Uldis Šmits: Lielvalstu vadošie politiķi ne vienmēr ir lieli politiķi. Un dažkārt tas ir skaidri redzams 0
Lielā divdesmitnieka samitam it kā bija pamats atzīmēt apaļu jubileju, jo valstu vadītāju līmenī G20 saieti notiek kopš 2008. gada. Toreiz gan sanāksmes iemesls bija visnotaļ drūms, jo nācās spriest par globālo finanšu kataklizmu. Pa šo laiku stāvoklis nav kļuvis diez cik iedvesmojošāks, tāpēc daudzi apšauba pulcēšanās lietderību un lielvalstu līderu politisko gribu problēmas risināt. Formāli divdesmitnieks pārsvarā pievēršas ekonomikai, un šogad G20 prezidējošā Argentīna bija izraudzījusies prioritārās tēmas, kas attiecas uz nodarbinātību, infrastruktūras projektu finansēšanu un ilgtspējīgu lauksaimniecību. Taču samita sakarā, ciktāl plašāka publika tam vispār sekoja, medijus galvenokārt interesēja pavisam citi jautājumi, kuriem, ja neskaita ASV un Ķīnas ievedmuitu karus, ir visai pastarpināta saistība ar globālās ekonomikas un finanšu lietu kārtošanu.
Visai simboliski, ka par samita centrālo figūru teju kļuva Saūda Arābijas kroņprincis. Ne tāpēc, ka Mohammeds bin Salmans pārstāv naftas ieguves superlielvalsti, bet citu iemeslu dēļ. Uz viņu krīt aizdomas par milzu troksni sacēlušās žurnālista Džamala Hašogi slepkavības pasūtīšanu, bet Rijāda pasludināja, ka aicinājumi saukt bin Salmanu pie atbildības ir sarkanā līnija, ko nedrīkst pārkāpt. Taču samitā neviens tai neesot pat tuvojies, gluži pretēji – bija tādi, kas izrādīja kroņprincim uzsvērtu sirsnību. Tāpat citu vilktās sarkanās līnijas tika vairāk vai mazāk ievērotas, kas atspoguļojās arī neizteiksmīgajā kopīgajā komunikē.
Jau ierasts, ka zināmi kolektīvi pasākumi ar Donalda Trampa piedalīšanos izvēršas par pārbaudījumu šādu pasākumu rīkotājiem, pārējiem dalībniekiem un pašam Trampam, kurš necieš daudzpusējas tikšanās. Viņš gan uzslavēja pirms G20 samita turpat Buenosairesā parakstīto ASV, Meksikas un Kanādas jauno tirdzniecības līgumu un pēc šīs parakstīšanas procedūras droši vien labprāt būtu devies mājās. Lai strīdu ar Ķīnu turpinātu tviterī. Tomēr bija paredzēta un sestdien arī notika Trampa un Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina tikšanās, kura noritēja “ļoti labi”, bet pieredze liecina, ka nereti Baltajā namā valdošais viedoklis ātri mainās. Turklāt Vašingtonas pārmetumi Pekinai – intelektuālā īpašuma zagšana, biznesa pakļaušana politiskai uzraudzībai u. c. – ir dibināti, un problēmu varētu vieglāk atrisināt, ja ASV saskaņotu savas nostādnes ar Eiropas Savienību, piemēram, par Pasaules tirdzniecības organizācijas un konfliktu izskatīšanas kārtības reformēšanu. (G20 arī apņēmās reformu īstenot.) Taču Baltā nama attieksme pret Eiropu ir sarežģīta un dažādu apstākļu iespaidota.
Un pašā samita priekšvakarā neparedzēti apstākļi, sauksim tos tā, lika Trampam ar pāris tvītu palīdzību atcelt iepriekš plānoto sarunu ar Putinu, par iemeslu uzdodot Krievijas nelikumīgi sagrābtos Ukrainas karakuģus un ieslodzījumā turētos apkalpes locekļus. Bet Maskavas propagandas resursi jau bija starta gatavībā attiecīgi interpretēt šo planētas likteņa lēmēju “sēdošo tikšanos”. Vai vismaz “stāvošo”.
Kremlis tvītus aizstāj ar preses sekretāra Peskova paziņojumiem, ko Putins pēc vajadzības mēdz papildināt ar stilistiski savdabīgi iekrāsotiem atzinumiem. Bet nu jau nevienam vairs nesagādā grūtības uzminēt, kā Kremļa režīms interpretēs to vai citu notikumu. Sacīsim, ka pāris ukraiņu kara kuteri un velkonis pa ceļam no vienas Ukrainas ostas uz otru radīja draudus Krievijas armādai un robežas drošībai. Agrāk – pat pēc Maskavas izteikumiem saistībā ar Skripaļu indēšanas lietu – dažs Rietumos vēl pieļāva iespēju, ka Putins uzlūko t. s. starptautisko sabiedrību par vientiešu vai pilnīgu idiotu kopumu. Vai arī labi saprot, ka Kremļa oficiālās versijas tiek uztvertas kā meli, jo citādi nemaz nav uztveramas, kas tomēr netraucē Krievijas augstākajām amatpersonām tās klāstīt ar nopietnu ģīmi. Jo melos starp rindām ir iekļauts noteikts vēstījums.
Svarīgi, kā uz to reaģē. Merkele parasti pauž bažas, kuras kopumā iemieso arī Eiropas pozīciju. Buenosairesā Vācijas kanclere pierunājusi Putinu atgriezties pie t. s. Normandijas četrinieka sarunu galda. Respektīvi, Ukrainā labākajā gadījumā nekas nemainīsies, Krievijas agresija turpināsies, hibrīdā formā aptverot arī Rietumus, bet hibrīdkarš neliedz paklusām bīdīt biznesu, ieskaitot gāzesvada “Nord Stream 2” izbūvi (Vācijas valdība tic Maskavas solījumam saglabāt gāzes tranzītu caur Ukrainu…), kaut gan tas patiesībā arī ir hibrīdkara instruments. Tāpat kā visa līdzšinējā Krimas aneksijas sakarā piekoptā diplomātija.
Lielvalstu vadošie politiķi ne vienmēr ir lieli politiķi. Un dažkārt tas kļūst skaidri redzams.
