Tie pirmie var būt pēdējie 0
Pieredze liecina, ka pēc neatkarības atgūšanas notikušajās Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanās deputātu balsojumi tikai reti kad notiek, kā iepriekš gaidīts. Teju vienmēr parādās kādi pārsteigumi – te līdz tam nemanītu kandidātu, te frakcijas disciplīnas pārkāpēju veidolā.
Pirmo Valsts prezidentu atjaunotajā Latvijas Republikā Gunti Ulmani ievēlēja 1993. gada 7. jūlijā. Valsts prezidenta institūcijas prestižs sabiedrībā tobrīd bija ļoti augsts, jo tautas atmiņā asociējās ar pirmskara Latvijas un Kārļa Ulmaņa “zelta” gadiem, tāpēc viss ar prezidentu saistītais tika uztverts ar lielu pietāti. Pēc 59 gadu pārtraukuma atjaunotā Saeima prezidentu mēģināja ievēlēt jau pirmās sanākšanas dienas vakarā – 6. jūlijā, bet nevienam no kandidātiem neizdevās savākt vajadzīgo vairākumu. Pirmie pretendenti bija Aivars Jerumanis, Guntis Ulmanis un Gunārs Meierovics. Bija mēģinājumi nominēt arī Jāni Peteru un Anatoliju Gorbunovu, taču abi no tāda goda atteicās. Pirmajā balsojumā Ulmanis savāca tikai 12 balsis, kamēr bijušie trimdinieki Jerumanis un Meierovics attiecīgi 14 un 35. Nākamo balsojumu pārcēla uz 7. jūliju. Trim kandidātiem būtu jāspēkojas atkal, taču Meierovics savu kandidatūru atsauca “vienotības vārdā” par labu Latvijas Zemnieku savienības virzītajam Ulmanim. Ulmani ievēlēja trešajā balsojumā, viņam saņemot 53 balsis “par” un 26 balsis “pret”. Šīs vēlēšanas cita starpā palika vēsturē ar to, ka tajās kandidēja vīri ar ļoti ietekmīgiem uzvārdiem. Gunārs Meierovics bija pirmskara Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēls, turklāt Kārļa Ulmaņa krustdēls, bet Guntis Ulmanis bija Kārļa Ulmaņa brāļadēls. Daudzi Valsts prezidenta godā labāk būtu gribējuši Meierovicu. Jo īpaši nacionāli noskaņotie kritizēja Ulmani par atrašanos kompartijas rindās no 1965. līdz 1989. gadam, turklāt par viņu nebija nekas dzirdēts kā par spējīgu politiķi. Jau tad daudz runāja par pāreju uz visas tautas vēlēta Valsts prezidenta sistēmu, un bija noskaņa, ka prezidenta vēlēšana parlamentā ir kaut kas pagaidu.
Nākamās Valsts prezidenta vēlēšanas 1996. gada 18. jūnijā vēl pārsteigumus nesolīja un tiešām – līdzšinējo prezidentu Gunti Ulmani iebalsoja pirmajā kārtā, kaut tikai ar 53 balsīm. Citi kandidāti – demokrātiskās partijas “Saimnieks” virzītā Ilga Kreituse un Imants Liepa no Tautas kustības “Latvijai” – krietni atpalika. Tieši balsojuma dienā par lēmumu pamest Joahima Zīgerista Tautas kustību “Latvijai” paziņoja seši šīs partijas deputāti. Viņi gan apgalvoja, ka tā esot tikai sakritība. 1996. gada vēlēšanas turklāt izcēlās ar to, ka tajās kā pretendents figurēja agrākais Latvijas kompartijas vadonis Alfrēds Rubiks, tobrīd ieslodzīts Matīsa cietumā. Viņu piedāvāja prokrieviskā opozīcija, jo Satversme neaizliedza cietumniekam kandidēt. Aleksandra Bartaševiča un Modra Lujāna virzītais Rubiks balsojumā pat saņēma 5 “par”. Ārpusē pie Saeimas daži desmiti piekritēju turēja lozungu “Mēs balsojam par Rubiksu!”. Netālu bija arī citi piketētāji ar plakātu “Komunistu teroram – nē!”. Pēc Ulmaņa pārvēlēšanas Saeimā tūlīt sekoja Jāņu ielīgošana ar alu un dziesmām, bet “Lauku Avīze” nākamajā dienā rakstīja: “Visi palika savās vietās.”
Sakritība, bet “Lauku Avīzes” lasītāji 1999. gadā sprieda, ka pienācis laiks Latvijas grožus uzticēt sievietei. Drīzāk ar to bija domāta Tautas partijas kandidāte Vaira Paegle nekā plašākam lokam vēl nezināmā Vaira Vīķe-Freiberga. Vēlēšanas notika 1999. gada 17. jūnijā, tātad Latvijas Republikas okupācijas dienā, līdz ar to cīņa par prezidenta krēslu sākās ar “TB”/LNNK frakcijas rosinātu klusuma brīdi. Cīņa izvērtās sīva – sešās kārtās ar pārtraukumiem tā ritēja visu dienu un kopumā tajā piedalījās astoņi kandidāti. Sīva, taču bezcerīga spēkošanās notika starp Vairu Paegli, Raimondu Paulu un Anatoliju Gorbunovu. V. Vīķe-Freiberga kā kandidāte parādījās tikai beidzamajā kārtā, kad jau sprieda, vai process nebūtu pārceļams uz nākamo nedēļu (1999. gada 17. jūnijs bija ceturtdiena). Tomēr sestajā balsojumā bezpartijiskā V. Vīķe-Freiberga saņēma 53 balsis, apsteidzot Ingrīdu Ūdri un Valdi Birkavu. Viņa kļuva ne tikai par pirmo Latvijas Valsts prezidenti – sievieti Latvijā, bet arī visā postpadomju Austrumeiropā, turklāt bija pirmā, kas pēc Satversmes grozījumiem tika ievēlēta uz četru, ne vairs trīs gadu termiņu.
Vairas Vīķes-Freibergas autoritāte izrādījās tik liela, ka nākamās prezidenta vēlēšanas 2003. gada 20. jūnijā jau izskatījās pēc formalitātes. Kā vienīgo kandidāti viņu pārvēlēja bez debatēm pirmajā kārtā ar 88 balsīm. Sāncenšu trūkums bija Latvijas vēsturē kas nepieredzēts, tomēr deputātu atbalsta ziņā rekordu nepārspēja, jo 1922. gadā Jāni Čaksti ievēlēja ar 92 balsīm. Tiesa, Čakstem vajadzēja otro kārtu.
Kaut Valdis Zatlers 2007. gada 31. maijā Latvijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja jau pirmajā kārtā un ar 58 balsīm, plenārsēžu zālē valdošo relatīvo vienprātību, ko noteica vēlme nesašķelt valdošo koalīciju, kompensēja agrāk neierastās kaislības aiz Saeimas sienām. Oficiāli tika izvirzīti divi prezidenta amata kandidāti: bezpartijiskais ārsts Zatlers un bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. Vēlēšanu rītā abu atbalstītāji pie Saeimas skaļi pauda atbalstu saviem favorītiem. Zatleristi bija tērpušies baltos ārstu halātos, kamēr endziņisti krekliņos ar uzrakstu “Endziņš – tautas prezidents!”. Pēdējie pēc Zatlera ievēlēšanas skandēja “zaglis, zaglis!”, jo pastāvēja viedoklis, ka uzvarētājs, mediķis būdams, ņēmis samaksu “aploksnēs”.
Pavisam cita attieksme pret Valdi Zatleru pavērās 2011. gada 2. jūnijā Valsts prezidenta vēlēšanās. Izmantojot Satversmē dotās tiesības, Valsts prezidents Zatlers tā gada 28. maijā bija rosinājis referendumu par iedzīvotājos nepopulārās Saeimas atlaišanu. Latvijas vēsturē līdz tam nebijušais referendums notika jau pēc prezidenta vēlēšanām – 23. jūlijā – un Saeimu atlaida, tomēr līdz tam deputāti paspēja atriebties Zatleram. Atbalstu viņam bija solījušas teju visas frakcijas, izņemot “Saskaņas centru”, tomēr jau pirmajā kārtā izrādījās, ka Zatleru apsteidzis deputātu grupas virzītais bezpartijiskais Saeimas deputāts Andris Bērziņš. Otrajā kārtā viņa rīcībā jau bija 53, kamēr Zatleram tikai 43 balsis, kas liecināja, ka solījumiem uzticēties nevar. Iedzīvotāji, kas pēc Saeimas atlaišanas lēmuma bija pauduši simpātijas Valdim Zatleram, kārtējo reizi jutās vīlušies, ko arī neslēpa “Latvijas Avīzes” veiktajās lasītāju aptaujās.
