“Tie līgumi ir pilnīgs stulbums” – slēpošanas federācija smacē savus līderus 0
Distanču slēpošanā izveidojusies absurda situācija – labākie sportisti ar Latvijas Slēpošanas federāciju (LSF) neparaksta līgumu un paliek bez atbalsta, tikmēr naudu saņem otrais ešelons, kuru iespējas konkurēt starptautiskā līmenī ir, maigi sakot, pieticīgas.
Dūriens sirdī
LSF mājas lapā kādā rakstā vēstīts, ka pieaugušo konkurencē šobrīd tikai Latvijas ranga līderis Indulis Bikše var sacensties ar visiem spēcīgākajiem pasaulē un nezaudēt nepieklājīgi daudz. Taču palīdzību 21 gadu vecais madonietis nesaņem, jo nepiekrīt parakstīt līgumu, kas atbalstu paredz līdz 2017. gada pasaules čempionātam jeb martam, bet saistības – vēl četrus gadus pēc tam! “Viņiem nevajag augstas klases sportistus, jo tas ir kā apgrūtinājums – lielākas vajadzības, lielāki izdevumi,” uzskata Bikše.
“Parasti līgumā abas puses kaut ko sola, šajā ir tikai LSF prasības. Mēs ierosinājām nepilnības izmainīt, taču tas netika izdarīts. Arī vecāki un sporta skolas vadība bija pret šāda līguma parakstīšanu,” piebilst Latvijas ranga otrā numura Raimo Vīganta treneris Dainis Vuškāns.
“Līgumā ir punkts – ja neizpildām kritērijus, kas nemaz konkrēti nav ierakstīti, federācija var paprasīt naudu atpakaļ. Ar atpakaļejošu datumu! 16 gadus vecai meitenei es šādu līgumu nevaru parakstīt,” uzsver Ingus Eiduks, Latvijas labākās jaunās slēpotājas Patrīcijas Eidukas tēvs un treneris.
Bet treneris Arvīds Pīpkalējs vadībai pārmet to, ka nav apmaksāts viesnīcas rēķins 1363 eiro apmērā par viņa audzēknes Andas Muižnieces dzīvošanu pasaules čempionātā 2015. gadā Falunā, Zviedrijā. Muižniece toreiz pirmā no Latvijas dāmām kopš Ināras Rudko 1997. gada pasaules čempionātā pārvarēja kvalifikāciju. Funkcionāri saka – trūkstot pareizas dokumentācijas, bet no trenera e-pasta sarakstes ar LSF grāmatvedi nekas tāds neizriet. “Ja gribētu, tad samaksātu,” Pīpkalējs uzskata, ka tā ir nevēlēšanās un viņam, cilvēkam, kas distanču slēpošanā ir kopš pagājušā gadsimta 70. gadu beigām un nu jau gandrīz 30 gadus darbojas sabiedriskā kārtā, tas ir kā dūriens sirdī. Palīdzēt nevarot pat paša dēls Juris Pīpkalējs, kurš LSF ir atbildīgais par distanču slēpošanu.
Anda Muižniece nevienai Latvijas sportistei pēdējās divās sezonās nav zaudējusi, taču nekādu atbalstu šajā laikā nav saņēmusi, kaut par dalību divos pasaules čempionātos, pēc Arvīda Pīpkalēja aplēsēm, federācijai atnesusi ap 40 tūkstošiem eiro.
Nākuma grābeklis
Distanču slēpošana Latvijā salīdzinot ar biatlonu ir bērna autiņos – nav ne sistēmas, ne panākumu. Pirms vairākiem gadiem it kā nostājās uz pareizā ceļa, tika izveidota Latvijas izlase, par galveno treneri apstiprināts agrāk slavenais biatlonists Jēkabs Nākums, tomēr nu jau otro gadu tā atkal likvidēta. LSF vaino sportistus, kas uzskatījuši, ka finansējumu labāk atdot viņiem, paši organizēs un trenēsies. Vuškāns gan to uzskata par lielu kļūdu: “Mums viss turas uz sporta skolu treneriem. Kad jaunieši izaug, viņi nevienam nav vajadzīgi, es arī nevaru izbraukāt līdzi, jo trenēju bērnus. LSF vienreiz uzkāpa uz grābekļa (ar Nākumu) un otro vairs nemaz nemēģina. Turklāt nauda aiziet sacensību organizēšanai, palīgdarboņiem un sportistam vairs nepaliek.”
“Man šķiet, ka nav īstas gribas sakārtot. Budžetu nezinu, taču šķiet, ka nav tik mazs. Vajag profesionālu cilvēku, bet – kurš tas būs?” plecus rausta Ingus Eiduks.
Latvieši ar skaudību skatās, kā darbs organizēts Lietuvā un Igaunijā. “Lietuvas izlase septembrī trīs nedēļas trenējās Austrijā, no oktobra vidus bija uz pirmā sniega. Viņiem viss sakārtos, ne par ko nav jāuztraucas, labākajiem maksā arī algas. Nav jādomā, kur ņemt finansējumu, lai aizbrauktu uz Pasaules kausu. Igauņiem ir vēl labāk, dažiem arī mazliet labāki rezultāti, bet principā līdzīgi konkurējam,” stāsta Indulis Bikše. Ingus Eiduks kā piemēru min kādu Igaunijas jauno slēpotāju, kas ir līdzīgā līmenī kā meita. Viņai jau līdz rudenim bijušas divas nometnes ārzemēs, tāpēc nav jābrīnās, ka šajā vecumā kaimiņi aiziet priekšā. Leiši uz treniņnomtni atbraucot ar 200 slēpju pāriem – jau speciāli atlasītiem, var testēt un iemēģināt, bet latviešiem gandrīz vai pieejams tikai tas pats, kas ikvienam klientam sporta veikalā.
Mūsu sportisti sitas kā pliki pa nātrēm. Bikše darbojas ģimenes saimniecībā, kurā tiek audzēti dārzeņi un apsaimniekots mežs. No ienākumiem atlicina naudiņu sportam. Arvīds Pīpkalējs sporta klubā “Vietalva” rīko kalnu riteņbraukšanas, enduro mačus – un visu peļņu velta Andas Muižnieces sportistes gaitām. Pats dzīvo no 350 eiro pensijas. Eiduku ģimenes fanātisms arī ir apbrīnojams – septiņas atvases, visas kāpušas uz slēpēm, dēls Valts pat piedalījās Turīnas olimpiskajās spēlēs 2006. gadā.
Induli Bikši jau vairākas sezonas lenc biatlona saime, piedāvājumu pievienoties viņiem izteicis gan Ilmārs Bricis, gan Gundars Upenieks. “Tur būtu nodrošināti ideāli apstākļi, bet tas ir risks – kā sanāks? Šaušana nav mēģināta. Arvim Liepiņam šaušana neaizgāja, arī slēpošanas ātrums pēc programmas maiņas kritās un viņš lielo sportu ir beidzis,” piesardzīgs ir Indulis Bikše. “Es savā sporta veidā esmu pusceļā uz sapni – olimpiskajām spēlēm, gribu šeit sevi pierādīt, ir iekrātas zināšanas un ir progress. Ja tā nebūtu, varētu domāt, kā noturēties sportā. Turklāt biatlonā pēc pašreizējiem rezultātiem uz olimpiskajām spēlēm Phjončhanā varēs braukt viens vīrietis un tur ir Andrejs Rastorgujevs. Slēpošanā ir cerība uz divām vietām vīriešiem.”
Pagaidām ideja par distanču slēpošanas atdalīšanu no LSF neizpelnās skaļu atbalstu, taču – oglītes gruzd. Jo ticība, ka esošajā kārtībā iespējams progress, tiek grauta arvien vairāk. Organizāciju jau trešo termiņu vada zvērināts advokāts Vairis Brīze. “Viņš no sporta ir ļoti tālu. Viens piemērs. Pirms iepriekšējā pasaules čempionāta izvirzīju ideju, ka vajadzētu veikt treneru aptauju – kurš gribētu uz turieni doties. Ja ir vairāk gribētāju nekā vietu, tad veicam atlasi. LSF neko nevajadzētu apmaksāt, brauktu par savu naudu – paskatīties, gūt pieredzi. Viņš prasa – ko tie treneri tur darīs, tikai traucēs. Bet pats brauc uz pasaules čempionātu, uz FIS kongresu Meksikā šovasar brauca. Un tie līgumi arī – tas ir pilnīgākais stulbums,” Arvīdam Pīpkalējam sirds pilna.
FOKUSĀ
* Latvijas distanču slēpotāji sezonu atklāja aizvadītajās brīvdienās ar FIS sacensībām Somijā. Indulis Bikše 15 km brīvā stila distancē spēcīgā konkurencē ierindojās 28. vietā no 140 dalībniekiem. Inga Paškovska 10 km distancē 75 dalībnieču konkurencē uzrādīja 56. rezultātu.
* Pasaules čempionāts februāra izskaņā risināsies Lahti, Somijā. Šobrīd skaidri zināms tikai viens Latvijas pārstāvis – Bikše.
* LSF līdzfinansējumu gatavojoties pasaules čempionātam saņem pieci slēpotāji – Inga Dauškāne (5500 eiro), Inga Paškovska, Natālija Kovaļova, Kitija Auziņa, Ingmārs Briedis (pa 4000). Tāpat ar dalību nometnēs atbalstīti astoņi jaunieši.
* LSF līdz šim gadam finansējumu no FIS saņēma lielākoties par to, cik daudz sportisti bija piedalījušies pasaules čempionātā. Tagad gan sistēma ir mainīta un priekšplānā izvirzīti citi faktori.
KOMENTĀRS
Vairis Brīze, Latvijas Slēpošanas federācijas prezidents:
“Līgumu lietai pamatā ir pieredze ar Arvi Liepiņu, kurš iztērēja naudu, aizgāja uz biatlonu un vēl negatīvi izteicās. Tāpēc pieņēmām lēmumu slēgt līgumus kā Latvijas Olimpiskā vienība, kur ir nodeklarēti sportistu plāni un mērķi. Bet sportistiem, kuri ir duālā situācijā – starp vienu un otru sporta veidu, tas rada problēmas. Tā ir cilvēka brīva izvēle. Četri gadi nebūt nav milzīgs termiņš. Distanču slēpošanā viena, divu gadu laikā rezultātu nevar sasniegt. Līderi mums ir vajadzīgi, esam darījuši visu, lai viņi justos labi. Slēpotāji drīkst startēt arī biatlonā, ja tas ir ierakstīts treniņu plānā un ir noteiktas prioritātes. Atbalsta summas līgumā nav ierakstītas, jo šogad mainījās FIS finansējuma modelis un paši tikai pirms pāris nedēļām uzzinājām, ar kādu naudu varam operēt. Es gan summu negribu atklāt, vien varu pateikt, ka distanču un kalnu slēpošanai kritums ir par 35 procentiem, bet pieaugums ir tramplīnlēkšanai un snovbordam.”
