Z. Turčinskis: – Sēlijā meži lielāki. Zemgalē mežu mazāk, tur vispār bija jāielien zemē. Īles grupas bunkura gadījumā viņi jau apzināti ierakās līdzās ceļam. No vienas puses – liela viltība, no otras – risks, kas neattaisnojās. Ziemeļlatgalē partizāni mežā uzcēla, principā, veselu viensētu. Ar pirti, klēti, stalli zirgiem, dzīvojamo bunkuru. Bet ap 50. gadiem sāka pa vienam, pa diviem slēpties mājās, veidot slēptuves zem grīdas. 15
– Vai esat runājuši arī ar tiem, kas bija otrā pusē?
– Esmu mēģinājis. Īstenībā viņu ir maz. Tie, kas ir, runāt negrib un izliekas, ka viņu nemaz nav. Atmodas laikā daudzi nomira.
J. Viļums: – Vienīgi ar radiniekiem. Jāteic, bija diezgan neatsaucīgi.
– Un kāpēc ar Kurzemes partizānu pētniecību neviens nenodarbojas?
Z. Turčinskis: – Pagaidām vienkārši nav neviena pētnieka… Bet tur būtu interesanti. Talsos padomju brāļu kapos kādiem 50 – 60 sarkanarmiešiem krišanas datums ir, sākot no 1945. gada 10. maija līdz 1951. gadam. Tikai daži tur krituši kara laikā. Pārējie – cīņās pret nacionālajiem partizāniem. Toties par Rietumvidzemi ir parādījies jauns pētnieks – Dāvis Ratnieks. Redzēs, cik viņa interese būs noturīga.
– Ir versija, ka tagadējie ordeņotie, kas 9. maijā pulcējas pie Pārdaugavas pieminekļa, “Lielā Tēvijas kara veterāna” statusu lielākoties saņēmuši 70. gadu vidū, kad to sāka piešķirt arī par dalību pretpartizānu akcijās. “Veterāni” ir aizdomīgi jauni – viņiem ir ap 70 – 80 gadu.
– Tā varētu būt. Bija taču gadījums, kad Juristu biedrība nodeva Okupācijas muzejam nejauši atrastu 70. gados rakstītu pieprasījumu ar tieši šādu saturu un argumentāciju, ka veterāna statuss pienākas, jo “esmu pēc kara apkarojis bandītus”.
J. Viļums: – Tad būtu jāskatās, no kurienes viņi nākuši, jo tie varēja būt vai nu “iznīcinātāji”, vai no NKVD pulkiem. Tur bija daudz ukraiņu, krievu, no Vidusāzijas. Ticamāk, ka viņus pēc tam aizveda atpakaļ. Būtu vajadzīgs atsevišķs pētījums, kas skatītu okupācijas karaspēka daļas, kādas izmantoja pret partizāniem.
Z. Turčinskis: – Vēl viena kategorija – tie, kas demobilizējās no NKVD karaspēka un pēc tam tika pieņemti darbā milicijā.
– 90. gados, kad sākās nacionālo partizānu reabilitācija, bija tādi, kam Latvijas prokuratūra reabilitāciju atteica it kā pagātnes grēku dēļ…
– Es šo reabilitācijas procesu vērā neņemtu. Kas tad tajā komisijā toreiz sēdēja? Veci komunisti pirms pensijas! Rakstīja: “Izlaupījis kolhoza īpašumu, tātad nevar tikt reabilitēts.” Nozaga cūku, lai būtu ko ēst!
J. Viļums: – Bieži pārmet, ka partizāni “nošāva civiliedzīvotāju”. Ja iedziļinās, izrādās, ka “civiliedzīvotājs” konkrēti nodevis citu partizānu grupu, un tā bija atriebes akcija.
N. Jērums: – Nez vai ir rēķināts, cik mežos bija aktīvu nacionālo partizānu un cik tādu, kas tur iebēga izdzīvošanas pēc. Manā skatījumā, tādu, kas vienkārši slēpās, varētu būt liels procents.
Z. Turčinskis: – Neviens bandīts, kurš laupa un slepkavo, nedzīvo mežā bunkurā. Viņš dzīvo pilsētā, kur naudu var “notrallināt”. Tie, kas dzīvoja mežā, ja laupīja, tad lai izdzīvotu, nevis iedzīvotos. Jāēd ir kaut vai vienreiz dienā. Vai viņi vienmēr laipni palūdza to pārtiku, tas ir cits jautājums. Tikai tāpēc, ka kāds negribēja dot ēst, nevienu nost nešāva. Pa seju iedot gan varēja. Aktīvais cīņas periods partizāniem faktiski bija tikai 1945. gads, kad gaidīja angļu – amerikāņu atnākšanu. Kad saprata, ka palīdzība nenāks un pašiem vien būs jātiek galā, sākās nogaidīšana. Tas bija novilcināšanas karš, karš par izdzīvošanu. Tas, cik ilgi viņi spēja izturēt, jau ir tas interesantākais.
