Tieksmei pēc varas nav griestu . Kāpēc viņi nāk atpakaļ? 51
Vairāki bijušie ministri un Saeimas deputāti, kuriem vēlētāji iepriekš lieguši iespēju atrasties varas virsotnēs, nesen, Aināra Šlesera mudināti, nolēma apvienoties partijas “Vienoti Latvijai” vēlēšanu sarakstā. Viņi gan nav vienīgie politikas “veterāni”, kuri rudenī cer atgriezties Saeimā. Šādas personas atrodamas arī “Saskaņas” sarakstā, un arī citos. Daļas sabiedrības pelti un izsmieti, par “zagļiem” lamāti, viņi tomēr nespēj pretoties vilinājumam atkal iesaistīties politiskajās cīņās. Kas viņus mudina to darīt?
Testosterons dzen pēc sociālā statusa
“Ja mani pakalpojumi nebūs vajadzīgi sabiedrībai, acīmredzot būšu kļūdījies un dzīvojis iluzorā pasaulē. Tad jau tā nav nekāda traģēdija – cilvēki ir apmierināti ar stagnāciju un viņi nevēlas pārmaiņas,” secina “trekno” gadu premjers Aigars Kalvītis, kurš būs “Vienoti Latvijai” pirmais numurs Zemgales vēlēšanu apgabalā. Bet Rīgas vēlēšanu apgabala “lokomotīve” Ainārs Šlesers ir neizpratnē, kāpēc Latvijas pārstāvji Eiropas Savienības institūcijās nav aktualizējuši jautājumu par ekonomisko sankciju radīto zaudējumu segšanu trūcīgākajām valstīm, kurām ir robeža ar Krieviju. Vēl viņu ļoti satrauc aviokompānijas “Ryanair” liktenis, jo 2015. gadā beidzoties šīs lidsabiedrības vadības un viņa kā satiksmes ministra noslēgtais līgums, bet pašreizējais satiksmes ministrs Anrijs Matīss vairs negribot “Ryanair” piešķirt tās atlaides, kas bijušas Šlesera laikā. Viņš brīdina, ka lēto lidojumu nodrošinātāji var pārcelties uz kādu no kaimiņvalstīm, ja Šleseram atkal nebūs teikšana. “Mani tāda politika neapmierina, tāpēc drīzumā partija iepazīstinās vēlētājus gan ar savu alternatīvo valsts budžetu, gan citiem piedāvājumiem,” sola Šlesers, kurš valdībā nav bijis kopš 2009. gada.
Tas, kāpēc politiķis rīkojas tā vai citādi, ir atkarīgs no cilvēka psihes darbības principiem, kurus spēj izskaidrot speciālisti, kas padziļināti to studējuši. Viens no viņiem ir Artūrs Utināns, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas doktorants, vairāku grāmatu autors, kurš iedziļinājies, kā zemapziņa ietekmē politiķu rīcības motīvus. “Cilvēkiem ir instinkts tiekties pēc sociālā statusa, turklāt tas ir izteiktāks vīriešiem nekā sievietēm, jo vīriešiem ir vairāk vīrišķā dzimumhormona testosterona. Šleseram ir īpaši spēcīga šī hormona dziņa, par ko liecina viņa aktīvā darbošanās. Lai atkal tiktu pie varas,” secina psihoterapeits un kā izņēmumu sievišķajā sugā min hiēnas, kur mātītes esot augstākā rangā nekā jebkurš tēviņš. “Tātad vīriešiem ir spēcīgāka dziņa pēc varas un viņi ir arī bioloģiski agresīvāki. Sievietes jau pārsvarā izvēlas vīrieti, kam ir augstāks sociālais rangs,” stāsta ārsts Utināns, atbildot uz manu jautājumu, kādi ir tie acīm neredzamie un ausīm nedzirdamie motīvi, kas velk atpakaļ politikā. Viņš uzsver, ka bijušajiem politiķiem ir liels kārdinājums atgriezties vecajās sliedēs. Tāpat kā atbrīvotajiem cietumniekiem – cietumā viņi bija apguvuši “spēles noteikumus”, iemācījušies izdzīvot šajā vidē, bet pēc izkļūšanas brīvībā pārorientēties uz kaut ko citu nav tik vienkārši.
Kad Šleseru iepazīstināju ar ārsta Utināna izpētītajiem secinājumiem, politikas “veterāns” atzina, ka tajos nav nekā tāda, kas būtu apstrīdams.
Depresija – zaudētāja pozīcija
Ne viens vien bijušais ministrs vai parlamentārietis kļuvis par uzņēmēju – naudas it kā pietiek, bet nepietiek atzinības un uzmanības. Trūkstot tikšanos ar pasaules “dūžiem”, intervijas centrālajos masu medijos u. tml. A. Utināns: “Zinu gadījumus, kad pēc dažu partiju sabrukšanas atsevišķas personas, kas bieži atradās sabiedrības uzmanības lokā, nonāca depresijā, no kuras mēģināja izķepuroties ar garīgo skolotāju palīdzību. Depresija no evolūcijas viedokļa ir zaudētāja pozīcija. Tāpēc var apgalvot, ka politika ir kā narkotika. Tā vecā bauda ir ierakstīta smadzenēs, un rodas ilgas atkal kaut ko tādu sagaidīt. Ja bijušajam politiķim nav šī baudas aizvietotāja citā darbā, ja apmierinājums nav tik liels, kā gribētos, tad māc ilgas pēc tā, kas kādreiz bijis labāks. No otras puses, varētu vaicāt – kāpēc gan lai viņi negribētu atgriezties? Viņu politiskā pieredze var noderēt. Taču jāuzsver, ka tā pieredze, kas iegūta agrāk, ne vienmēr noder jaunajos apstākļos. Mainīties, apgūt jaunu domāšanu, tas ir ļoti grūts uzdevums. Kritiskā savu spēju analīze ir īpaši jāiemācās. Cilvēks ar to nepiedzimst, un arī vecāki neiemāca. Neirozinātne ir pesimistiska par cilvēka gribu – nereti cilvēks var gribēt no visas sirds, bet neko nevar izdarīt. No sevis neizlēksi!”
Galvenais – piederēt grupai
Aivars Kreituss, kurš kādreiz bija partijas “Saimnieks” biedrs, izstrādāja pat partijas programmu, vēlāk izveidoja Darba partiju, bet tagad balotējas Vidzemes apgabalā no “Saskaņas” saraksta, ir apņēmības pilns cīnīties par rūpniecības atjaunošanu Latvijā. Viņa dzīvesbiedre politoloģe Ilga Kreituse atgādina, ka viņas vīram savulaik bijusi ideja attīstīt Latvijā furfurola (ķīmiska izejviela, ko iegūst no koksnes un augiem un galvenokārt izmanto naftas rūpniecībā) ražošanu, bet nav sanācis politisku un birokrātisku šķēršļu dēļ. Kas to lai zina, varbūt šoreiz izdosies! Savukārt bijušais aizsardzības un veselības ministrs Vinets Veldre, kurš Šlesera veidotās partijas sarakstā startē ar trešo numuru Zemgalē, ir pārliecināts, ka viņš zina, kas būtu jādara, lai pēc valsts stagnācijas nāktu attīstība. To varēšot izlasīt partijas programmā. Veldre patlaban esot pašnodarbināts, strādājot par lauksaimniecības projektu konsultantu Gruzijā, Kaļiņingradā, rakstot divas grāmatas.
Kaut ko sasniedz tas, kurš ir motivēts. Vai esi piemērotākais tai lietai, tas ir cits jautājums, atzīst ārsts Utināns un secina, ka bez pieredzes ļoti svarīgs ir radošās domāšanas intelekts: “Cilvēks ir aizgājis projām no politikas, un šajā laikā viņam rodas Latvijas attīstības vīzija. Tad varētu teikt, ka no tautas viedokļa šādas personas atgriešanās politikā ir attaisnojama. Bet, ja viņam ir tikai viņa bijusī pieredze un tikai motivācija, tad viņš vienkārši tiecas pēc baudas jeb dominantā tēviņa pozīcijas. Jo tuvāk augšai, jo vairāk krējuma! Tas nav nekas īpašs, jo tā ir arī dzīvniekiem – tie, kas ir ap dominanto tēviņu, tiek pasargāti, vienmēr dabū labāko kumosu. Galvenais ir piederēt grupai un būt tur par savējo.” Tā to redz mediķis, kurš daudz zina par cilvēka zemapziņu.
Smadzeņu spējas ir ierobežotas
Bijušais tautpartijietis Edgars Zalāns, kurš no “Vienoti Latvijai” saraksta startē Zemgalē ar otro numuru, cenšas mani pārliecināt, ka viņš neesot atkarīgs no politikas, tomēr, ik pa laikam redzot, kas notiek valstī, pārņemot sajūta, ka tu taču saproti, kā tās lietas darāmas, tad kāpēc stāvi malā? Kāpēc būtu jāiet politikā, ja vienreiz no politiskās skatuves esi noraidīts? “Jāatzīst, ka neviens nenodarbojas ar objektīvu politisko procesu retrospekciju. Valdis Dombrovskis saņēma Ivara Godmaņa sarūpēto naudu, to apsaimniekoja un radīja rezultātu, ko mēs redzam – Dombrovskis neizglāba valsti, bet gan bankas, kas ierāva valsti krīzē. Ja kāds nav cietis no krīzes, tad tās ir bankas. Tiem, kas nāk atpakaļ, ir pieredze, un viņi tās lietas saprot no nedaudz cita skatpunkta,” spriež Zalāns, kurš izveidojis vairākus mikrouzņēmumus, kas nodarbojas ar lauksaimniecības un citu projektu vadību un plānošanu, viņš ir arī līdzīpašnieks restorānam Kuldīgā un par darba trūkumu nesūdzoties.
Var piekrist, ka Dombrovska laikā varēja darīt daudz ko citādi un labāk, tikai jautājums – vai tie, kas kritizē, paši ir tie īstie darītāji, ja jau savulaik saņēmuši kritiku par savu politisko darbību? Jau parādījušies joki, ka bijušie Tautas partijas un Pirmās partijas politiķi esot vienkārši gaidījuši, kad beigsies krīze, bet tagad sajutuši “naudas smaku”, tāpēc vēlas piedalīties tās sadalē. “Cilvēkam virtuāli šķiet, ka viņš var visu, bet īstenībā neko vairāk nespēj. Tas ir tā sauktais pašapmāns,” saka zemapziņas pētnieks.
Artūrs Utināns atgādina – jo vecāks kļūsti, jo arvien grūtāk ir apgūt ko jaunu, gēni noteic augstākos griestus, ko cilvēks var sasniegt. Ciešanas rodas no vēlmēm, kuras nav iespējams piepildīt.
Arī atjaunotās Latvijas pirmajam ārlietu ministram Jānim Jurkānam iepriekšējo gadu varas sajūta ir ierakstīta smadzenēs, tāpēc Šleseram nebija grūti viņu pierunāt balotēties kā pirmajam sarakstā Latgalē. Jurkāns pats atzīst, ka nekad nav pratis taisīt biznesu, viņam vienmēr tuva ir bijusi tieši politika. Viņš ir uzrakstījis partijas programmas ārpolitikas sadaļu un vaicā – vai sabiedrība vēlas pieredzi vai eksperimentus? Jurkāns nolēmis nākt ar savām idejām. Viņš uzskata, ka politiskā situācija esot sarežģītāka nekā 90. gados, tāpēc, no vienas puses, būšot jāpieņem arvien atbildīgāki lēmumi, bet, no otras puses, būšot interesantāk meklēt risinājumus.
Politiķis vienmēr grib parādīt, ka viņš ir nesavtīgs un patiešām domā, ka dos Latvijai. “Tas nereti ir pašapmāns. Cilvēks pats nejūt savas egoistiskās un narcistiskās tieksmes. Viņš domā, ka cīnās tautas labā, bet faktiski krāj sev. To var nejust, īpaši tad, ja trūkst spējas kritiski spriest par sevi,” saka dakteris Utināns un uzsver, ka vēlēšanās atgriezties politikā ir cieši saistīta ar dzīves jēgas meklējumiem. Politikai ir dzīves jēga, par ko cīnās un kas tad arī ir tas galvenais motīvs, lai atgrieztos vecajās sliedēs, kur gūta ne viena vien bauda un labums. Ēdot lielākoties rodas sāta sajūta, bet tieksmei pēc varas nav griestu.
Viedokļi
Aigars Freimanis, sociologs: “Ir pētīts, kā jūtas valsts prezidenti un premjeri, kas vairs nav augstajos amatos. Atklājās viena lieta, kas piemīt viņiem visiem, un tā ir amata inerce – jo tālāk prom no amata, jo izteiktāka iekšējā refleksija, pašpārmetumi, ko es, amatā būdams, izdarīju pareizi un ko – nepareizi. Viņi meklē, ar ko varētu lepoties, un cenšas atrast izskaidrojumu tām lietām, kas nav izdarītas. Tā ir tāda iekšēja sevis mocīšana. Es to labi zinu no viena bijušā premjera, kuram šī tēma bija aktuāla jebkurā sarunā divu gadu garumā, kopš viņš bija projām no amata. Man šķiet, ka viņiem visiem tas mazliet nāk klāt. Ja mēs tagad paņemtu atsevišķi bijušās pirmās personas izpildvarā Aigaru Kalvīti vai Ivaru Godmani, es domāju, ka viņi ir absolūti pārliecināti, ka zina, kas tagad valstī ir jādara. Kad jūti, ka daudz kas no tevis atkarīgs, ceļas adrenalīna līmenis. Tas ir varas fenomens.”
Roberts Ķīlis, sociālais antropologs, bijušais izglītības un zinātnes ministrs: “Pastāv atšķirība starp to, ko par bijušajiem politiķiem domā vēlētāji un ko – paši politiķi. Esot iekšā politiskajos procesos, pret zākāšanu un nopelšanu ar laiku izstrādājas vai nu zināma imunitāte, vai arī politiķis sāk domāt, kaut arī tas jocīgi izklausās, ka tā ir viņa darba atzinība. Redz, cilvēki viņu ir ievērojuši un reaģē. Arī tad, kad viņi vairs nav politikā, viņiem nereti ir sajūta, ka joprojām ir slavenības, jo, lūk, uz viņiem atskatās uz ielas, pienāk klāt, lai aprunātos… Nodzīšana no politiskās skatuves nedarbojas kā aiztures efekts, bet strādā kā papildu motivācija. Tā cerība atkal nokļūt prožektoru gaismā ir liela. Atkarība no varas, no iespējas ietekmēt, būt uzklausītam, vienalga ar smīnu vai ķiķināšanu, bet joprojām būt uzmanības centrā ir spēcīgs dzinulis, lai atgrieztos politikā.”
