Ticis uz kājām un sācis komponēt. Saruna ar Arni Medni 0
Sintezatoru spēlē tikai ar vienu roku, staigā, atbalstoties uz spieķa, – tās ir sekas pēc insulta, kas mūziķi Arni Medni pirms septiņiem gadiem notrieca zemē. Nupat viņš atgriezies radošajā dzīvē – ar skaņdarbu “Tālavas taurētājs”, kuram Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Jāņa baznīcā paredzēts pirmatskaņojums.
Ar Arni Medni tiekamies viņa Pārdaugavas studijā, kuru pats saucot par būceni. Laikam tāpēc, ka telpa neliela un bez logiem.
Uz galda – viena no deviņdesmitajos gados populārās mūzikas balvas “Raimonds” statuetēm, ar kurām Medņa vadītā grupā “Odis” savulaik dāsni apbalvota. Līdz studijai otrajā stāvā jākāpj pa stāvām kāpnēm, kas nav vienkārši, ja vajadzīga spieķa palīdzība, taču mūziķis nekurn.
Pēc insulta ārsts brīdinājis, ka atlikušo mūžu varot pavadīt ratiņkrēslā, tāpēc esot priecīgs, ka tomēr ticis uz kājām un arī sācis komponēt.
Pirms mēneša atvēris “feisbukā” savu profilu – lai zina, ka viņš ir atpakaļ. Tikai ne kā “baigais vecīt’s”, kam šķiet, ka viss pa spēkam, bet pavisam cits Mednis – tāds, kurš zina dzīves cenu.
Mans laiks nebija pienācis
Man tā gribētos spēlēt klavieres ar abām rokām, bet vēl jāpagaida, vajag pacietību. Progress notiek, ar kreiso roku kļūst labāk, bet šai slimībai raksturīgi, ka kustības atjaunojas ļoti lēnām.
Esmu runājis ar “Vaivaru” (nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”. – I.P.) ārstiem, fizioterapeitiem, un viņi saka – līdz tādam stāvoklim, lai spēlētu ar abām rokām, vēl paiešot pieci gadi. Dod cerību, bet ne garantiju.
Insultiem nav priekšvēstnešu. Es taču gāju uz sporta zāli un lepojos, ka varu izdarīt tieši to pašu, ko pirms desmit gadiem, un motors strādā kā pulkstenis.
Biju lasījis, ka vīriešiem ap 50 gadiem draud infarkts, un nodomāju – mani tas neķers, es taču eju kā jauns puika. Ierāvu šad un tad pa “konim”, situ sev uz pleca un dragāju tālāk. Likās, esmu baigais vecīt’s, kam viss pa spēkam, līdz brīdim, kad ķēra insults.
Tas notika vienā sekundē. No rīta vēl biju aizbraucis uzspēlēt kafejnīcā par mazu naudiņu klavieres, atbraucu mājās, sasāpējās galva un iedzēru “Ibumetinu”, pagulēju, palasīju grāmatu.
Vakarpusē cēlos kājās, pagāju dažus soļus pa istabu un tad pēkšņi nokritu kā telefona stabs. Labi, ka sieva bija mājās, jo izredzes izdzīvot bija 15 minūšu jautājums. Pēc pusstundas jau gulēju “Stradiņos” uz operācijas galda – izglāba no viņsaules mani pēdējā brīdī.
Man trāpīja viens no vissmagākajiem insultiem, “Vaivaros” satiku tikai vienu vīru ar līdzīgu diagnozi. Mūsējos atpazīst pēc rētas uz kakla, kas paliek pēc traheostomijas, pa kuru ievada caurulīti tiem, kas paši nespēj elpot. Divas nedēļas dakteri mani noturēja komā, jo nezināja, ko darīt, – biju sarežģīts gadījums.
Mans laiks vēl nebija pienācis, pabiju pie Visuma radītāja tikai uzgaidāmajā telpā, un viņš man nolasīja manus darbus un nedarbus… Kad reanimācijā atmodos no bezsamaņas, pārņēma pilnīga skaidrības sajūta, ko savā dzīvē esmu paveicis pareizi vai nepareizi un kā jādzīvo, ja gribu tajā atgriezties.
Tiem, kas šaubās, ar pārliecību varu teikt, ka viņš pastāv, un ne jau kā baltais tētiņš vai persona kāda citā veidolā. Kāds šo pasauli ir radījis, un tie nu gan neesam mēs.
Atveseļošanās teorija
Pēc atmošanās visas manas domas bija vērstas uz to, kā sākt kustēties. Dakteris teica, lai rēķinos, ka visu mūžu varu palikt ratiņkrēslā. Oi, tas bija briesmīgi!
Ja cilvēkam strādā abas rokas, viņš spēj vadīt ratiņus, paša spēkiem kaut kur aizbraukt, bet es ar savu vienu roku varēju griezties tikai pa apli, pat uz tualeti bez citu palīdzības nespēju tikt. Ēdienu, kuru man pienesa klāt, kaut kā ar veselo roku ieķeksēju, bet būtībā biju bezpalīdzīgs.
Sanāca tā, ka meitai tuvojās izlaidums Mākslas akadēmijā, – viņa izmācījās par mākslas zinātnieci, un man vienā brīdī izspruka solījums – Diāniņ, es atnākšu uz tavu izlaidumu.
Un tak’ aizgāju arī – ar kruķi, vēl nedrošiem soļiem, bet savām kājām. Kā es to dabūju gatavu? Vienkārši teicu fizioterapeitiem – gribu sākt staigāt.
Katru dienu “Vaivaru” gaitenī mani no abām pusēm stutēja un bīdīja turp un atpakaļ divas jaukas fizioterapeites – milzīgs paldies par to viņām –, kamēr vienā brīdī sāku just, ka ar kruķi spēju pats paiet mazu gabaliņu.
Pa rehabilitācijas centru varēju braši padzīvoties, jo bija saziedota nauda veselības atgūšanai – esmu pateicīgs saviem kolēģiem un Nacionālajam teātrim, ka viņi sarīkoja labdarības koncertu.
Bija mērķis un tuvinieku atbalsts. Tiesa gan – tās grūtības, kas gāja pāri ģimenei, dzīvesbiedre neizturēja, tāpēc izšķīrāmies. Taču man līdzās ir cilvēks, kuru saucu par savu otro pusīti, viņa mani atbalsta un dod cerību.
Visiem insulta slimniekiem man ir sava atveseļošanās teorija, kas skan šādi – domā kā vesels cilvēks, dari kā vesels cilvēks, un būs vesels cilvēks.
Atlaidu savu zelta zivtiņu
Mednis pirms un pēc slimības ir divi dažādi cilvēki. Līdz insultam šķita vienkārši – pats visu zinu un varu. Tas bija egoisms, turklāt tik lielā devā, kas traucēja ieklausīties padomos un nolasīt zīmes.
Ne nu gluži tā, ka tev kāds parādītu milzīgu plakātu ar brīdinājumu – Medni, netaisi džeza klubu –, bet daudz smalkākas lietas, kuras jāmāk saskatīt un pašam īstajā brīdī apstāties.
Džeza klubs bija riskants bizness, bet es taču nebiju tāds kā visi citi, tāpēc jutos pārliecināts, ka man izdosies. Galu galā sakrita tā, ka trāpījos krīzes laikā ar visneizdevīgākajām kārtīm rokās, kādas vien var būt – klubu, kas nenes peļņu, un kredītiem.
Sākās stress, kas ilga nedēļu, mēnešus, neiztika bez alkohola, un vienā brīdī organisms vairs neizturēja. Tad sapratu, cik mazs un nevarīgs es esmu.
Ar krīzi būtībā pazaudēju visu: veselību, klubu, mājokli. Joprojām parādu skaitītājs tikšķ bez apstājas, bankas uzskaita tik milzīgus soda procentus, ka man vajadzētu nodzīvot simt dzīves, lai spētu tos atdot.
Pilnīgi godīgi teikšu – tolaik savu dziedāšanu necik augstu nevērtēju. Man pat nepatika, ka cilvēki slavēja – super, es dzirdēju tavu ierakstu! Tanī brīdī teicu – nu kāds es dziedātājs. Var būt, ka tagad par to esmu sodīts. Man rokā tika iedota zelta zivtiņa, bet es nebiju pateicīgs, gribēju vēl un vēl – nebija vien gana.
Kad šodien paklausos vecos ierakstus, arī tos, kurus ierakstīju iepriekšējā studijā pie šīm pašām klavierēm – Džona Lenona “Imagine”, “You Don’t Know Me” no Reja Čārlza repertuāra un vēl kaut ko, man jāsaka – baigi labi.
Par dažām niansēm, frāzējumu kā “profs” varu sist sev uz pleca un teikt – oi, johaidī, vecīt, kā tu nodziedāji!
Tagad mēģinu ieklausīties Visuma radītāja dotajos norādījumos – nesaku, ka visus tos sadzirdu un saprotu, bet vismaz cenšos to darīt. Neesmu aktīvs kristietis, nepiederu pie kādas no draudzēm, jo bieži jāmaina dzīvesvieta, taču tas netraucē lasīt Bībeli, kurā uz daudziem jautājumiem varu saņemt atbildes.
Vai esmu vēl vajadzīgs?
Pa šiem septiņiem gadiem dzīve tā ir mainījusies! Internetā pieejamas visas pasaules mūzikas vēsmas, par kurām manā jaunībā varējām tikai sapņot, ja neskaita tās reizes, kad kaut ko izdevās uzķert radio.
Tagad tikai uzspied savā telefonā – klik, klik! – un jau skan. Milzīgais informācijas apjoms jāvērtē gan kā liels pluss, gan – mīnuss, jo visiem viss pieejams.
Saziņa vairāk notiek virtuāli, sociālajos tīklos, cilvēcisku kontaktu kļūst mazāk. Spilgts piemērs, ko novēroju, kad vēl dzīvoju centrā un pie manis ciemos atbrauca dēls Oskars ar savu draudzeni, – sēžam, skatāmies televīziju, un, lai gan jaunieši atrodas viens otram blakus, viņi sarunājas telefonā ar īsziņām.
Tā esot vieglāk. Ar mani tas nesanāk, jo nevaru riktīgi uz burtiem trāpīt.
Pats grūtākais, kam jātiek pāri gandrīz vai katru dienu, – gribas trūkums. Arī šodien, kad jau staigāju, esmu atsācis strādāt, darbojos ar projektiem, dažubrīd pārņem tāda bezspēcība, ka šķiet – viss, vairāk nevaru, tas ir par grūtu.
Jo ilgāks periods pagājis, jo vairāk tērējas spēki, kas visu laiku dzina uz priekšu, – ej, dari, būs labi, tu atveseļosies, bet optimisma tvertne nav neizsmeļama. Man nav universālas receptes, kā to uzpildīt, pats lasu no ikdienas dzīves prieka graudiņus un lieku kopā.
Pēc atveseļošanās pagājis tik ilgs laiks, ka saradušies daudzi jauni un talantīgi mūziķi, kas stājušies manā vietā, tāpēc pirmais jautājums, uz kuru bija jārod atbilde – vai kādam vēl esmu vajadzīgs un kādā ampluā?
Komponēšana ir viens no maniem prieka avotiem, taču nepieciešams kāds, kas pasūta darbu un nosaka termiņu, lai es sajustu, ka cilvēkiem mana mūzika ir vajadzīga. Līdz šim, kad jautāja, vai esmu komponists, parasti atbildēju, ka nodarbojos ar dziesmu rakstīšanu, taču “Tālavas taurētājam” saucu sevi par komponistu.
Nav lielāka patriota par Tālavas taurētāju
Pēc apjoma tas ir mana mūža lielākais darbs – kantāte četrbalsīgam jauktajam korim un instrumentālajai grupai ar kokli, ģitāru, mežragu, sintezatoru. Iecere komponēt radās pirms daudziem gadiem, kad sākās runas par Latvijas simtgadi.
Ja tā padomā, latviešu literatūrā nav lielāka patriota par Tālavas taurētāju, kurš nenobīstas un atdod dzīvību, lai glābtu savējos, tāpēc skaņdarbs ar Rūdolfa Blaumaņa vārdiem būs kā dāvana valstij lielajā jubilejā.
Kad ķēros klāt, bišķi rokas trīcēja, jo nav mans ampluā – akadēmiskās mūzikas lauciņš, korim komponēju pirmo reizi, lai gan izmantoju arī tauta mūzikas un “roķīša” elementus.
Pirmatskaņojumam 11. novembris – Lāčplēša diena –netika izvēlēta nejauši, starp citu, mans tēvs vēl atcerējās, kā kaimiņu puikam brālis aizgāja karā, Latvijas brīvības cīņās, un vairs neatgriezās.
Nebija vienkārši savākt jaunu komandu, jo slimības laikā daudzi bija iesaistījušies savos projektos, studijas kolēģis Ivans Moroko pat pārcēlies uz Londonu, taču palīdzēja draugi, paziņas.
Vecie čomi vienmēr ir teikuši – ja vajag palīdzēt, zvani, un es arī dažreiz to izmantoju. Raimonds Macats palīdzēja ar aranžējumu “Mana tautasdziesma” projektam, kuru koncertizrādēs rādīsim skolēniem “Latvijas skolas somas” programmā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē. Parasti jau cenšos tikt galā pats.
Ar “Tālavas taurētāju” ir lielas ambīcijas, līdzās mūzikai milzīgajās dievnama velvēs “izskanēs” arī videoprojekcijas, taču ne kā ierasts uz ekrāna, bet – gaisā. Latvijā šāds tehniskais risinājums vēl nav redzēts – no sevis nekur neizbēgt, latiņa atkal pacelta augstu.
Viens no maniem Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas bijušajiem klasesbiedriem, tagad kordiriģents Roberts Pūce, pēc tam, kad mājās izspēlēja kantātes partitūru, piezvanīja man un teica – ei, Medni, forši sanācis!
Ļoti ceru, ka tā notiks arī pirmizrādē, pilnā Jāņa baznīcā – ar ovācijām. Tad gan no prieka lēkšu uz abām kājām un dzīves optimisma trauks būs atkal pilns.
Uzziņa
Arņa Medņa kantātes “Tālavas taurētājs” pirmatskaņojums
11., 14., 15., 16. novembrī plkst. 20.00
Rīgā, Jāņa baznīcā.
Piedalās jaukais koris “Salve” un instrumentālais sastāvs komponista vadībā.
Arnis Mednis
mūziķis, komponists
Mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un Latvijas Valsts konservatorijā.
Mūziķa karjeru sācis ar grupu “Odis”, kas guvusi uzvaras festivālā “Liepājas dzintars”, konkursos “Jūrmala”, “Sopota”.
Rakstījis dziesmas arī citām grupām.
Autors mūzikas izrādēm “Pepija”, “Superdetektīvs Blumkvists”.
Pārstāvējis Latviju 2001. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā.
Atvēra džeza klubu Rīgā 2008. gadā.
Izdevis sešus studijas albumus.
Par sasniegumiem mūzikā saņēmis Lielo mūzikas balvu.
