Anda Līce: “Tie bijām mēs” 7
Ko mēs, galējā individuālisma laika ļaudis, zinām un gribam zināt, piemēram, par bēgļu izjūtām? Tikpat daudz, cik par lietām, kas mūs šobrīd tieši neskar. Turklāt mums pie rokas vienmēr ir atruna: “Es taču nevaru zināt visu, kas pasaulē notiek.”
Bet gudrā un skarbā dzīve, gribam to vai ne, mūs konfrontē ar laiku, kurā dzīvojam.
Pirms manās rokās nonāca Zviedrijā dzīvojošas irāņu rakstnieces Golnāzas Hamšezādes Bundes uz reāliem notikumiem balstītais romāns “Tie bijām mēs”, arī es par bēgļiem bieži domāju avīžu virsrakstu līmenī.
Lasot šo darbu, ir sajūta – dažādos laikos un valstīs notikušais savelkas vienkop kā pirksti dūrē, un tu sāc saprast, ko tādi vārdi kā “humānā katastrofa” nozīmē atsevišķa cilvēka dzīvē.
Jā, sava un bērnu dzīvība ir paglābta, taču ir zaudēts kaut kas neaptverami liels, var teikt – dzīves ietvars, un cilvēks jūtas kails un neaizsargāts.
Lasot mūslaiku bēgļa likteni, atdzīvojas Otrā pasaules kara bēgļu stāstītais un rakstītais
par ierašanos svešā zemē, kultūrā, valodā un sadzīvē, mēģinājumiem pārvarēt sāpes par pārcirsto sakņu sajūtu ar savas tautas kultūru, pārrautām ģimenes un dzimtas saitēm, kad vairs nav iespējams apmeklēt pat tuvinieku kapus.
Kaut gan pie tā vienmēr vainīgs ir karš, tas tomēr ir abstrakts ļaunums bez konkrētiem vārdiem, tāpēc dusmas par nodarīto netaisnību bieži gāžas pār tiem, kas stāv vistuvāk un nav galīgi ne pie kā vainīgi.
Ne visi latviešu bēgļi, pēc kara nonākot mītnes zemēs, spēja atrast savu vietu un pārvarēt apjukumu un nepiederības sajūtu, un tas sarežģīja attiecības ar sevi un līdzcilvēkiem.
Irāņu rakstnieces romānā vīrs bez iemesla nežēlīgi sit savu sievu. Mūsdienās bēgļi no islāma valstīm, nonākot visās nozīmēs tik radikāli atšķirīgā vidē, kāda ir Eiropa, kļūst nemotivēti vardarbīgi pret pamatiedzīvotājiem, un tas izraisa šoku. Neviena valdība un sabiedrība tam nav gatava.
Karš ierosina ķēdes reakciju, kad vairs nav ceļa nedz uz priekšu, nedz atpakaļ.
Tam visam ir arī otra puse – bēgļi, izglābdami savus bērnus, var viņiem sacīt: “Tie bijām mēs, kas jūs nosargāja.”
Ko katram ir maksājusi bēgšana, naudas izteiksmē vispār nav izsakāms. Lai izglābtu bērnus, daudzi latvieši savā laikā arī ir darījuši, šķiet, neiespējamo.
Palūkojoties savas dzimtas vēsturē, ieraudzīsim, ka arī par mums kādi kādreiz ir maksājuši. Šai apziņai vajadzētu darīt daudz atbildīgākus par saviem vārdiem un darbiem ne tikai politiķus, bet ikvienu.
