Ikdienā – atpūta un kontaktēšanās ar draugiem 0
Uz jautājumu par to, kā Austrim lielākoties šobrīd paiet laiks, viņš atbild: „Mana ikdiena kā tāda vairāk vai mazāk ir atpūta. Noteiktā stundā es lietoju medikamentus, tāpat izpildu vingrinājumus. Pieturos pie tiem, ko man slimnīcā ieteica fizioterapeits, bet jau nākošnedēļ plānoju palūgt vietējo speciālistu, kurš parādītu citus vingrojumus. Ar katru dienu taču jūtos labāk un kļūstu spēcīgāks. Tālab domāju, ka arī tie vingrinājumi varētu būt dažādāki un varbūt pat nedaudz nopietnāki.
Ikdienā lasu, skatos televizoru. Pavisam labi, ka tagad ir internets, un, ja arī ar draugiem nevaru tikties klātienē, vismaz varu sazināties caur internetu.
Tāpat dodos ārā pastaigās. Tā sakot, ievēroju šobrīd tādu mierīgu dzīvesveidu.”
Par Austra atgriešanos mājās īpaši priecīga ir franču buldoga šķirnes kucīte Mollija, kas to vien dara kā dīdās apkārt Austrim. Taču jaunais vīrietis atzīst, ka šobrīd jābūt ļoti piesardzīgam – nevar suņuku tik ļoti mīļot kā pirms tam. Jāuzmanās, jo tas tomēr ir dzīvnieks.
Jāsargās no vīrusiem
Sižetā, ko Austris bija ielicis internetā savā izrakstīšanās dienā no slimnīcas, viņam uz sejas bija maska. Arī tagad, dodoties sabiedrībā, viņš to liek uz deguna un mutes, jo jābūt ļoti piesardzīgam, lai negadītos saķert kādus vīrusus, it īpaši šobrīd, kad daudzviet Latvijā un arī Tartu slimnīcā ir izsludināta gripas epidēmija.
Nepatīkamie un traucējošie simptomi pazuduši
Pēc Austra vārdiem, esot liela starpība, kā viņš juties pirms operācijas un kā tagad. „Ir vairāki simptomi, kas pirms tam bija, bet kuru patlaban vairs nav, piemēram, nieze, dzelte, nogurums,” viņš apgalvo. „Katrā ziņā liels paldies ikvienam no līdzcilvēkiem, kuri visdažādākos veidos palīdzējuši, kaut vai vienkārši aizdomājušies, lai man viss izdodas. Ir izdevies, paldies Dievam par to. Un arī cilvēkiem, kas ziedoja.
Kad vāca šos ziedojumus, man tas atnāca kā liels brīnums. Un arī tas fakts, ka orgānu es gaidīju tikai mēnesi, kad citiem cilvēkiem tas prasījis gadus. Patiesībā šī mēneša laikā, ko es gaidīju, nenācās viegli. Nomāca visādas domas, sevišķi vakarā pirms gulētiešanas – galvenokārt par to, kas un kā varētu būt. Piezagās nelielas bailes, jo atrados kaut kā nezināma priekšā. Es saku paldies un vēlu arī cilvēkiem, lai viņiem negadās iet cauri tādām grūtībām un tādā veidā jāapzinās visa vērtība, teiksim, veselības un dzīvības kā tādas. Lai ne tādā veidā jāatskārst, cik tas viss ir dārgs. Lai ikdienā cilvēki rūpētos par sevi, sekotu līdzi savam veselības stāvoklim, būtu aktīvi. Un novērtētu katru mirkli.”
Turpmākie plāni
Šobrīd Austris vēl nekaļ plānus nākotnei, kaut arī esot aizdomājies. Kad tik lielā mērā vairs nevajadzēs domāt par savu veselību, tad arī varēs kaut ko vairāk darīt.
„Katrā ziņā kaut ko es darīšu,” viņš atzīst. „Vienīgi vēl neesmu pārliecināts, kādā virzienā vai kas tieši tas būs. Pašlaik akcentu lieku uz to, ka es vēlos pēc iespējas ātrāk atgūties un lai atveseļošanās notiek raiti un bez starpgadījumiem. Un tik labi, kā tas varbūt noticis līdz šim. Un lai tā arī turpinās. Tālāk pēc tam būs dzīve – atgriezīšos uz lielā ceļa.”
