“Ticot brīnumi notiek .” Austris Augusts par atlabšanu un to, kur smeļas spēkus 0
Ilona Noriete, speciāli Veselam.lv
Aizvadītajos mēnešos Latvijas sabiedrība sekoja līdzi trim pacientiem, kuriem bija nepieciešama aknu transplantācija. Lai arī, pateicoties līdzcilvēku atbalstam, nepieciešamā naudas summa tika saziedota, divos gadījumos iznākums ir bēdīgs. Leonīds Pahomovs mira, gaidot rindā, savukārt Baiba Barone jau pēc pārstādītām aknām.
Decembra sākumā Tartu slimnīcā aknu transplantācija veiksmīgi tika veikta 25 gadus vecajam Austrim Augustam. Šī operācija jaunajam vīrietim bija vitāli nepieciešama, jo viņš sirga ar hronisku žultsvadu sašaurinājumu aknās, tādēļ attīstījās aknu ciroze, kas ietekmēja ne tikai šo, bet arī citu iekšējo orgānu darbību un funkcijas. Šobrīd Austris atgriezies mājās un pamazām atlabst, kā arī pierod pie jaunās dzīves.
Saruna ar Austri Augustu un viņa mammu Ilzi.
Uz slimnīcu – reizi divās nedēļās
Jautāta par to, kā Austris šobrīd jūtas, viņa mamma Ilze Auguste atbild: „Labi. Arī analīzes un ultrasonogrāfijas rezultāti apmierina, tā ka viss rit savu gaitu. Prognozes ir ļoti cerīgas”.
Tagad gan ik pēc divām nedēļām Austrim jādodas uz slimnīcu Tartu atrādīties ārstiem. Pēdējā reizē Austrim pat tika nedaudz samazināta vienu imunitāti nomācošu zāļu deva.
„Teorētiski vizīšu skaitam Tartu slimnīcā pamazām laikam būtu jāsamazinās, bet mēs esam ļoti priecīgi, ka dakteris grib mūs redzēt un ka varam būt viņa kontrolē,” stāsta Austra mamma. „Katrā ziņā mums pašiem ir tāda lielāka drošības sajūta.
Tā kā slimnīcā Austrim jābūt jau pusdeviņos no rīta tukšā dūšā, paliekam pie saviem nu jau draugiem Tartu. Ar šo ģimeni mūs sapazīstināja vieni citi igauņu paziņas, jo tolaik, pirms operācijas, meklējām kādu, kurš varētu palīdzēt mums sazināties ar igauņu ārstiem. Vēlāk, kad Austrim jau tika veikta operācija un viņš atradās intensīvās terapijas nodaļā, kur pie viņa nevarēja palikt, šie igauņu draugi labprāt uzņēma mani savās mājās. Kā savā ģimenē uzskatām, mums te uz vietas ir tādi kā Dieva eņģeļu palīgi.”
Pēc Ilzes Augustes vārdiem, vienā dienā mērot ceļu uz Tartu un atpakaļ būtu par grūtu, jo tad no mājām Iecavā būtu jāizbrauc jau trijos naktī. Vasarā varbūt to vēl varētu atļauties, bet pašreiz, kad ir neprognozējami ceļa apstākļi, ģimene neriskējot.
Brauciens uz Tartu ilgstot vidēji četras stundas. Apstāšanās parasti esot pusceļā – Valmierā, lai, tā teikt, izlocītu kājas.
Austris praktiski var ēst visu, ko kas, kas vien rūpējas par savu veselību. Jāuzmanās ar ceptu, treknu, žāvētu, sāļu. Vienīgi viņam šobrīd kategoriski aizliegti svaigi dārzeņi un augļi.
Paļaujas uz Dievu
Pats Austris uzsver, ka viņam tagad ir jaunas dzīves sākums, ka viņš pamazām sāk pierast pie būtiskām izmaiņām un saka lielu paldies visiem, kas tik īsā – nepilnu trīs dienu – laikā saziedoja vajadzīgo naudu. Un paldies arī tam cilvēkam, pie kura aknām viņš ticis. Pēc likuma viņam nav tiesību uzzināt, kas bijis donors, un Austris arī pēc šādas informācijas nealkst, vienīgi zinot, ka tas ir cilvēks no Latvijas.
Austris uzsver, ka viennozīmīgi viņam palīdzējis arī Dievs, kuram viņš tic kopš skolas gaitu sākuma un uz kura labvēlību vienmēr esot paļāvies.
„Ticība Dievam – tā ir mana ikdiena,” atzīst Austris. „Aizvienam paļaujos uz Dievu – lūdzu viņu, lasu Bībeli, sarunājos ar Debesu Tēvu gluži tāpat kā ar savu mammu. Man tas ir normāli, un tās ir manas personīgās attiecības ar Dievu. Ne jau šis liktenīgais notikums ar nepieciešamo aknu transplantāciju sekmēja to, ka es sāku ticēt. Ticīgs biju jau no mazotnes, bet caur visiem šiem notikumiem vienkārši piedzīvoju to, cik žēlastības pilns ir Dievs un cik ļoti viņš rūpējas par saviem bērniem.
Arī pirms operācijas es aktīvi biju iesaistījies draudzē un kalpošanā – mūsu ģimene apmeklē Bauskas kristīgo centru „Jaunā dzīve”. Kad es atkal varēšu doties sabiedrībā, tad es tur atgriezīšos. Katrā ziņā mana ticība Dievam ir kļuvusi tikai un vienīgi stiprāka, un man tiešām iestājusies jauna dzīve.
Ja cilvēks ļoti tic, brīnumi notiek. Viennozīmīgi man palīdzēja Dievs. Dievs bija mans spēks, stiprums un atbalsts brīžos, kad neviens no man līdzi esošiem cilvēkiem man nevarēja palīdzēt. Es neuzskatu, ka brīnums ir tikai tad, kad tas notiek pārdabiskā veidā. Brīnums un dziedināšana pati par sevi var norisināties arī pakāpeniski. Un manā gadījumā tā arī bija.. Un ir arī tas, ka Dievs katram no mums paredzējis kaut ko citu, kas mums jāpieņem un jāapgūst.”
