“Esmu visbagātākais cilvēks Latvijā!” Saruna ar Radio žurnālisti Ingrīdu Strodi 1
Daudzi vēl noteikti atceras Latvijas Radio iknedēļas pagastu kultūrvides programmu “Tēvu laipa šaizemē”, kuras autore ir žurnāliste, publiciste, grāmatu autore Ingrīda Stroda.
Desmit gadu laikā viņa apbraukājusi 400 pagastus un veidojusi par tiem raidījumus, kas skanēja katru sestdienu.
Droši var teikt, ka mūsu zemē nebūs otra cilvēka, kura rīcībā ir tik plašs un daudzveidīgs materiāls par laiku no 1994. līdz 2004. gadam, par cilvēkiem, novadiem, pagastiem. Pagātni, tagadni, nākotnes cerībām un iecerēm.
“Brīvā Latvija. Mūsu Latvija. Desmit gados, kuros ik nedēļu biju vienā Latvijas pagastā,
meklēju ne tikai saknes, bet arī to jauno audzi, kurai tolaik bija gulbja spārni.
Nē, nevis lai aizlidotu pavisam, bet lai vienmēr atgrieztos šaizemē. Šaizemē veidotu ģimenes, koptu savas domas un prātu, un savas tēva mājas…” tā šodien domā Ingrīda, apkopojot stāstus no kādreizējiem radioierakstiem.
Tavas galvenās darbavietas ir bijušas Latvijas Radio un Televīzija, vai ne?
Biju Latvijas Valsts universitātes otrā kursa studente, kad kā ārštata korespondente sāku veidot radioraidījumus.
Tā kā iepriekš biju mācījusies medicīnu, manu aprakstu varoņi bija ārsti. Viņi stāstīja, piemēram, par saviem vaļaspriekiem – dejošanu, slēpošanu, peldēšanu, tā atklājot, ka šie izcilie mediķi ir arī daudzpusīgi cilvēki.
Īstenībā mans uzdevums bija taisīt raidījumus par dažādiem tehniskiem jautājumiem, bet es pievilku klāt medicīnu, vēlāk arī zinātni, pēc tam – dabas aizsardzību, un beidzot paņēmu vēl kultūrvidi. Un tā nonācu līdz “Tēvu laipai”.
Kad man piedzima trešais bērns, vajadzēja pāriet uz mierīgāku dzīvesveidu.
Desmit gadus vadīju nodaļu žurnālā “Veselība”. Bet sirds vilka atpakaļ… 1986. gadā mani aicināja atkal uz radio. Biju laimīga.
Tas bija laiks, kad gaisā jau juta atmodas vējus…
Aizbraucu uz Ameriku, redzēju, kā turienieši dzīvo, ko viņi domā, un sapratu, ka negribu vairs būt padomju cilvēks.
Esmu otrā, kas uzlika uz galda iesniegumu par stāšanos ārā no komunistiskās partijas.
Pirmā bija Aida Prēdele. Man neļāva to darīt, taču es vairs neapmeklēju sapulces, nemaksāju biedra naudu.
1987. gada piemiņas pasākumā stāvēju pie Brīvības pieminekļa ar mikrofonu. Man nāca klāt milicis un mēģināja to izraut no rokām, bet es viņam kā liku pa nagiem! Un teicu – esmu Latvijas Radio pārstāve, un tu te gar manu dārgo aparatūru negrābsties!
Līdz tavam mūža darbam – “Tēvu laipai” – vēl laiks?
Man ļoti patika Dainas Bruņinieces televīzijas raidījums “Savai zemītei”, un es gribēju kaut ko līdzīgu darīt radio.
Izdomāju programmu “Tēvu laipa šaizemē” un gāju pie priekšniekiem, lai apstiprina.
Beigās Dārija Juškēviča to izdarīja, viņai arī paldies! Savukārt Sarmīte Plūme vēlāk ietekmējās no manas “Tēvu laipas” un izveidoja “Provinci”.
Kāda bija raidījumu cikla ideja?
Pastāstīt par mūsu pagastu vēsturi, ievērojamām vietām, cilvēkiem, notikumiem starpkaru periodā un vēlāk, līdz pat mūsdienām, kad atkal esam brīvajā Latvijā.
Es vācu materiālus par katru pagastu, man daudz palīdzēja vīrs – vēsturnieks profesors Heinrihs Strods. Mūsu mājās atradās apmēram 12 000 grāmatu, un lielākā daļa – par vēsturi. Viņš deva grāmatas, es lasīju un biju sagatavojusies pirms braukšanas uz pagastu.
Vietējiem ļaudīm izstāstīju, kur var sameklēt materiālus, bet par savu pagastu mikrofonā viņiem būs jāstāsta pašiem.
Jautājumi bija plaši – kad pagasts izveidojās, cik liela platība, ar ko robežojās, kas bija pagastveči, kas te pie viņiem noticis un atradies. Un tad viņi stāstīja – mums bija dzirnavas, mums – pieci veikali, mums Tautas nams.
Pagasta dzīve grozījās ap mācītāju, skolotāju, dakteri –
man vajadzēja zināt, kas tie bija, kādam muižniekam šī vieta piederēja, kā tur tā dzīvīte ritēja. Skola, medicīnas iestādes – tas viss mani interesēja.
Tad nāca 1941. gads, izsūtīšanas, jautāju, cik no pagasta izsūtīti, cik izvesti 1949. gadā. Lūdzu, lai sagatavo stāstus par šīm tēmām un vēl par to, kas viņiem ir vērtīgs un interesants, kas ir viņu bagātība.
Arī visi muzikālie ieraksti bija no pašiem pagastiem, dzejoļi, mūzika – kas nu kuram.
Un arī jaunie laiki – atgūtie īpašumi?
Protams! Tie cilvēki, kuri šobrīd kaut ko dara – kam tie “baltie gulbja spārni”. Vectēvs vai jaunie, vienalga, man vajag zemniekus!
Runāju ar vienu, viņš saka – man tagad ir desmit gotiņas, bet redz, kur spāru svētki jaunajai kūtij, tur man stāvēs 50 govis! Es saku – nu, tas tik ātri nebūs. Nē, nē, viņš atbild, man ir trīs dēli, viens mācās Višķu sovhoztehnikumā, otrs jau Jelgavā, akadēmijā, būs, nāks, saimniekos!
Mēs ar sievu paņēmām kredītu, piepērkam vēl zemi klāt… Viņš ir atguvis mantojumu, viņš darīs visu!
Meklēju daudzbērnu ģimenes. Tāpat mani interesēja veci cilvēki.
Tev ir daudz stāstu par šiem vecajiem ļaudīm…
Kādā no Zemgales pagastiem ieved mani pie tantuka, kam gandrīz 100 gadi. Tantuks cēli sēž, taisnu muguru, balts lakatiņš galvā.
Saka: “Man arī savs raksturiņš ir! Man patīk kumandēt, bet mani neviens neklausa!” – “Ko tad neklausa?” vaicāju saimniecei. “Es teicu, lai uzrok to te dārzu!” viņa atbild.
“Bet tas taču vecs ābeļdārzs, kāpēc jārok?!” Tantuks stāsta: “Kādas ballītes te, manas mājas priekšā, tika rīkotas!”
Izrādās, Otrā pasaules kara laikā viņas mājās apmetušies vācieši. Un viņai bijusi ārkārtīgi liela mīlestība ar vienu vācu virsnieku.
Abpusēja. Karš iet uz beigām, vācietis viņai uzdāvina savu bildi ar autogrāfu. Ir jāšķiras, liela raudāšana, pārdzīvojumi, bet neko darīt – krievs nāk virsū.
Un lai krievs to bildi neatrastu, viņa ieliek burkā un norok dārzā. Tagad – kur tie gadi! – kundzei vajag vācieša bildi! Viņa vairs nemāk pateikt, tieši kur to norakusi, bet kaut kur tur, dārzā, bijis.
Un tantuks liek saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem rakt augšā dārzu un meklēt vācieša bildi!
Nu, vai nav gatavā filma?
Bija arī tādas kundzes, kas negribēja, lai viņas ieraksta. Tad es šmaucos. Izlikos, ka tāpat vien runājamies un neuzkrītoši ieslēdzu diktofonu. Bet viņas jau neapmānīsi: “A kāpēc tev te griežas?!”
Zīlānos atrodas veco ļaužu pansionāts, piecstāvu māja. Tur mani gaidīja viena kundze. Ne tik veca, bet smagais darbs salauzis, viņa sēdēja ratiņos un galvenokārt klausījās radio. Ļoti gribot mani satikt.
Ieeju pie kundzes, viņa man saka: “Ak tāda jūs izskatāties! Es domāju, ka jauna meitene!” Kundze man uzadījusi dūrainīšus, zaļus ar mazām brūnām vāverītēm. Es tos glabāju visus šos gadus, tikai nesen uzdāvināju vienai mazai meitenītei.
Kā pagasti jūs uzņēma?
Pats pirmais pagasts, uz kuru braucām, bija Palsmane. Jāņa Dripes krustmāte Mirdza Apsīte bija visvecākā pagasta priekšniece – viņai uzdeva sagatavot materiālu par Palsmanes vēsturi.
Nākamais pagasts – Ērgļi, tur ieradās Palsmanes ļaudis. Ērglēnieši pirms tam bija devušies uz Palsmani skatīties, kā notiek ieraksts, lai zinātu, kas viņus sagaida.
Brauca skolotāji, zemnieki, un, protams, pagastvecis. Ieradās arī cilvēki no Vārkavas, kur notiks nākamais ieraksts.
Tie, kuri brauca uz ieraksta pagastu, bija izdomājuši dažus jautājumus par savu pagastu.
Tos programmas beigās uzdeva radioklausītājiem, un viņi nedēļas gaitā sūtīja atbildes. Tas bija laiks, kad ļaudis vēl rakstīja vēstules.
Kādas kaudzes mums nesa pastnieki! Uzvarētājus apbalvoja atbilstīgais pagasts ar kaut ko tikai viņiem raksturīgu. Piemēram, latgalieši sūtīja savus svečturus un podus, kas nu kuram bija.
Atceros ierakstu Malnavā 2000. gadā. Malnavieši bija sataisījuši veselu uzvedumu, teica – paēdīsim kopā vakariņas.
Visi tērpušies kostīmos, mani saģērba par slaucēju!
Tad viens nāk iekšā ar gaļas mašīnu un saka: “Te no Malnavas televīzijas!” un izliekas, ka filmē. Es saku – kāpēc jūs visi mūs sagaidāt tautastērpos, nav taču televīzija, neviens to neredzēs! Jā, bet mums tas ir notikums! – viņi atbild. Nu, skaisti, vai ne? Tā nacionālā pašapziņa.
Tev arī bilžu no tiem laikiem ir kaudzēm!
Re, cik lustīgi es lecu Bauskas rajonā Budbergas muižas parkā ar Brunavas pagastveci Aivi Kārkliņu! Un te Vladimirs Kaijaks mani vizina laivā pa Daugavu un stāsta, stāsta…
Lai vienmēr es nebūtu tā, kas iesāku raidījumu, Jaunpiebalgā to darīja Dzidra Kuzmane, kas vienmēr Ķenci spēlēja. Tad nu Ķencis bija tas, kurš vadīja mūs cauri pagastam.
Par raidījumu man zvanīja cilvēki no visām malām, balstīja, pieņēma mani kā savējo,
priecājās par to, ko es daru, teica: “Ziniet, tā ir mūsu bagātība. Kultūra ir tā, ar ko iet latvietis!”
Kad Dainis Īvāns sauca uz barikādēm, tantītes nāca uz radio, sniedza mums tūtiņas ar ziedputekšņiem, lai veselība turas… Ko nozīmē latviešu dvēsele!
Starp pagasta ļaudīm droši vien bija arī pa slavenībai…
Ir bijušas personības, ar kurām mani ieraksti ir pēdējie viņu dzīvē. Piemēram, vēsturnieks Edgars Dunsdorfs ar kundzi Austrālijā, rakstniece Irma Grebzde Kanādā un vēl citi.
Esmu atklājusi Latvijā vairākas muzikālas personības. Ierakstīju mūziku un tad liku to klāt raidījumā fonā vai pa vidu stāstiem.
Biju pirmā, kas ierakstīja čigānu ansambli un Dzintaru Čīču, ieliku raidījumā veselas piecas dziesmas.
Tur visi viņu radi bija kopā, vesels tabors. Uzvārījuši lielu katlu ar “čigānu kļockām”, kas bija jāņem ar rokām, šausmīgi garšīgas! Līdzīgas lietuviešu cepelīniem. Cienāja mūs visus.
Nīcgales pagastā atklāju mazo Dināru Rudāni. Ievēroju, ka meitene skaistiem, blondiem matiņiem dzied skolas ansamblī. Baznīcas korī dzied sievas un tā meitene – Dināra – ar savu muzikālo dzirdi jūt, kur pietrūkst balss altiem, soprāniem, un ļoti skaisti piedzied klāt.
Parādīju to ierakstu “Dzeguzītes” vadītājai Dailai Martinsonei, viņa sajūsmā! Lūdzu, lai pasaka Raimondam Paulam, viņam arī patīk, bet meitene ir no Nīcgales. Nu tad neko… Taču tagad Dināra ar Paulu ir kopā!
Kādā raidījumā parādījās Jānis Kurševs, vēl vidusskolā gāja.
Vadīja ansambli pagastā un pats dziedāja. Viņš pabeidza Mūzikas akadēmiju un kādu laiku dziedāja operā. Līgatnes pagastā akordeonu pasakaini spēlēja pirmais Mūzikas akadēmijas akordeona spēles maģistrants Kaspars Gulbis…
Visādi notikumi ir atgadījušies… Man bija pagasts ar ļoti latvisku nosaukumu Biķernieki, Daugavpils rajonā, bet pa visu pagastu varbūt kādi pieci cilvēki runāja latviski, pārējie – krieviski.
Es pagasta vadībai saku – ziniet, man raidījums ir latviešu valodā.
Pāris vietās esmu uzrunājusi tulkojumu virsū, kad nu cilvēks nevienu vārdu nevar pateikt latviski, bet te es biju stingra – kaut vai špikerus izmantojiet, bet jums ir jārunā latviski!
Kad braucām ierakstīt, izrādās, visi iemācījušies tekstu no galvas, visi zina!
Raidījums kļuva ļoti populārs, it īpaši laukos!
Sākumā es zvanīju uz pagastu, stāstīju, kas esmu un ko man vajag, beigās jau man zvanīja un prasīja – kad jūs pie mums brauksiet? Jo viņi taču klausījās raidījumus.
Pasūtīja 10–20 kasetes ar raidījuma ierakstu, izmantoja dažādām prezentācijām, dāvināja, kad brauca kaut kur ciemos.
Viņi arī paši savā starpā veidoja kontaktus. Piemēram, tiekas trīs pagastveči, kuri apmainās ar telefoniem, pēc tam cits citam palīdz. Kultūras darbinieki tāpat, un organizē jau bez manas līdzdalības sarīkojumus.
Nē, nu mani jau arī aicināja piedalīties. Kopējus pasākumus rīkoja, piemēram, “ēdampagasti” – Zirņu, Bārbeles, Kūku pagasti! Brauca ar saviem dziedātājiem, dejotājiem, veselām programmām.
Gada beigās rīkojām visu pagastu tikšanos.
Toreizējais radio priekšnieks Dzintris Kolāts teica – klausies, tev būs Mežaparka estrāde jānoīrē!
Mārupes pagasts bija viens no pēdējiem, tur nemaz visiem vietas nepietika!
Tu esi izbraukājusi arī ārzemes.
Sākās ar to, ka viens ārzemju latvietis, kas atbraucis uz Rīgu, izdzirdējis radio par pagastu konkursu, piedalās un vinnē! Paņēmu viņu līdzi uz to pagastu, kuru viņš vinnēja un vēl uz nākamo.
Vīrietis publicēja lielu rakstu avīzē “Latvija Amerikā”. Un tad ārzemju latviešu biedrības mani aicināja uz Ameriku, Kanādu, Brazīliju, Venecuēlu, Austrāliju… Esmu daudz kur bijusi un ierakstījusi tos cilvēkus.
Man pašai pirmajai bija liela ierakstu kolekcija par latviešiem pasaulē.
Lai gan tā bija ārprātīga slodze – nointervēt desmit cilvēkus dienā, atvērt viņus sarunai par savu dzīvi… Beigās es no pārslodzes vairs ne rīta, ne vakara nesapratu!
Tur, protams, bija ļaudis no dažādiem pagastiem, taču ierakstīju visus. Tā sauktās raidījuma galviņas – muzikālo ievadu – desmit gadu laikā mainīju kādas trīs reizes.
Iedomājies – mūzika lēnām pāriet dziesmā Tuoli dzeivoj muna meiluo.
Un to dzied vīrs Kanādā un stāsta par savu pagastu… Man vēl tagad asaras acīs… Un tādu ierakstu man bija daudz.
Stelpes pagastu rakstīju. Bet pirms tam Kanādā mani aizveda uz pansionātu “Kristus Dārzs” (Latvian Home) pie viena kunga, kurš ir no Stelpes pagasta.
“Mēs savai mammiņai bijām trīs dēli – visi leģionāri,” viņš teica un stāstīja, kā viņam gājis, kā dzīvs palicis, kā ticis uz Kanādu. Bet dzimis Stelpē. Tā bija raidījuma kulminācija.
Vēl viens leģionārs, kurš grib redzēt pagastu uzplaukstam.
Tā nebija tikai informācijas iegūšana, tas bija Laiks. Tā bija milzīga mašinērija, ko es biju iedarbinājusi, turklāt – viena pati. Pati ierakstīju gan tekstu, gan mūziku, pati visu montēju.
Protams, uz ierakstu vesela komanda devās līdzi, un tas bija fantastisks laiks arī viņiem.
Radio šoferīši pa ceļam komentēja: “Re, zemnieciņam dibens pret sauli – atkal kaut ko stāda…” Vai arī: “Kas viņus ziemā, aukstumā dzen vēlu vakarā pēc darba ar to pūšamo daiktu iet uz mēģinājumu tautas namā? Redzi? Atkal viens brien, lukturīti spīdinādams…”
Un tava sāpe šodien ir…
… par novadu reformu! Ilūkstes novadu ar visiem sēļu pagastiem grib pievienot Latgalei, konkrēti – Daugavpilij, kas vispār atrodas otrpus Daugavai!
Tā taču ir cita valoda, cita kultūrvide, Augšzeme, kas izveidojusies no Augšzemgales.
Nu, tad lai pievieno, piemēram, Jelgavai! Gluži viss taču nav mērāms naudā un ekonomiskajā izdevīgumā! “Tēvu laipa” bija mans sirdsdarbs, tāpēc man sāp.
Sameklēju sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ar sēliskām saknēm – Pēteri Stradiņu, Andri Vilku, profesoru Valdi Pavāru – un gribu lūgt, lai viņi apelē pie to tiepšu sirdsapziņas, kas sēž Saeimā!
Ir jau piemēri zināmi – 60. gadu otrajā pusē savienoja divus lielos kolhozus – Skrudalienu un Sileni. Līdz tam laikam Skrudalienā dzīvoja 54% latviešu, 16% krievu un tad vēl pārējās tautības.
Pēc 30 gadiem, kad es taisīju par Skrudalienas pagastu raidījumu, tur bija 58% krievu, 7% latviešu…
Likvidēja skolu, pasta nodaļu. Silenes pagasts atrodas pie Krievijas robežas, tur ir arī robežpunkts. Man gribas pajautāt deputātiem – vai to jūs gribat panākt?!
Kāpēc beidzi veidot programmu?
2004. gadā mani ievēlēja NEPL padomē un nācās pārtraukt raidījumu veidošanu.
Pietrūka vēl viena gada, neierakstīti palika 50 pagasti, tad būtu apzināti visi 450.
Lūdzu Kolātu, lai ļauj pabeigt raidījumu ciklu, biju gatava strādāt bez algas, taču viņš domāja, ka tas tiks uzskatīts par interešu konfliktu. Vēlāk noskaidrojās, ka nekāda konflikta nebija.
Tagad visu raidījumu tekstus ievadu datorā, lai apkopotu grāmatā. Katra raidījuma apjoms ir no trim līdz sešām lappusēm. Materiāla ir ārkārtīgi daudz, un viss ir svarīgs.
Es mēģinu saglabāt ierakstīto cilvēku valodu –
igaunis ar savu p skaņu b vietā, Bērzgales pagastā vācieši, barona Bēra pēcteči atbraukuši, kā tie runā latviski, ērglēnietis Pēteris Liepiņš ar savu izloksni un jociņiem….
Vairākas izdevniecības jau gribēja šos ierakstus dabūt un izdot.
Grāmatā par Latvijas pilīm un muižām ir izmantots arī mans savāktais materiāls bez jebkādām atļaujām, atsaucēm vai autortiesību ievērošanas.
Bet par ko man ir patiess prieks – ļoti daudzi pagasti izmantoja mūsu materiālu, savāca vēl faktus klāt un izdeva grāmatu par sava pagasta vēsturi. Tas ir kaut kas paliekošs.
Es biju un vienmēr palikšu visbagātākais cilvēks Latvijā, jo esmu redzējusi un iepazinusi to, ko retais latvietis. Es esmu bagāta!
Vizītkarte
Ingrīda Brigita Stroda
Beigusi Rīgas 4. vidusskolu un Rīgas 4. medicīnas skolu, kā arī Pāvula Jurjāna Mūzikas skolu.
Pēc LVU Filoloģijas fakultātes beigšanas ieguvusi filoloģijas maģistra grādu.
Strādājusi žurnālā “Veselība”, Latvijas Televīzijā,
Latvijas Radio bijusi zinātnes raidījumu vecākā redaktore un programmu vadītāja Ziņu un analītisko raidījumu redakcijā.
Satversmes tiesas preses sekretāre, vēlāk Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekle un priekšsēdētāja vietniece.
