“Ticu, ka par to skaļi spēj runāt drosmīgākie!” Saruna ar rakstnieci Matešu, kura grāmatu ienākumus ziedo smadzeņu audzēju pacientu atbalstam 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kultūrzīmes” uz īsu sarunu aicināja neparastu jaunu autori LINDU MATEŠU, kura savu honorāru no katras pārdotās grāmatas “Rukšons Parīzē” (izdevniecība “Mansards”) ziedo smadzeņu audzēju pacientu atbalstam.
Jau vairāk nekā desmit gadu maijs daudzās pasaules valstīs tiek dēvēts par smadzeņu audzēju izpratnes mēnesi. Grāmata “Rukšons Parīzē” stāsta par šņukurienes iedzīvotāja Rukšona piedzīvojumiem Francijas galvaspilsētā Parīzē, tā rosinot bērnos vēlmi izzināt citas valstis un kultūras.
– Kur jūs pašlaik dzīvojat?
L. Mateša: – Dzīvoju Nīderlandē, tūristu iecienītā ciemā, kur rītos saule iekrāso debesis rozā krāsā un vakaros tā mazgājas Māsas upē. Pandēmijas laikā ieguvu laiku analizēt savu iekšējo pasauli, veikt savas dzīves un dvēseles inventarizāciju, ieguvu emocionālu telpu pašizaugsmei.
Par laimi, laiks, kas citiem, visticamāk, nav bijis viegls, man nācis kā svētība. Jā, ir kaitinoši, ka nevari vienkārši ieskriet veikalā un spontāni paķert krāsas bundžu, lai nokrāsotu sienu, – vajag pieteikt vizīti laikus.
Dažkārt aizmirstas ielikt kabatā sejas masku, attopoties vien pie pārtikas veikala un netiekot iekšā, lai nopirktu gurķi. Bet ir pozitīvā ziņa – vietā, kur dzīvoju, atsācis darboties saldējuma veikaliņš un nevienam netiek liegts to baudīt Māsas upes krastā, vērojot saulrietu.
– Kā rodas jūsu stāsti? Vai rakstīt ir viegli?
– Stāsti rodas samērā viegli, sarežģītākais ir atrast ilustratoru, kurš spēj attēlot manu fantāziju attēlos. Rakstu par to, ko zinu (vai vismaz domāju, ka zinu), vai to, ko pati esmu piedzīvojusi. Tā, piemēram, “Rukšons Parīzē”, mana pirmā bērnu grāmata, ir ceļojums uz Parīzi – atmiņas ar minimālu fantāzijas efektu.
– Kas jums ir vajadzīgs, lai rakstītu?
– Skumjas, sāpes, bēdas, dusmas, izmisums, kāda cita pateiktais “nē”. Noteikti izklausās dramatiski un depresīvi, bet tā nu tas ir. Praktiski visi mani radošie darbi tapuši lielu pārdzīvojumu laikā.
Kad manī kūsā prieks, vienkārši baudu dzīvi, ikdienu, pasauli. Prieka piepildītās dienās man nav ne vēlmes, ne motivācijas rakstīt. Vēl jo vairāk – “labajās” dienās rakstīšanu asociēju ar laika tērēšanu.
– “Rukšons Parīzē” tiek saukta par ceļvedi. Ko jums pašai nozīmē ceļojumi?
– Ļoti daudz, tieši tāpēc pirmo grāmatu (tajā laikā domāju, ka arī pēdējo) veltīju šai tēmai, kas tik lieliski raksturo mani. Pēdējā gada laikā, dzīvojot mājās, sapņoju par ceļojumiem, piemēram, uz Kipru – lai ieelpotu Vidusjūras vēja brāzmu un pazustu starp vietējiem.
– Rukšons un jūs pati jau otro gadu mēģināt piepildīt mazo slimnieku sapņus. Kāds ir bijis pats īpašākais?
– Drosminieku, kuri skaļi runā par sevi un saviem sapņiem, ir ļoti maz. Kad uzsāku šo aicinājumu, atsaucās vien mazais sapņotājs Jurģis, kurš kāroja auto trasi un lego māju.
Atklāti sakot, jutos atvieglota, ka starp sapņiem nav jāizvēlas, jo autoratlīdzību pietika tikai vienam. Atceros, kā tolaik prātoju, kur ņemt papildfinansējumu, ja atsauksies vairāki sapņotāji. Tas nenotika.
2020. gada rudenī neviens neatsaucās, bet man jau bija padomā stiprais un iedvesmojošais Roberts, kurš par savu cīņu ar smadzeņu audzēju bija runājis publiski. Robertam ir lieli sapņi. Un, lai arī autoratlīdzība ir pavisam niecīga, mēs ar Rukšonu priecājāmies, ka tā varēja doties uz Roberta krājkasi, cerībā, ka viņa veselība būs gana stipra, lai kādu dienu piepildītu sapni par izpletņlēkšanu un Kaliforniju.
Šogad neviens sapņotājs – smadzeņu audzēja pacients – uz aicinājumu vēl nav atsaucies, bet esam nolēmuši paplašināt sapņotāju loku, un par sapņiem var pastāstīt arī epilepsijas slimnieki.
– Vai jauniešiem ir svarīgi publiski runāt par veselības problēmām, tās nosaucot vārdā? Kā un vai mainās apkārtējo attieksme?
– Ticu, ka par to skaļi spēj runāt drosmīgākie, jo atklātība apkārtējo attieksmi patiešām maina un ne vienmēr uz pozitīvo pusi.
Runājot par šo visu skaļi, ir jābūt gatavam dažādām reakcijām, un nepatīkamu reakciju gadījumā jāatceras, ka tieši tava pieredze var kādam citam palīdzēt – izprast grūtības, nezaudēt cerību un ticību. Ir svarīgi runāt publiski, taču tikai tad, kad un ja tam esi gatavs – nenodarot pāri sev.
– Par ko sapņojat jūs pati?
– Par maziem un lieliem priekiem, parasti neparastu un piepildītu ikdienu un apziņu, ka dzīves ceļa galā būšu izdarījusi visu, kas manos spēkos, lai pasauli atstātu par mazu kripatiņu labāku vietu nekā tā, kurā ienācu.
Ticu, ka pie tiem, kuriem tiek uzstādīta smaga diagnoze, sapņi atnāk paši un mērķi dzīvē kļūst skaidrāki. Mans vislielākais sapnis – lai mans bērns ir vesels, laimīgs un mana veselība tik stabila, ka es spētu īstenot savas neordinārās ieceres – to man pietiek divu cilvēku gariem mūžiem.
Es lielākoties sapņoju par ceļojumiem un to, lai, atskatoties uz savu dzīvi, varētu teikt – jā, manai dzīvei bija jēga. Rukšons grāmatā saka: “Kam man lieku smagumu nest? Svarīgākās ir atmiņas, ko vedīšu mājup!”
