Z. Turčinskis: – Ja rēķina, ka tajā karā no nacionālo partizānu puses krita kādi trīs tūkstoši, tad kapavietas ir zināmas tikai pāris simtiem. Pārējie ir pazuduši. 90. gados notika pārapbedīšanas, jo cilvēki tad vēl zināja, kur viņi ir apglabāti. Pārapbedījumi ir Kuldīgā, šur tur Latgalē un Vidzemē. Sinoles mežos pie Lejasciema ir partizānu kapi, kur apglabāja tos, kas krita 1945. gadā. Čekisti pēc kaujas viņus pameta, jo negribēja naktī palikt partizānu rajonā. Partizānus apglabāja vietējie, meža pakalnā. Tie kapi tur stāvēja visu padomju laiku. Komjaunieši gan krustu lauza nost. Tilžas luterāņu baznīcas pērminderis 1949. gada oktobrī meža malā slepus apglabāja divus kritušos partizānus un uzlika viņiem pat pieminekli. Uz tā bija neko neizsakošs teksts: “Šajā vietā mazu ozoliņu iestādīja Jēkabs Brušs.” Tā tas piemineklis tur stāvēja. Un mazs ozoliņš arī tur tiešām bija. 15
J. Viļums: – Par pretējās puses kritušo kapiem gan viss ir zināms. Ilūkstes milicijas priekšnieks guļ pilsētā brāļu kapos un viņam ar zelta burtiem rakstīts, bet partizāniem, kas cīnījās par Latviju, kapa vieta nav zināma. Pat nav kur viņiem ziedus nolikt!
N. Jērums: – Ar Īles bunkuru arī ir interesanti. Kādus 200 – 300 metrus tālāk tur ir mājas, kur dzīvoja cilvēki, kas atbalstīja partizānus, cepa, nesa viņiem maizi. Tie saimnieki tur dzīvoja arī mūsdienās, bet viņi pat nebija aizgājuši pārsimt metrus līdz bunkura vietai paskatīties, piebērt kaulus ar zemi.
Z. Turčinskis: – Ir cilvēki, kas atgriezās pēc ieslodzījuma, izsūtījuma un dzīvoja gandrīz kaimiņos, bet visus padomju laikus nesatikās, nesveicinājās. Vienkārši baidījās. Pat savā starpā tikties. Mums to grūti saprast.
– Vai nacionālo partizānu kustības pētniecība par kādiem 50% nav mutvārdu vēsture?
– Nē, tas laiks jau aizgājis. Tā bija pirms kādiem desmit gadiem. Tad tiešām staigāju apkārt un mēģināju tikties ar cilvēkiem. Tā bija vesela zinātne, kā to darīt, jo cilvēki par tādiem tematiem nerunāja. Vispirms vajadzēja atrast kādu, kam viņš uzticas. Un tad cerēt, ka šis liecinieks atvērsies un runās. Īpaši Latgalē: kas tas par čiuli atbraucis?
J. Viļums: – Jā, ir bijis tā, ka jūti – šis cilvēks varētu daudz pastāstīt, bet viņš nepiekrīt intervijai un tā tas aiziet. Bija sieviete, kuru nekādi nevarēju piedabūt pastāstīt, kas nodevis viņas grupu. Ir arī otrādi, kad sāk stāstīt to, ko nemaz nav darījis.
– Tad jau jums grūti noskaidrot, kas īstenībā notika. Čekas dokumentos viens, bet no lieciniekiem uzzini pavisam ko citu.
– Tāpēc tā pētniecība kādā brīdī apstājas. Kamēr uzzini jaunus faktus, kas apstiprina to vai citu versiju. Piemēram, par 1945. gada oktobra Ilūkstes partizānu pulka kauju. Liecinieki stāsta, ka čekas pusē kritušos veduši vairākās automašīnās. Oficiālajā statistikā raksta, ka tur krituši labi ja kādi pieci, astoņi. Tad jāpēta brāļu kapos apbedīto saraksti. Tā var kaut ko pastarpināti uzzināt. Grūti spriest par nacionālo partizānu cīņas efektivitāti, ja nezina otras puses zaudējumus. Īles kaujā krita padsmit partizānu un vairākus sagūstīja, bet pretējā puse rakstīja, ka viņiem tikai viens kritušais un pāris ievainoto.
Z. Turčinskis: – Īles bunkurs bija liela neveiksme. Tas bunkurs bija domāts, lai slēptos, nevis lai no tā aizstāvētos. Viņiem bija tikai pa izejai katrā galā. Ja pret katru nolika ložmetēju, galvu nevarēja ārā pabāzt. Aknīstē pie bunkura bija izveidoti pilna profila ierakumi. Tur gan viņi četrarpus stundas kāvās. Krita 12 partizāni, bet čekistiem bija deviņi nogalinātie un deviņi ievainotie.
