“Ticiet man, tas nav patīkami!” Bērnudārza audzinātāja uzskata, ka dokumentu apriti izglītības iestādēs būtu jāvienkāršo
0
Pagājušā nedēļā biju publicējusi savas pārdomas par to, ka vecākiem reizēm nesaprotami bieži ir jāparakstās uz papīra, lai gan mūsdienās ir plašas iespējas parakstīties vai dot savu piekrišanu attālināti. Kā jau katrā situācijā, arī šajā ir divas puses.
Saņēmu vēstuli no kādas Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes (PII) pedagoģes Daces [viņa vēlējās palikt anonīma, tāpēc vārds ir mainīts – Red.]. Viņa izklāstījusi, ka arī pedagogiem šis jautājums nav vienkāršs un bieži tā ir vēlme sevi pasargāt.
Turpinājumā Daces stāsts!
“Par parakstu vākšanu no pedagoga skatu punkta. Gribas pat teikt, ka tā ir nūja ar diviem galiem. No vienas puses es saprotu iestādi, jo tādējādi tā pasargā sevi no problēmām un pārsvarā tas ir arī iemesls, kādēļ tie paraksti tiek pieprasīti un tiek pieprasīti ļoti, ļoti daudz.
Piemēram, ja iestādē viesojas kādi dzīvnieki, tad vecākiem jāparakstās par to, ka ļauj bērniem apmeklēt šo pasākumu, jo, nedod Dievs, kāds dzīvnieks nodarīs bērnam pāri, atbildēs iestāde. Bet tā, ja ir paraksts no vecāka, tad atbildība uz vecākiem.
Pedagogi savukārt sevi ar šo parakstu būšanu reizēm pasargā no vecākiem. Ja notiek pārrunas ar vecākiem par kādu problēmsituāciju, tad tās protokolē un vecāks zem protokola parakstās, lai nav situāciju, ka vecāks pēc tam pasaka aptuveni tā: “Man nekas nav teikts, neko nezinu, vainīga ir skolotāja un bērnudārzs.” Tā pati pieminētā fotografēšanās, drošības noteikumi, ekskursijas.
Ja dodamies uz kino vai garāka pārgājienā, arī tur pretī vajag vecāku parakstus. Nezinu, kā skolā, bet pirmsskolā vēl ir pulciņi, kuri notiek pašā iestādē, un arī tur vecākiem par katru pulciņu ir jāpilda iesniegums.
PII bērniem ar speciālo izglītības kodu tiek rakstīti individuālie plāni, kur tiek aprakstīta izaugsme, sasniegumi, arī problēmas. Savu vērtējumu tur arī raksta speciālisti (logopēdi, speciālais pedagogs). Un šis plāns tiek nosūtīts e-klasē vecākiem. Pēc tam vecākiem ir jāparakstās par to, ka ir iepazinušies ar šo plānu.
Un te man gribas “mest akmeni vecāku dārziņā”. Pēc savas pieredzes – pavisam neliela daļa tikai izlasa šos individuālos plānus (e-klasē var redzēt, vai vēstule ir atvērta). Un tad skolotājam sāp sirds, jo ir ieguldīts darbs, laiks un, kas pats galvenais, ir cerība uz sadarbību ar vecāku, jo mums taču viens mērķis – laimīgs un gudrs bērns.
Un tad, kad vecākam dod parakstīties, tad reizēm viņš pat nesaprot, par ko tagad no viņa parakstu prasa. Lūk tas gan ir skumji. Bet, no otras puses raugoties, ir tās “nūjas” otrs gals, saprotu arī vecākus, mūžīgi kaut kas jāparaksta un pat nebrīnos, ka tad, kad skrienu ar kārtējo parakstu lapu pretī vecākam, pēc garas darba dienas vairs nav ne gribēšanas, ne varēšanas tajā iedziļināties.
Kopumā tāds rezumē – kāds varētu to sistēmu novienkāršot, kas būtu ērtāk abām pusēm. Lai skolotājam nebūtu ar to vainas skatienu acīs jāskrien pakaļ vecākam, jo vajag atkal kaut kādu parakstu vai iesniegumu (ticiet man, tas nav patīkami), un arī vecākiem šajā skrienošajā un aizņemtajā laikmetā gribas ātrāk uz mājām, nevis pildīt iesniegumus un atkal par kaut ko parakstīties.
Pirmsskolā tas vienkāršāk notiek, jo katru rītu kāds no vecākiem bērnu atved un vakarā savāc, un tad nu mums ir vieglāk to vecāku “noķert”. Skolā tas noteikti ir sarežģītāk. Tehnoloģijas iet uz priekšu, ir dažādas platformas, tā pati e-klase utt. Kāpēc mēs tērējam laiku, resursus – gan materiālus (piemēram papīrs, tinte), gan fiziskus (skolotāju un vecāku laiks)? Un nav tā, ka var vienu reizi parakstīties uz visu gadu, uz visiem notikumiem un pasākumiem. Tā parakstīšanās notiek visa gada garumā.
Man tomēr gribas ticēt, ka ir vienkāršāks veids, kā to izdarīt, lai abām pusēm tas būtu mazāk apgrūtinoši.“
