Okupācijas muzejs: Tiek veidota upuru hierarhija, kur cilvēka likteņa vērtību nosaka tikai piederība kādai no karojošajām pusēm 13
Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) viedoklis par Zedelgemas pašvaldības organizētās darbnīcas ekspertu nostādnēm
2021. gada 26.–27. novembrī Zedelgemā (Beļģija) pēc vietējās pašvaldības iniciatīvas notika ekspertu darbnīca, kas izstrādāja rekomendācijas par pieminekļa “Latvijas stāvstrops brīvībai” turpmāko statusu un atrašanās vietu.
Semināra secinājumu kopsavilkums tika pieņemts ar konsensu un ir pieejams plašai publikai. Secinājumi skar arī jautājumu par latviešu karavīriem Zedelgemas gūstekņu nometnē 1945.–1946. gadā, paužot tendenciozu viedokli par daudz plašākām Otrā pasaules kara laika norisēm gan Eiropas, gan Latvijas mērogā.
Latvijas Okupācijas muzejs uzskata sevi par leģitīmu dalībnieku jebkurā diskusijā, kas skar padomju un nacistu okupācijas perioda norises Latvijā un pieminekļa “Latvijas stāvstrops brīvībai” nākotni, tāpēc sniedz viedokli par ekspertu secinājumos paustajām nostādnēm.
LOM ieskatā ekspertu grupas sastāvs nebija iekļaujošs un tās secinājumi neatspoguļo pilnu viedokļu spektru par apspriestajiem jautājumiem. Organizatoru nostājas dēļ LOM nebija iespēju deleģēt uz šo sanāksmi savus pārstāvjus. Seminārā nepiedalījās arī neviens vēsturnieks no Latvijas.
Iepazīstoties ar Zedelgemā notikušās diskusijas secinājumiem un ekspertu viedokļiem un balstoties uz publiski pieejamo informāciju, LOM uzskata, ka:
1. Secinājumos tiek ignorēta Padomju Savienības loma Otrā pasaules kara izraisīšanā un tās atbildība par Latvijas okupāciju 1940.–1991. gadā, kā arī par smagiem noziegumiem pret Latvijas valsti un tautu.
2. Darbnīcas nostādnēs tiek noklusēts, ka gandrīz 200 000 Latvijas pilsoņu savos bruņotajos spēkos prettiesiski iesaistīja gan nacistu Vācija, gan Padomju Savienība. Liela daļa no tiem gāja bojā.
3. Padomju okupācijas režīma noziegumi un komunistiskā totalitārisma represīvais raksturs tiek saistīts vienīgi ar staļinisma posmu, kas veido tikai vienu daļu no ilgās okupācijas vēstures.
Tas ir tiešā pretrunā gan ar Latvijas valsts oficiālo nostāju, gan ar Latvijas tautas vēsturisko atmiņu, gan ar Eiropas Parlamenta rezolūcijās definēto nostāju.
4. Nav pievērsta īpaša uzmanība Baltijas valstu specifiskajai pieredzei Otrā pasaules kara laikā – atrašanās divu totalitāru okupācijas režīmu varā. Šāda pieeja nav savietojama ar centieniem veidot kopīgu un iekļaujošu vēsturisko atmiņu Eiropas mērogā.
5. Eksperti operē ar kolektīvās vainas konceptu, kas 11 700 Zedelgemas latviešu gūstekņiem uzliek kopīgu atbildību par kara vai holokausta noziegumiem, kuros varēja būt iesaistīti daži desmiti no šajā nometnē ieslodzītajiem cilvēkiem. Svarīgi, ka tāda pieeja nav attiecināta uz citu tautību gūstekņiem Zedelgemā.
6. Secinājumos latviešu gūstekņi tiek dehumanizēti, viņiem tiek atņemtas tiesības uz individuālu atbildību par savu rīcību un tās motīviem, kā arī tiesības uz cilvēka cieņu un piemiņu.
7. Izteiktajās nostādnēs vērojamas paralēles ar padomju varas īstenoto politiku, kas bijušos latviešu leģionārus un viņu ģimenes locekļus represēja vai diskriminēja visas dzīves garumā. Tas būtiski atšķiras no demokrātisko rietumvalstu īstenotās pieejas.
8. Semināra dalībnieki nav centušies skatīt gūstekņu pieredzi kopumā un nav izmantojuši iespēju analizēt gūstu kā pārejas posmu starp karu un atgriešanos normalitātē pēc tā beigām.
Lai gan Eiropas mērogā gūstu piedzīvoja gandrīz 15 miljoni cilvēku un vismaz ceturtā daļa no tiem šajā laikā gāja bojā, gūstekņu ciešanas semināra dalībniekiem nav svarīgas.
Toties tiek veidota nepārprotama upuru hierarhija, kur cilvēka likteņa vērtību nosaka tikai piederība kādai no karojošajām pusēm.
Novērtējot Latvijas akadēmisko institūciju pēdējo 30 gadu laikā kopīgi sasniegto okupācijas, kara noziegumu un holokausta izpētē, muzejs turpinās pētniecības darbu un organizēs publiskās vēstures pasākumus ar dažādu speciālistu iesaisti, lai konsolidētu spēkus kopīgas izpratnes veidošanā par Otrā pasaules kara jautājumiem gan Latvijā, gan starptautiski.
