“Es te esmu kā paradīzē!” Vecticībniece Anfisa par streikojošiem ceļgaliem un atteikšanos no dzīves Francijā 3
Vivanta Volkova, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Anfisai Ļamzinai šopavasar apritēja 96 gadi. Viņa mūža nogali vada Grebenščikova draudzes pansionātā jeb veco ļaužu aprūpes iestādē.
Anfisas meita Helēna un mazmeita Patrīcija jau daudzus gadus dzīvo Francijā, Helēna ir ārste vienā no četriem šīs valsts nozīmīgajiem Sv. Marijas hospitāļiem.
Aicinājusi mammu sev līdzi, lai varētu par viņu parūpēties, bet Anfisa kategoriski iebildusi: “Francijā tak nav kārtīgu vecticībnieku, bet man svarīgi, ka mani apglabā pēc vecticībnieku tradīcijas.”
Un kas tad cilvēkam pēdējās mūža dienās, kad nav vairs fizisku spēku, jādara? Jāgatavojas mūžības ceļam, jālūdzas par sevi un tuviniekiem, kuriem citādi vairs neiespēj palīdzēt.
Un Anfisa tā arī dara – katru dienu lasa lūgšanas par saviem mīļajiem, pēc vecticībnieku tradīcijas par katru paklanās Dieva priekšā.
Tiesa, ceļgali pēdējā laikā streikojot, nespējot paklanīties, kā nākas, jo savulaik tos par daudz samocījusi – strādājot Vecmīlgrāvja kuģu remonta rūpnīcā, nācies ilgas stundas rāpot uz ceļiem pa ledu un metālu, lai kuģa korpusu nokrāsotu un atsvaidzinātu.
Meita no Francijas tagad sūta dažādas ziedes sāpju mazināšanai, kā arī ortozes ceļgalu stabilizēšanai, tāpat katru mēnesi piemaksā par mammas aprūpi pansionātā.
Paēdināta un aprūpēta
Anfisas meita Helēna priecīga, ka pirms gada izdevies vienoties ar Grebenščikova draudzes padomi, lai arī viņas māte kā centīga un uzticama draudzes locekle tiku pieņemta klostera teritorijā iekārtotajā pansionātā, ko vecticībnieki sauc “bogoģeļņa”.
No ēkas otrā stāva, kur izvietotas vairākas istabas draudzes senioriem, paveras skats uz spoži zeltaino saulē mirgojošo dievnama kupolu un kluso pagalmu.
Katru rītu te ierodas viena no divām pašaizliedzīgajām sievietēm, kuras uz maiņām uzņēmušās aprūpēt sirmgalves, gatavojot viņām trīsreiz dienā maltīti, tīrot istabas un, protams, parunājoties un uzmundrinot.
Anfisu aprūpētājas mīļi uzrunā tēva vārdā – Vavilovna, apjautājas par pašsajūtu, redzētajiem sapņiem vai ziņām no tuviniekiem. Tāpat iedod vitamīnus un zāles pret paaugstinātu asinsspiedienu.
Divreiz nedēļā atnāk medmāsa izmērīt asinsspiedienu, savukārt sociālā darbiniece palīdz nomazgāties dušā, apgriež matus un sapoš. Anfisa smej, ka esot gatava kaut precēties, ja tik kāds kavalieris gadītos.
Anfisa allaž ir optimisma pilna, joko un nekad nežēlojas. Ja nu vienīgi reizi pa reizei galva iesāpas, sareibst – tā tak esot gana veca, pasāpēs, pasāpēs un pāries.
Par aprūpi pansionātā viņa nebeidz priecāties: “Es te esmu kā paradīzē – par mani tik mīļi un sirsnīgi rūpējas. Vienīgi par daudz baro, nu jau apģērbs kļuvis par šauru.”
Dzīve pagājusi grūtā darbā
Anfisa, atceroties savu raibo dzīves ceļu, stāsta, ka no sešu gadu vecuma gājusi ganos, 12 gados zaudējusi māti. No tālā Latgales ciema Preiļu rajonā ieradusies Rīgā, vēl būdama pavisam jauna meitene.
Iesākumā strādājusi kūdras purvā Kalnciemā, tad pieteikusies par virēju pie kādas ebrejietes. Viņa vienmēr esot nikni rājusies uz visām kalponēm, neviena neesot varējusi izdarīt pa prātam, bet Anfisa pret šādiem uzbrukumiem attiekusies ļoti mierīgi.
Sākumā ebrejiete bijusi neapmierināta par viņas gatavoto zupu, bet drīz vien uzteikusi – cik labi iemācījusies vārīt. Pat cūkgaļas kotletes, ko ebrejiem neklājas ēst, bet Anfisa pratusi gatavot īpaši gardas, visi notiesājuši ar baudu.
Radusies iespēja strādāt kažokādu fabrikā – krāsojusi kažokādas, kas nebūt nav vienkāršs un nekaitīgs darbs. Pēc tam sekoja smags un arīdzan kaitīgs darbs Vecmīlgrāvja kuģu remonta rūpnīcā.
Dzīvojot komunālajā dzīvoklī, iepazinusies ar nākamo otro vīru (pirmais negaidīti bija miris, kad abu dēliņam bija vien deviņi mēneši, viņu līdz 15 gadu vecumam audzinājusi viena pati).
Vīrs bijis ļoti strādīgs, arī Anfisa nekad nav baidījusies ne no viena darba, tāpēc pēc meitiņas piedzimšanas abi devušies dzīvot un saimniekot Latgales laukos.
Kad vīram kļuvusi sliktāka veselība, viņš sācis strādāt dzelzceļā, ģimenei dzelzceļa mājā Baložos piešķirts dzīvoklītis, bijis arī dārzs, kur strādājuši līdz vecumdienām.
Diemžēl vīrs mūžībā aizgājis pirms vairākiem gadiem, bet dēlu viņa apglabāja pirms 20 gadiem. Savas sāpes Anfisa remdēja ticībā un lūgšanās.
Kristīgo draudžu sociālās aprūpes iestādes Latvijā
* Subates Romas katoļu draudzes sociālās aprūpes iestāde “Miera nams” aprūpē 45 seniorus.
* Rīgas Evaņģēliski luteriskās Jēzus draudzes Diakonijas centrā izveidotas sešas istabiņas, kur dzīvo un tiek aprūpēti seši seniori.
* Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes sociālās aprūpes istabās tiek gādāts par divām sievietēm.
* Baptistu, metodistu draudzēs atbalsts senioriem tiek nodrošināts, apmeklējot viņus mājās, kā arī sniedzot garīgo aprūpi pansionātos.
