Tie, kas cīnījās par Latviju, palika mežā 15
Nacistiskās Vācijas kapitulācija sabiedrotajiem 1945. gada maija sākumā izbeidza karu lielākajā daļā Eiropas, taču ne Baltijā un Rietumukrainā, kur turpinājās nacionālo partizānu cīņas pret jauno – nu jau padomju – okupācijas varu. Pēdējo pārdesmit gadu laikā partizānu pēckara kustība tiek pētīta, tomēr vēsturnieku darbs vēl ir patālu no mērķa – kopainas radīšanas. Daļēji tas tādēļ, ka nacionālo partizānu kustība Latvijā atšķirībā no Lietuvas bija ļoti sadrumstalota, daļēji tāpēc, ka minētā Latvijas vēstures posma pētnieku nemaz nav daudz. Attiecīgi arī sabiedrības priekšstati par to laiku ir visai izplūduši. Tamdēļ “LA” redakcijā uz diskusiju tika aicināti pazīstamākie vēsturnieki, kas partizānu kustību pētījuši zinātniskā līmenī. Tie ir ZIGMĀRS TURČINSKIS, kura pētniecības lauks ģeogrāfiski ir Ziemeļlatgale, Ziemeļvidzeme un Vidzemes vidiene, JĀNIS VIĻUMS, kura pārziņā ir Dienvidlatgale un Sēlija, kā arī viens no Īles kaujas gadskārtējo piemiņas pasākumu rīkotājiem, seno zemgaļu pētnieks NORMUNDS JĒRUMS. Kas zīmīgi – nevienam no viņiem izraudzītā vēstures temata pētniecība nav pamatdarbs. Maizi katrs pelna pavisam citā veidā. “Tas ir vaļasprieks, tāda fanātiska nodošanās,” skaidro Turčinskis.
– Par nacionālo partizānu cīņām saka: karš pēc kara. Var sacīt, ka 1945. gada 8. – 9. maijs Baltijā ir nacionālo partizānu kara sākums?
Zigmārs Turčinskis: – Īsti nevar, jo pirmās partizānu sadursmes ar čekistiem sākās jau 1944. gada augusta beigās un septembra sākumā. Slavenā Stompaku kauja Viļakas pagastā ir 1945. gada 2. marts. Ap to pašu laiku kaujas notiek arī Liepnas pagasta Aušu silā un turpat Garstērdelē. Martā vien NKVD karaspēkā pret partizāniem bija ap 50 kritušo. Vienkārši laiks pēc 9. maija ir posms, kad nacionālo partizānu cīņas pret padomju okupācijas spēkiem sākās visā Latvijas teritorijā.
– Un noslēgums?
– Parasti min 1957. gadu, kad Viļānos no meža iznāca Mičuļu ģimene – automātiskiem ieročiem bruņota reāla kaujas grupa. 1957. gada maijā pie Smiltenes arī iznāca pēdējais partizāns. Pēdējā reģistrētā apšaude ir 1956. gada augustā Cesvaines apkaimē starp Staņislava Zavadska jeb “Pana” trīs vīru grupu un čekistiem, kas viņus meklēja. 1954. gadā viņi bija sašāvuši Cesvaines rajona čekas priekšnieku, kuru uzreiz aizveda uz Maskavu ārstēties. “Pana” vīrus ilgi nevarēja noķert, jo sūtīt mežā lielu karaspēka masu dažu karotāju dēļ nebija jēgas, turklāt čekisti negribēja izrādīt, ka mežā joprojām ir “bandīti”. Tas būtu fakts, ar ko lepoties – “Pana” grupu čekisti iznīcināt nespēja; čekas ģenerālis Vēvers viņiem rakstīja vēstuli, lūdzot “pārtraukt traucēt mierīgo darbarūķu darbu” un iznākt no meža. Ziņu nodeva ar Zavadska mātes palīdzību. 1956. gada oktobrī viņiem abiem tiešām atļāva aizbraukt uz Poliju, bet novembrī no meža iznāca abi atlikušie – Pēteris Tirzītis un Ivars Grabāns.
Jānis Viļums: – Ja 50. gadu beigās Rietumu sabiedrotie uzbruktu PSRS, šeit atkal sāktos kautiņš. Viennozīmīgi. Arī tos, kas legalizējās, regulāri sauca uz pratināšanām. Vēl 70. gados.
Z. Turčinskis: – Tirzīti un Grabānu 1968. gadā vēlreiz paņēma ciet, jo nobijās, ka Prāgas notikumu dēļ tie atkal ieies mežā. 60. – 70. gados vienu otru bijušo partizānu “profilaktiski” citu iebiedēšanai ik pa laikam tiesāja. Tilžas partizānu komandierim Henriham Vestmanim par savulaik izdarīto uzbrukumu pagasta centram, ja nemaldos, 1968. gadā piesprieda nāvessodu.
– Tā bija bruņota pretošanās kustība, taču rodas iespaids, ka šobrīd nacionālo partizānu cīņām Latvijas vēstures pētniecībā ierādīta margināla vieta. Īsti nav pat dienas, kad partizānu piemiņu godināt.
Normunds Jērums: – Vēsturniekus par to nevar vainot. Ir tikai daži cilvēki, kas šo lietu pēta. To visu var darīt, bet jābūt kādam finansējumam. Otrkārt, tas prasa ļoti daudz laika, bet ģimene arī jābaro. Mēs nejūtam nekādu atbalstu no augstākstāvošām iestādēm. Sadarbība ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS)? Tā ir atsevišķas diskusijas vērta, un es pat negribu par to runāt. Tur ir daudz jautājumu. Īles bunkura piemiņas pasākumu faktiski gatavo daži cilvēki. Pārējie atbrauc pie visa gatava. Nejūtu, ka nacionālo partizānu kustība vispār kādu interesētu. Iznāk, ka mēs ar to nodarbojamies tikai tāpēc, ka mums tas šķiet svarīgi.
J. Viļums: – Principā arī es esmu no NBS un nodarbojos ar nacionālo partizānu pētniecību. Bet nav jau arī no LU mācībspēkiem atsaucības. Vai kāds ir aizstāvējis doktora darbu nacionālo partizānu jautājumā? Nav. Vai kāds no profesoriem varētu vadīt šādu darbu? Nē. Jāsaka, šajā jomā ļoti aktīvi toties ir novadpētnieki. Piemēram, Jānis Būmanis, kurš nāk no manas dzimtās puses – Rudzātiem. Viņi ir ļoti uzņēmīgi, viņiem kā pensionāriem ir daudz brīvā laika un viņi ir vietējie. Ja ar viņiem kontaktējas, var ko jaunu uzzināt. Jānis Eiduks Jersikā atrada Jāņa Vilcāna partizānu grupas fotogrāfijas. Bez novadpētniekiem būtu grūti.
N. Jērums: – Bet te jau ir jautājums, cik šī lieta vispār aktuāla sabiedrībai? Man ir sajūta, ka pēc desmit, piecpadsmit gadiem tā, tāpat kā daudzas citas vēstures tēmas, vispār vairs nebūs nevienam vajadzīga, jo “jādomā tikai par rītdienu”. Tas ir kā ar latviešu leģionu, kurš it kā ir, bet kuru labāk aizmirst. Mūsu valsts politika vēstures izglītībā, patriotisma celšanā skolās reāli nestrādā. Mēs tos stāstus vēl zinām, bet neredzu, ka jauniešiem interesētu turpināt šo lietu. Un es vēlreiz saku – tā nav mana, tā ir valsts problēma.
