Ticēt, ka cilvēkā ir milzīgas rezerves. Jāņa Lūsēna, Gundegas Repšes un Ingas Alsiņas dzīvesziņa krīzes laikā 0
Arī šajā nedēļā, “Kultūrzīmju” uzrunātas, pazīstamas kultūras personības atklāj, kā piedzīvo un pārdzīvo ārkārtējo situāciju ikdienā, kā arī pauž pandēmijas laika izdzīvošanas ieteikumus visai sabiedrībai.
Atrast pašdisciplīnas treniņu
JĀNIS LŪSĒNS, komponists: “Šis laiks ir kā sitiens, arī pa kabatu. Mums bija ilgi lolots “Kaupēn, mans mīļais” koncertiestudējums – nospēlējām pirmās sešas izrādes, paspējām nosegt sagatavošanas izmaksas, visiem samaksāt un nodokļus samaksāt, pašiem paliekot bez nekā.
Tomēr uz kompensāciju es nepretendēšu, jo veids, kā par to tiek lemts, būtībā atgādina tirgu, nevis rīcību krīzes apstākļos.
Šobrīd vienam tiek iedalīts, citam – ne, un es nerunāju tikai par mūziķiem, bet visiem, kuri strādā. Tomēr mēs visi esam Latvijas pilsoņi, visi maksājam nodokļus, un krīze skar mūs visus. Kā teica Juris Binde – ir laiks pārstādīt smadzenes ierēdņiem. Reizē ir svarīgi apzināties, ka īstā krīze vēl nav sākusies, vēl ir uzkrājumi. Gribu redzēt, kas notiks pēc diviem trim mēnešiem, kad cilvēkiem patiešām beigsies nauda.
Mani šī situācija īpaši neskar, nav ievērojamu tēriņu,
protams, ir braukšana, ikdienas maksājumi, auto līzings un dzīvokļa īre, kas nav mazas summas, bet tas ir mazākais.
Vienmēr esmu bijis piesardzīgs, veidojis uzkrājumu, jo nekad nevaram zināt, kas notiks ar mūsu vai tuvinieku veselību, un esmu ģimenes centrs, kuram par šo visu jāatbild. Būtu labi, ja arī valsts līmenī būtu tāds centrs, kas atbild par visiem valsts iedzīvotājiem.
Es ieteiktu neļauties panikai. Rūpīgi izvērtēt informāciju, ņemt vērā profesionāļu ieteikumus un augsti kvalificētu ārstu teikto.
Šobrīd ir jādomā, kā mēs šo krīzi risināsim pēc diviem trim mēnešiem.
Galvenais ir atrast pašdisciplīnas treniņu, mēģināt sakārtot savas lietas, kas ikdienas steigā paskrējušas garām. Manā gadījumā tās ir notis – lēns, piņķerīgs darbs.
Es gribētu, lai mūziķi un mākslinieki neļautos sajūtai, ka šī situācija nekad nebeigsies, jo tādas krīzes ir bijušas un tās pāries. Ir jābūt solidāriem – gan priekos, gan bēdās, visos līmeņos. Žēl, ka daļa līdzekļu izmantoti nepamatotiem tēriņiem simtgades sakarā. Tie, iespējams, būtu veidojuši uzkrājumu, kas tagad nepieciešams pabalstiem vai jaunu kultūras sistēmu veidošanai, piemēram, radot koncertvietas interneta koncertiem, kur var nākt mūziķi un lūgt arī kādus eiro par biļetēm.
Šis ir arī iespēju laiks, protams, veselība un piesardzība ir svarīgas. Būsim laipni, iecietīgi, bet aizrādīsim, ja kāds ir pārāk bravūrīgs un neņem vērā ierobežojumus.”
Domāt tālāk par personisko telpu
GUNDEGA REPŠE, rakstniece: “Pastiprināti vēroju pati savas reakcijas un domas. Vēroju cilvēkus. Apceru notiekošo iespējami dažādos līmeņos. Izjūtu lielas pateicības jūtas par visu piedzīvoto.
Gandarījumā klanos cilvēkiem, kuri strādā mūsu labā.
Vienlaikus cenšos koncentrēties rakstīšanai, kas šajā laikā izrādās ārkārtīgi grūti. Berzt izlietnes un pulēt durvju kliņķus ir nesalīdzināmi vieglāk. Soli solī redzams, ka izdzīvošanas pasaule ir mežoņu pasaule. Cilvēku pasaule ir kultūras dimensijā.
Man nav grūti izturēt, ja spēju modelēt jēgu turpmākajam cerībā, ka grabuļu, ārišķības, alkatības un melu laiks iznīks tāpat kā vīruss. Vienatne ir rakstnieka ikdiena. Tomēr muļķa optimisms man arī nepiemīt.
Visi mediji pilni ar viedajo padomiem, negribas kopkorī dudināt.
Varbūt vislabākais katram būtu izkopt nevis kritisko, bet paškritisko domāšanu līdzšinējās dzīves kontekstos. Domāt tālāk par personisko telpu, savu unikalitāti un lieliskumu. Ticēt, ka cilvēkā ir milzīgas rezerves.”
Meklējot atbalstu savā ģimenē
INGA ALSIŅA, aktrise: “Pandēmija vistiešākajā veidā ir izjaukusi jebkādas aktivitātes man un kolēģiem “Willa teātrī”. Zinu, ka režisore Marta Elīna Martinsone organizēs “online” mēģinājumus savai izrādei “Stiklotā svētnīca”, savukārt mēs ar režisoru Vari Piņķi esam atlikuši jebkādu mēģinājumu veidu izrādei “Putn ilgs”, jo šobrīd īsti neredzam motivāciju turpināt procesu, nezinot pat aptuvenu pirmizrādes datumu –
tiesa, skrienot ikdienas krosu, turpinu atkārtot Heli Lāksonenas dzejoļus.
Šī situācija 21. gadsimta cilvēkam šķiet kaut kādā mērā neiespējama. Šobrīd darbojas dabas likumi un ir bezjēdzīgi dusmoties uz dabu. Jāpieņem dotie apstākļi un jāveido jaunas shēmas un ieradumi, kuros darboties.
Pieņemt apstākļus palīdz vispārējais noskaņojums valstī, manu paziņu, draugu un tuvāko cilvēku lokā.
Proti – jābūt atbildīgiem vienam pret otru, jāmobilizējas un jāiztur, jo no tā ir atkarīgs pandēmijas ilgums un attīstība. Jāmeklē atbalsts savā ģimenē. Maksimāli jābūt draudzīgiem vienam pret otru, jāpadusmojas uz situāciju, nevis uz kādu konkrēti.
Mēs ģimenē esam ieviesuši garas pastaigas, dejas vakaros, kopīgu vingrošanu, dziesmu parādes, piknikus zem galda. Meditēju – tas ir labs veids, lai fokusētos uz būtisko.
Stādām kokus, ķiplokus, lasām, mācāmies, skatāmies filmas.
Tāpat jau piezagsies nemiers, bet jācenšas to brīdi attālināt.
Atsāku lasīt “Brāļus Karamazovus” un, gatavojot brokastis vai pusdienas, klausos “Latvijas Radio 1”. Iepriekšējās nedēļas nogalē “noķēru” pārraidi no opernama – “Gulbju ezers”, vēlējos parādīt dēliem. Noskatījos “Mērijas ceļojumu”, kas vēlreiz idejiski daudz ko “salika pa plauktiem”.”
