Juris Lorencs: Tie nav “deviņdesmitie” 1
“Latvijā atgriežas mežonīgie deviņdesmitie gadi!” – “Cilvēkus slaktē uz līdzenas vietas!” Līdzīgus komentārus pēc maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības varēja lasīt internetā un sociālajos tīklos, un arī medijos to aizvadītajās nedēļās netrūka. Kāds trīsdesmitgadnieks, jurists ar diviem augstskolas diplomiem kabatā, man pat pajautāja – vai taisnība, ka tolaik bija bīstami staigāt pa ielām? Ko lai viņam atbild? Katrs, kurš pats piedzīvojis deviņdesmitos, zina – tā nav taisnība. Ir milzīga starpība starp mērķtiecīgi gatavotu slepkavību, kāda notika Rīgā pie Brāļu kapiem, un bandītu savstarpējo rēķinu kārtošanu, kādas reizēm (patiesībā visai reti) atgadījās Latvijas pilsētu kafejnīcās vai vārtu rūmēs. Ka “skarbie un mežonīgie deviņdesmitie gadi” lielā mērā ir Krievijas televīzijas seriālu kultivēts tēls ar visiem žanra atribūtiem – bandītiem, kuri mokās ar savu sirdsapziņu, “likumīgajiem zagļiem”, “obščaga” dalīšanām, “vilkačiem uzplečos” un tā tālāk. Turklāt Latvija, salīdzinot ar Krieviju, tādus īsti mežonīgus deviņdesmitos nemaz nepiedzīvoja. Pat mūsu noziedzīgā pasaule centās ātrāk iekļauties Eiropā, atbrīvoties no sliktām manierēm – milzīgajām zelta ķēdēm, treniņbiksēm, krosenēm un skaļām “razborkām”. Ģērbušies uzvalkos un šlipsēs, šie cilvēki gan nekļuva mazāk bīstami sabiedrībai, bet tas jau ir cits stāsts.
Jautājums ir par ko citu – kā patlaban notiekošais izskatās no malas. Un no malas tas neizskatās labi. Pat ja slepkavības motīvi bijuši visnegaidītākie un pilnīgi nesaistīti ar upura profesionālo darbību (tā taču arī mēdz notikt), ne visi tā domā. Par maksātnespējas administratoriem pēdējos gados rakstīts tik bieži un tādā kontekstā, ka pēc nozieguma Aizsaules ielā daudzi atcerējās veco padomju laiku anekdoti – “vai nu viņš nozaga mēteli, vai viņam to nozaga, bet kaut kas tur bija”. No valsts ilgtermiņa attīstības interešu viedokļa raugoties, pats sliktākais šajā lietā ir tas, ka nebūšanas un neizdarības maksātnespējas jomā medijos nereti tiek saistītas ar vienas konkrētas partijas politiķiem. Nu, varbūt ne tikai ar vienas, tomēr akcenti jūtami ar neapbruņotu aci. Apvienības, par kuru balso daudzi patriotiski noskaņoti vēlētāji.
Vēl kāda tendence – noslepkavotais jau paspējis kļūt “toksisks”, no kura cenšas atkratīties. Valdības koalīcijas “vis-eiropeiskākās” partijas priekšsēdētājs un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens spiests taisnoties medijiem par savu nu jau mūžībā esošo Mežaparka kaimiņu, stāstot, ka “mūsu attiecības bijušas ļoti vēsas un nav bijušas nekādas saistības”. Bet vai tad parasti nav tā – lai ar kaimiņiem attiecības būtu vēsas, taču jābūt kādiem īpašiem iemesliem? It īpaši tāpēc, ka Mārtiņš Bunkus bijis viens no “Vienotības” ziedotājiem.
Kopš “ABLV Bank” kraha un Ilmāra Rimšēviča aizturēšanas pagājuši gandrīz četri mēneši. Tāpat kā toreiz gaisā atkal virmo vilšanās, neuzticība varai. Diemžēl. Sajūta, ka sistēma nevis vienkārši klibo, bet ka tā ir netaisnīga. Ka tie nav “deviņdesmitie”, bet, iespējams, kaut kas sliktāks. Jo “savējie” taču… Ja līdz nākamās Saeimas vēlēšanām būtu palikuši četri gadi, tā varbūt nebūtu tik liela nelaime. Bet atlikuši vien četri mēneši.
