“Stilam ir nozīme”. Armanda Kalniņa recenzija par Jaunā Rīgas teātra seriālu “Aģentūra” 4
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā Rīgas teātra seriālu “Aģentūra” (režisors – Alvis Hermanis) skatījos no 27. līdz 29. novembrim. Visiem zināmajai krīzei samilstot, gandrīz visi Latvijas teātri pievērsās e-vidē (neklātienē) skatāmo darbu radīšanai, taču darīja to atšķirīgi. Jaunais Rīgas teātris (JRT) izlēma uzņemt seriālu.
Faktiski tapusi dižfilma, kurā ir tradicionāla seriāla pazīmes, bet to nevar uzskatīt par tipisku šāda mākslas/izklaides veida produktu (parasts risinājums nebūtu JRT cienīgi).
Kā definēt, tas ir autoru ziņā: filma varbūt šķiet “smalkāk”, kaut gan nu jau ilgāku laiku seriālus neuzskata par kaut ko zemāku.
Piemēram, vācu slaveno romānu “Berlin, Alexanderplatz” Rainers Verners Fasbinders 1980. gadā veidoja kā miniseriālu, kurš sastāv no 14 epizodēm, bet šogad tapušajā trīs stundu ilgajā un vienotajā filmā, kuru režisējis Burhans Kurbani, ir skaidri nodalītas piecas daļas. Daudzi cenšas skatīties vairākas sērijas uzreiz, lai neaizmirstos sižets, arī tad, ja seriāls ir aizraujošs.
Garfilma intriģē, gribas to gan apgūt uzreiz, gan pakavēties seriāla detaļās (joki, attiecību nianses) un noskaņās. Tās kriminālintrigas būtība ir nojaušama, bet tā ir tikai “garainis, kas veicina vārīšanos”, lai atklātu ko negaidītāku, būtiskāku daudzu cilvēku dzīvēs.
Kā jau JRT raksturīgs – “stilam ir nozīme”, filmā ir daudz ironijas (arī pašironijas) – tā ir pamatota vai brīžiem ēverģēliski saasināta. Piemēram, Viļa Daudziņa radošajā krīzē nonākušo tekstradi Jāni/Nifu sūta izmantot “pēdējo iespēju” uz Daugavpili, piemin ievērību ieguvušo Dailes aktieru atlaišanu utt.
Kopumā gaumīgi izmantoti seriālu stereotipi (obligātie elementi) – dvīņi, “noziegums”, pazaudēts/atrasts bērns, izvirtulis, pusmūža vīrieša aizraušanās ar jaunu sievieti utt. Zīmīgi, ka katru “Aģentūras” sēriju ievada kāds reklāmas bauslis, kas akcentē pamatideju.
Kas var veicināt seriāla skatītgribu? Šajā ziņā jāmin vairāki būtiski aspekti. Vispirms – neviens JRT darbs nav nejaušs (pat tad, ja situācija liek mainīt plānus).
Šī dižfilma ļauj īstenot izziņas/izglītojošo funkciju – tajā iedziļinās reklāmas tapšanas norisēs (vai “melnais kvadrāts” ir reklāmas būtība?), dažbrīd gan šķiet, ka šādu faktu ir par daudz; personāla izvēlē (strukturētā intervija tajā ir “pareiza”, labi zināma arī pretendentiem, kuri tai gatavojas, bet parasti nesniedz cerēto, ja nav kāda nejaušība, kā tas notiek seriālā); skaistumkopšanā; zīlēšanā; Dieva vārdu sludinātāju darbā; daiļrades procesā (dzejas tapināšanā); supošanā; instalāciju mākslā un performancē; “meiteņu vakara” norisēs; psihodēliskajos pasākumos utt.
Svarīga ir tēlu interpretācija. Noteikti piesaista aktieru spēle, jo, kā zināms, JRT aktieri var sekmīgi spēlēt jebkuru lomu. Gandarī teātra pieredzējušie meistari, vairākums tēlo mākslā nerealizējušos cilvēkus (paradoksāli), kuri radošumu mēģina īstenot reklāmas biznesā, bet kā nu kuru reizi tas sanāk. Daudzi ir radošajā/dzīves krīzē, kura iespējama ne tikai pusmūžā.
Abi tekstveži Jāņi, kurus tēlo Vilis Daudziņš un Andris Keišs, izpausmēs ir atšķirīgi, bet būtībā – savā izsīkumā vienoti. Jaunības/spēka “vilciens uz Daugavpili” aiziet, bet nemaz negribas ar to braukt. Ģirta Krūmiņa dzejnieks Roberts ir viņu izvēles alternatīva: var dzīvot māk-slai trūkumā un skurbumā (skarbi smieklīgs ir viņa mēģinājums “pārdoties” biznesam).
Darbs kā nepiepildītas dzīves iedomātā/piespiedu jēga raksturo visus pieredzējušos aģentūras darbiniekus, kurus niansēti tēlo Baiba Broka, Elita Kļaviņa, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš – katrs vismaz uz kādu laiku “noraujas”, bet atgriežas ierindā, jo “kur gan likties”? Kaut kas svarīgs taču vēl būs, vai ne? Ivara Krasta Henrijs ir citāds – samocīts mākslinieks, tas izpaužas nervozās varas/pakļaušanās reakcijās.
Uzņēmuma īpašnieku Marģeru kā snaudošu lauvu tēlo Gundars Āboliņš, viņš var “uzrūkt”, bet mēdz pievārēt slinkums/neizlēmība, ja nu vienīgi viņa sievas, kuru ataino Sandra Kļaviņa, nodarbošanās kaprīzes spēs vīru aktivizēt. Kristīnes Krūzes astroloģe Astrīda panāk savu, izmantojot citiem neizprotamus vārdus, un viņi pakļaujas (zīmīgs aģentūras mēģinājums rast izeju neskaidrā situācijā).
Marijai Linartei policijas praktikantes lomā izdodas amizanti parādīt tēla aizrautīgo attīstību. Savukārt Jevgēnija Isajeva izmeklētājs Viktors atgādina seriālu lēnīgos miličus, bet pietrūkst dažādības izteik-smes veidos, līdz ar to darbība vietumis bremzējas. Arī pārējie aktieri ir radījuši spilgtas epizodes, īpaši – Regīna Razuma, kuras tēls pieņēmis “skarbo likteni”.
Jau pirmajos profesijas apguves gados īpašu interesi rada JRT “jaunā maiņa”, viņi ir atšķirīgi, arī lomas ir bijušas lielākas vai mazākas, līdz ar to ne katru jaunpienācēju var pienācīgi uzreiz novērtēt. Seriālā ar gruntīgu “būšanu” nozīmīgās lomās izceļas Emīls Ralfs, Toms Harjo un Lolita Stūrmane.
Spilgtās epizodēs parādās Dāvids Pētersons, Gerds Lapoška, Jānis Grūtups, bet mīklainus, daudzveidīgus tēlus radījušas Telma Auziņa un Marta Jančevska. Elvitai Ragovskai ir sarežģīta loma (personības dalīšanās), viņas tēls ir it kā “no citas pasaules”, un dažkārt tēla izpausmes pārliecina. Ne visi jauno aktieru “uznācieni” ir nepieciešami sižeta virzībai vai ideju akcentam, toties ļauj briedināt viņu prasmes.
Lielisks ir filmas skaņu celiņš, daudz labas, piemirstas mūzikas, gribētos klausīties skaņdarbu kopu, piemēram, “Spotify” vai dižfilmas mājas lapā. Tas, ka seriāls ir melnbalts, ir uzskatāms par veltījumu “vecajiem seriāliem”.
Mūsdienu filmās parasti veido melnā un baltā asāku kontrastu (piemēram, poļu filma “Aukstais karš” u.c.), tā nepieciešamību piemin arī seriālā, un vismaz kriminālintrigas atklāšanas epizodē tas tiek īstenots.
Parasti taujā: par ko ir filma? To vienkāršoti nevar precīzi un jēdzīgi skaidrot. Mani uzrunāja pievēršanās dzīves/darba jēgas meklējumiem. Ja tie neizdodas, draud vientulība. Būtisks ir ticības (to traktējot dažādi) apliecinājums.
Gan reliģijā, gan reklāmā, gan mākslā, gan dzīvē kopumā bez tā nevar iztikt. Vai visas paralēlās (filmas sižeta) līnijas saplūst vienā (kā to kādā būtiskā epizodē pārrunā divi jaunie ļaudis)? Vismaz vienu “līniju” – jaunā, labi izglītotā censoņa Kārļa, kuru tēlo Ritvars Logins, – ienākšanu stagnējošā uzņēmumā gribējās izvērstāku.
Jaunais pret veco – tas ir būtisks konflikts ne tikai sociālistiskajā reālismā. Arī dažas citas attiecības šķita nepabeigtas (Henrijs un Liene; Helēna un Taņa). Vai ir saskatāma tā perspektīva, kas līnijas savieno? Kā zīmīgā ainā taujā “pienācējs” (viņu tēlo Alvis Hermanis): “Jums ir liesma?” Jaunie nešaubīgi atbild: “Ir.” Cerīgo liesmu šajā saņurcītajā laikā jānovēl nenodzēst, un, lai “kādi vēji pūš, tie nevar mūs ne lauzt, ne liekt”.
Atsauksmes
Liāna Langa: “Gandarī melnbaltā kadra estētika, kas balstīta mūsu modernās fotogrāfijas tradīcijā, nesteidzīgais ritms, 2020. gada Rīgas iemūžināšana, aktierdarbi un arī iespēja redzēt jaunos.”
Ilze Ostrovska: “Noskatījos jau astoņas sērijas. Optimistiem –estētisks gandarījums. Nez kāpēc atsauc atmiņā Antonioni filmas. Melnbaltais kadrs. Lakoniski dialogi.”
Lauris Grāvelis: “Man atgādināja “Ābols upē” estētiku un 2020. gada hroniku.”
Avots: “Twitter”
