Marija Bērziņa: Skatuve prasa vīrišķo enerģiju 1
Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē šovakar pirmizrādi piedzīvos aktrises MARIJAS BĒRZIŅAS diplomdarba izrāde režijā “Precēšanās un šķiršanās anatomija” – kāda pāra laulības dzīves ainas dažādos etapos, kas iestudētas pēc amerikāņu rakstnieka Džona Apdaika īso stāstu motīviem.
Raugoties no malas, šķiet, ka šī sezona bijusi samērā rāma, jādomā, radošo enerģiju varējāt pietiekami novirzīt režijas studijām.
M. Bērziņa: No vienas puses – jā, ja salīdzina ar pagājušās sezonas četrām lomām – divām galvenajām un divām ne mazāk svarīgām. No otras puses – trīs jaunas lomas arī nav maz. Pirmā, Olga (Vladislava Nastavševa iestudētajā izrādē “Trīs māsas. Refleksija”. – Red.), bija ļoti intensīva, arī – iespēja būt man neierastā lomā un citādi parādīt arī Olgu – nevis vecmeitu, zilzeķi, skolotāju, vecāko māsu, kas satur kopā ģimeni, bet pārāk nervozu, mīļi komisku būtni. Tiesa, izrāde ir noņemta no repertuāra, jo, iespējams, kaut kas nerealizējās līdz galam. Pēc Olgas tiešām bija neliela pauzīte – tieši tik, lai paspētu izlūgties maniem akadēmijas pasniedzējiem ļaut turpināt studijas. Tad jau Ziemassvētku koncerts, kas tapa ļoti saspringtā ritmā, bet pavasarī kopā ar Elmāru Seņkovu sākām mēģināt Artūra Dīča “Arī vaļiem ir bail”. Paldies mūsu šā gada “Ideālās žurkas” režisoriem Kasparam Zvīgulim, Artūram Krūzkopam un mūsu jaunajam direktoram Jānim Vimbam, kuri ļāva izvēlēties, vai šogad piedalos.
Nudien, nedz Āboltiņas kundzes, nedz kādā citā lomā “Ideālajā žurkā” jūs šogad nemanījām.
Sapratu, ja nu man ir iespēja uztaisīt diplomdarbu, nedomājot par vēl desmitiem lietu, tad izvēlos to.
Savas pirmizrādes priekšvakarā vēl spēlējāt Artūra Dīča “Vaļiem arī ir bail” – latviešu meiteni Vitu. Kas viņa ir?
Vita ir galvenās sieviešu varones (Maija Doveika. – Red.) draudzene. Jāteic, ka ievads šai draudzeņu tēmai bija pilnīgi no citas “operas” – ar to ilgstoši bijām saskārušies seriālā “Ugunsgrēks”, tāpēc bija izaicinājums atrast jaunas krāsas. Vita pie manis atnāca ļoti vēlu, jo esmu temperamentīga, bet viņa – statiska, ar monotonu runas veidu. Elmārs man atņēma teju visu, kas ir mans, tas nebija viegli. Man šķiet, mums izdevās, un ir sanākusi tāda forša pērlīte. Man ir ļoti liels prieks par Artūru Dīci, uzskatu, ka viņam liela nākotne. Kopā ar Elmāru viņi ir izveidojuši brīnišķīgu mūsdienu sabiedrības novērojumu.
Šobrīd teju modes tendence ir aktieriem mainīt darbības lauku. Tālu nav jāmeklē, pavasarī pirmizrāde bija arī jūsu kolēģa, nu arī teātra direktora Jāņa Vimbas diplomdarbam. Kāds pirms diviem gadiem, sākot režijas studijas, bija jūsu motīvs – izplest pašas radošos spārnus?
Manā gadījumā šis ir personīgs motīvs. Esmu no tiem cilvēkiem, kas varētu nodarboties ar mūžizglītību. Tomēr šajā gadījumā ilgtermiņā domāju par ko citu – pedagoģiju. Būsim reāli, pasaules dramaturģijā sievietei pēc četrdesmit gadiem lomu iespējas strauji samazinās. Esmu laimīga, ka šobrīd esmu apritē, bet jautājums – cik ilgi? Tā ir veiksmes spēle. Vienu gadu vari būt augšā, citu – jau apakšā, un tad ir jādomā par kaut ko citu, un man jau labu laiku ir doma par pedagoģiju. Režija ir joma, kas iet ar to roku rokā, un šis ir pirmais solis ceļā uz to. Svarīga arī otra lieta – kļūstot vecāks, cilvēks arvien mazāk vēlas būt no kāda atkarīgs, un aktiera profesijas garoziņa ir šī atkarība. Droši vien zemapziņā vīdēja arī tas, ka tu varētu būt arī pats sev kungs.
Mainītās lomās attiecībā pret kolēģiem – atklājāt ko jaunu pati par sevi?
Esmu arī prasīga. Bet vienmēr prasu no cilvēka tikai tad, ja zinu, ka viņš var izdarīt. Skan briesmīgi, bet tad gan izžmiedzu līdz galam. Visi četri aktieri ir pilnīgi dažādi, interesanta ir skolu saskaršanās. Ģirts un Jānis vēl ir Krilova skolnieki, ir zināmas līdzības. Antai un Lienei – katrai savi skolotāji. Tomēr liels prieks, ka ir iekustējies. Tas ir prieks nevis par režisora varu, bet par to, ka ir izdevies piešķilt viņus un ir izveidojusies milzīga abpusēja uzticēšanās. Tā ir neizskaidrojama maģija. Kad viņi pirmoreiz izgāja “caurlaidi”, apraudājos. Kā mamma, kuras bērns bērnudārzā pirmoreiz pareizi noskaita pantiņu.
Kādēļ sieviešu režisoru mūsu teātros ir samērā maz?
Uzskatu, ka principā to nevajadzētu darīt sievietēm, – runāju par sevi. Ir sajūta, ka, iestudējot ilgstoši, varbūt ir iespēja drusku kļūt par tādu kā tanku, kam viss jāsavāc. Skatuve prasa vīrišķo enerģiju, jo tā ir jaudas došana. Domāju, ka vīrieši ir labi – ne labāki – režisori, jo ir racionālāki. Tomēr ir skaidri redzams, ka Latvijas dāmas ir stipras ne tikai režijā, bet arī citos amatos. Pasaule šobrīd drusku virzās uz matriarhātu, tas tā vienkārši notiek.
Izraugoties diplomdarba materiālu, noteicošā bija laulības tēma vai arī autors – Džons Apdaiks?
Šī izvēle ir diplomdarba vadītāja Pētera Krilova vaina. Pagājušajā vasarā izlasīju ap 70 lugu, bet līdz galam nepatika neviena. Sākām mainīties ar materiāliem – gluži tāpat kā to darījām pirms “Mollijas”. Viņš iedeva šo. Lasu un saprotu, ārprāts, cik garšīgi! Asprātīgi, pašironiski, bezkaunīgi un gaiši smeldzīgi. Džons Apdaiks ir izrāvis un parādījis konkrētus laulības dzīves kontrolpunktus – septiņi, deviņi, divpadsmit gadi – tā līdz divdesmit, kad viņi izšķiras. Man radās tāda amerikāņu komiksu sajūta – bildītes, kas veido kopainu. Šie dažādie stāstiņi aktieriem ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums.
Un tomēr laulība, ģimene – tās šobrīd ir karstas tēmas. Pat valsts līmenī tiek spriests, kādām tām būt un vai vispār būt. Kāda jums pašai šķiet laulības vērtība mūsdienās?
Jā, pati neesmu precēta (smejas). Bet, nopietni runājot, piekrītu Viestura Rudzīša teiktajam, ka laulība ir sava veida līgums. Manuprāt, absolūti vajadzīga lieta, jo cilvēkā ir vēlme pēc drošības un stabilitātes. Vai laulība garantē mīlestību? Pilnīgi skaidrs, ka ne. Domāju, šajā mīlestībā bez Dieva palīdzības neiztikt. Taču man šķiet, ir normāli, ja cilvēki, kuri izaudzinājuši kopā bērnus, kādā brīdī var pateikt – zini, tagad satiekamies tikai nedēļas nogalēs. Saprotu, tas skan traki, bet pasaule mainās un mainās arī ģimenes modelis. Bet es joprojām ticu īstai mīlestībai!
Vārds “anatomija” nosaukumā mazliet biedē. Kas atklājies jūsu laulības griezumā?
Izrāde ir šķērsgriezums – dažādas situācijas, ar ko nākas saskarties laulātajiem pāriem. Nemēģinu smagi iet drāmā, mūsu izrāde ir spēle – tieši tāpat kā ģimene. Tur notiek cīņa par varu – kurš kuru: kurš kuru vairāk mīl, kurš paķer uz zoba, kurš spēlē ne visai tīras spēles, bet cits atkal negrib tajās piedalīties. Kas notiek ar ilgām attiecībām – kā tās attīstās un vai ir vērts tās turpināt. Kas notiek ar mīlestību pēc laika? Mana atbilde – tā transformējas. Žanra klasika – tikai tad, kad pazaudē, saproti, kas tev bijis. Tas attiecas arī uz manu pārīti, uz Meipliem. Konsultējāmies ar psihoterapeitu Māri Siliņu – viņš norādīja, ka liela daļa mūsu vecāku padomju laikā precējās ļoti agri – gandrīz kā bērni. Un tad ir divi ceļi – iet tālāk kopā vai pateikt paldies otram un pārcelties nākamajā klasē. Arī mūsu varoņi ir tādi, viņi spēlē spēlītes un tikai tad, kad jāšķiras, pa īstam sāk mīlēt viens otru.
Kas ir tie cilvēki, ko vēlaties uzrunāt?
Man gribētos, lai uz izrādi nāk pāri. Vispirms jau pārbaudīt savu humora izjūtu, atpazīstot situācijas no savas pieredzes. Šī noteikti nebūs rokasgrāmata, kā veidot pareizas attiecības, mūsu pamatsajūta – novērtēt to, kas tev ir.
Apdaika stāstu tulkotāja ir jūsu mamma, rakstniece un tulkotāja Lenvija Sīle. Nevilšus meklēju arī dzīvesbiedra Oskara Pauliņa vārdu starp izrādes veidotājiem, tomēr neatradu.
Ar Oskaru vienojāmies šajā darbā nestrādāt kopā, lai nejauktu kopā darbu un privāto dzīvi. Abi esam perfekcionisti savās jomās, tas novestu pie liekiem strīdiem. Tiesa, Oskars savā ziņā ir scenogrāfijas idejas iedvesmotājs.
Sezonas noslēgums jums ārkārtīgi intensīvs, diplomdarbs, tepat pie sliekšņa “Skroderdienu” laiks Nacionālajā teātrī, un jūs, protams, uz skatuves, Silmaču ļaužu pulkā.
“Skroderdienas” ir svētku ieskaņa. Arī – atbilde uz jautājumu, kāpēc nevienam aktierim pēc tam vairs īsti negribas Jāņus svinēt, jo tie jau nosvinēti kopā ar skatītājiem. Iedvesmo tas, ka ir cilvēki, kuri nāk uz “Silmačiem” pirmo, otro, trešo un piekto reizi. Esmu pie mūziķiem, tātad – visu laiku uz skatuves. Un tad ir reizes, kad saslēdzas tā kopējā iedvesma.
Nākamā sezona sāksies jauna direktora vadībā. Ko gaidāt no Jāņa Vimbas?
Par cilvēku spriežu nevis pēc viņa vārdiem, bet darbiem. Kad Jānis sāks darīt darbus, tad paskatīsimies. Saprotu, ka šis nav apskaužams amats – ir viegli atnākt uz vietu, kura ir slikta, un tad to pacelt. Šobrīd teātris ir ārkārtīgi augstā līmenī, tāpēc viņam nebūs viegli. Jānim novēlu veselu nervu sistēmu, daudz spēka un labu gaumi repertuāra izvēlē.
Nacionālā teātra iestudējums “Precēšanās un šķiršanās anatomija”
* Pēc Džona Apdaika darbu motīviem, Lenvijas Sīles tulkojums, režisore – Marija Bērziņa, scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Rēzija Adītāja, gaismu mākslinieks – Toms Streilis, muzikālais noformējums – Jānis Līde, videomākslinieks – Toms Zeļģis.
* Lomās: Liene Sebre, Anta Aizupe, Jānis Āmanis, Ģirts Liuziniks.
* Izrādes: 8. un 11. jūnijā
