medijos. Viens no šādiem muzejiem ir Latvijas Nacionālās mākslas muzejs, kam Jānis Rokpelnis veltījis savu romānu “Muzejs”. Darbs noteikti nav dēvējams par monumentālu, jo šāds formulējums noplicinātu autora īpatnējās ambīcijas: ārkārtīgi nelielā apjomā attēlot muzejam līdzīgo laikmeta ainavu ar paplašinātu tēlu galeriju un erudīcijas dzirkstīm.
Toreiz, 2000. gados, J. Rokpeļņa mazie Rīgas intelektuāļu un vietu portrettēlojumi grāmatiņā “Rīgas iedzimtie” (1997) šķita ekskluzīvi un dzirksteļojoši, caur dzejnieka prizmu veidoti teksti ar izzinātvēlmes pēcgaršu. Laba sava laika tēlu galerija, kas noderēs kultūrvēsturnieku izklaidēm, ir arī papildinātā izdevumā “Rīgas iestaigāšana” (2012). Un vēl taču bija J. Rokpeļņa pirmais mēģinājums romāna žanrā – “Virtuālais Fausts” (2008), kurā dzejnieks centās iejusties interneta tehnoloģiju laikmeta personībā, ne ta imitējot, ne ta ļaujoties pašam mīļajai struktūras aprautībai, sižetiskam mikroskopismam, ko varētu arī dēvēt par poētisku mīcīšanos uz vietas ar neretu aizdomāšanos tālēs zilajās. Pašlaik šis romāns it kā sašaurinātā motīva ziņā izskatās diezgan arhaisks un tajā var atrast IT jomas aplamības, stereotipus, prozas trūkumus… Iespējams, tāpēc, ņemot vērā gan veiksmīgo, gan mazāk veiksmīgo prozas pieredzi, J. Rokpelnis ir radījis tekstu, kam it kā nedraud nedz arhaiskums vai kļūdas tēmas specifikas dēļ, nedz sižetiska aprautība. Un, šķiet, pat par lasītāju autors ir parūpējies – mazais romāna apjoms ir izraujams cauri pāris stundās kā piesātināta ekskursija.
“Muzejs”, protams, zem saviem vākiem glabā pieskārienu klasiskām vērtībām. J. Rokpelnis galvenokārt attēlo 70. gadus Padomju Latvijā, galvenie varoņi ir trīs mākslas muzeja darbinieki – Igors, Viktors un Arnolds, kuru dzīves apstākļi krustojas un liek tos skatīt kā īstena padomju inteliģences trīsdaivu “augli”, trīsvienību vai pat trejgalvaino (zaļo) pūķi. Viņi ir vēl jauni, daudz dzer, satiekas un runājas ar citiem inteliģentiem, ir disidentiski noskaņoti un mēdz domāt par savu laiku ar mūsdienu cilvēka galvu, palaikam arī strādā un pārguļ ar sievietēm, bet Igors, kas uzskatāms par centrālāko un autora biogrāfijai tuvāko, pat paspēj aizrauties ar kādas muzeja krājumā esošās gleznas autorības meklējumiem līdz pat savam pensijas vecumam. Klasisks ir arī atsvešinājums starp šiem un citiem romāna tēliem, paskopa ir informācija par cilvēciskām attiecībām vispār – šajā mirklī ir jāaizdomājas, vai tas ir romāns vai kārtīga romāna skice.
Savukārt iespējamo simbolisko plāksni, kas varētu būt iekodēta varoņu trīsvienībā, autors šoreiz atstāj novārtā, te arī vairs nav ne miņas no “Virtuālā Fausta” garīgajiem meklējumiem, jo varoņi sevi atrod tikai un vienīgi mākslā – vai tā būtu māksla gleznot, dzert, klusi mirt vai rakstīt. Diemžēl mākslas joma autoru rosina dalīties ar zināšanām – muzejiskums jeb mākslas vēstures fakti un aizkulises brīžiem applūdina 70. gadu varoņu gaitas ar nenormāli publicistisku smārdu, dzīviem cilvēkiem atstājot vien diezgan apnicīgo viņu tagadnes ekspozīciju “Igors/Viktors/Arnolds zināja” un retāk “Igors/Viktors/ Arnolds juta”.
Un vēl – ja jau par klasiskām vērtībām – pārlieku klasisks šķita 19. gs. romāniem raksturīgais “dažos vilcienos uzpindzelēsim Viktora tik tiešām kolorīto tēlu” (22. lpp.) un “uz mirkli aplūkosim šo slaiko jaunekli no malas” (28. lpp.). Teksts neplūst, ir ļoti grūti lasāms, lai gan, protams, atšķirts jebkurā nejaušā vietā un baudīts pāris mirkļus, šis koncentrāts ir vērtīgu zelta graudu pilns. Vai tā varētu būt klasisku priekšmetu ekspozīcija, kurā autors gribējis izrādīt par daudz zelta?
Diemžēl J. Rokpeļņa ekskursijas gida paņēmiens, kas derēja “Rīgas iedzimtajos”, neder daiļprozai, pat ja tekstu atklāti nodēvē par “Muzeju”, attaisnojot to ar vēlmi panākt un stilizēt līdzību muzeja ekspozīcijai. Turklāt jāatceras, ka šis muzejs ir tumšs un drūms – nedaudz dzīvespriecīgākas, pat nedabiski gaišas izskatās pusmūža latvieša gaitas Anglijas darbos (kas par klasisku stereotipu!), taču melnā ironija un nāves klātbūtne šai ekspozīcijai piešķir nenomazgājamu tumšumu visu 88 lapaspušu garumā. Tomēr interesanti, ka ierobežotas telpas sajūta, lasot “Muzeju”, nerodas. Varbūt varētu sarakstīt daudz plašāku darbu, izvērst šo romāna skici, bet… ir aizdomas, ka rezultāts būtu piederīgs citam žanram un noteikti ne daiļprozai, bet gan kultūrvēstures apcerēm. Pandoras lāde, kuru varētu atvērt plašāk, bet nez vai būs pieprasījums un vai autoram ir bijusi vajadzība ieslīgt tikai un vienīgi realitātes apcerē? “Muzejs” taču ir daļēja fikcija, pietiekami ticama laikmeta projekcija uz mākslas audekla ar skaidri samanāmiem autora iniciāļiem.
