Ticamākais scenārijs kodolkatastrofai Zaporižjes AES ir dzesēšanas sistēmu ilgstoša nestrādāšana. Vai Latvijā būtu jāsatraucas? 103
Dr. Agris Auce
Jau kādu laiku Zaporižjes AES atrodas kara zonā. Pirmo Zaporižjes AES apšaudi ar artilēriju veica Krievija pašā invāzijas sākumā. Tā bija bezprecedenta rīcība Pasaules vēsturē – apšaudīt darbojošos atomelektrostaciju. Atomreaktori ir tikuši bombardēti jau agrāk. Pirmo reizi vēsturē to darīja Irāna, kad 1980.gada 30.septembrī tika bombardēts Irākas kodolreaktors Osirak pie Bagdādes. Pēc tam to pašu reaktoru 1981.gada 7.jūnijā bombardēja Izraēla.
Jāatzīmē, ka tas bija neliels pētniecības reaktors būvniecības fāzē un nekādi radiācijas riski neradās. Pie tam Irāna katram gadījumam nebombardēja galveno reaktora ēku. jo pastāvēja bažas, ka reaktorā jau varētu būt ielādēta kodoldegviela, kas radītu plašāku radioaktīvu piesārņojumu. Toties Izraēla sabombardēja arī pašu reaktoru, bet urāns tur vēl nebija ievietots, un radiācijas piesārņojuma nebija.
Pasaulē nākamā kodolreaktora bombardēšana notika pēc 26 gadiem – 2007.gada 6.septembrī, kad Izraēla uzbruka slepenam Sīrijas kodolreaktoram. Tas gan bija vēl tikai būvniecības stadijā, bet domā, ka tajā tomēr jau bija zināms daudzums urāna, bet par būtiskām radiācijas noplūdēm nekas nav zināms.
Dienvidslāvijā, Slovēnijā – Vrbinā, Krško rajonā netālu no Melanijas Trampas (dzimusi Knava) dzimtās vietas un tuvu Horvātijas robežai atrodas 1981.gadā uzbūvētais Krško AES (atomelektrostacija), kas šobrīd ir Slovēnijas un Horvātijas kopīpašums. Dienvidslāvijas pilsoņu kara laikā 1991. gada jūnija – jūlija Desmit Dienu Slovēnijas neatkarības karā karadarbība šo atomreaktoru neskāra.
Līdz 2022 gada pavasarim tāda bija starptautiskā prakse. Īsti jau arī nebija tādu karadarbības vietu, kur būtu kodolreaktori. Armēnijā atrodas un vēl aizvien darbojas visnedrošākais un vecākais no Padomju Savienībā būvētajiem 66 reaktoriem, kam saskaņā ar tā laika dizainu nav sekundārā drošības kupola. Azerbaidžānas – Armēnijas Kalnu Karabahas karu laikā ne reizi šie divi VVER 440 modeļa V230 reaktori, kuri piegādāja ap 40% no Armēnijas elektrības, nav tikuši tieši apdraudēti vai apšaudīti, bet jāņem vērā, ka reaktori atradās Krievijas atbalstītajā konflikta pusē un netālu, mazāk kā 20 km, no Azerbaidžānas atbalstītājas Turcijas teritorijas.
Ar Krieviju ir citādāk. Tiem kas interesējas par vēsturi ir zināms, ka Krievija un it īpaši Padomju Savienība, un tās tiešā mantiniece – Putina pārvaldītā Krievija, līgumus un starptautiskās vienošanās nekad nav ne ņēmusi vērā, ne arī respektējusi. Ne 1920 gada 21 augusta Latvijas un Padomju Savienības miera līgumu, ne arī kādus citus līgumus vai konvencijas.
Tāpēc nebūtu jābūt nekādam lielam pārsteigumam, ka bez liekām diskusijām un kaut kādiem mīkstčaulīgiem argumentiem, uzreiz bez kavēšanās, pašā invāzijas sākumā tika ieņemta Černobiļas AES, kur avārijas piesārņotajā zonā tika sarakti ierakumi, un pati atomelektrostacija izlaupīta. Savukārt Zaporižjes AES tika apšaudīta ar artilēriju un tankiem un pēc tam, kad Ukrainas karaspēks to atstāja, lai izvairītos no karadarbības pašā AES, tad Zaporižjes AES tika ieņemta.
Tagad Zaporižjes AES teritorijā ir izvietotas Krievijas armijas vienības un dažādi militāri materiāli. Uz vairākkārtējiem dažādos veidos izteiktiem aicinājumiem kopīgās Eiropas un cilvēces drošības dēļ ap AES izveidot demilitarizētu zonu Krievija ir atbildējusi tikai ar pastiprinātu armijas izvietošanu šīs AES tiešā tuvumā.
Tātad ir mazas cerības, ka Krievija labprātīgi veiks jebko, kas samazinātu karadarbības risku tiešā AES tuvumā. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi sarunās ar Krieviju un Krievijas diplomātijas īpatnības, ļoti ticams varētu būt apgalvojums, ka tikai tiešs un vienots Rietumvalstu ultimāts, draudot Krievijai ar tiešām un smagām militārām sekām, varētu palīdzēt atbrīvot Zaporižjes AES no tajā izvietotās Krievijas armijas un ieročiem.
Domāju, ka, piemēram, piedāvājums apgādāt Ukrainu ar patiesi tālas darbības precīziem raķešu ieročiem un atļaut tos brīvi pielietot pret Krievijas teritoriju uzreiz atrastu dzirdīgas ausis Putina administrācijā un sarunas par Zaporižjes AES demilitarizāciju sāktos un sekmīgi pabeigtos bez liekas kavēšanās.
Kamēr tas nav noticis, mums svarīgi izvērtēt – kādas sekas varētu būt tiešai karadarbībai Zaporižjes AES. Atomelektrostacijas tiek būvētas izturīgas – reaktora ārējam apvalkam vajadzētu izturēt tiešu lielas lidmašīnas triecienu – tādu kā 2001 gada 11 septembrī.
Tāpēc daži artilērijas šāviņi diez vai pašam reaktoram, kur glabājas kodoldegviela nodarītu tādus bojājumus, lai notiktu radiācijas noplūde. Reāli lielākais risks ir saistīts vai nu ar ļoti intensīvām apšaudēm ar jaudīgiem ieročiem vai arī ar AES dzesēšanas pārtraukšanu.
Autora ieskatā ticamākais scenārijs nopietnai kodolkatastrofai ir reaktoru dzesēšanas sistēmu ilgstoša nestrādāšana. Tas var notikt dažādu cilvēku izraisītu iemeslu dēļ. Personāls var pamest AES, Krievijas armijas personāls savā dumjībā tīši vai netīši var kaut ko izdarīt, var notikt tīša vai netīša sabotāža un taml.
Apstājoties dzesēšanai reaktors sāk uzkarst pat tad ja tas ir pilnīgi izslēgts. Zaporižjes AES ir 6 VVR 1000 tipa reaktori, katrs ar 3 GW siltuma un 950 MW elektrisko jaudu, kopā tātad seškārtīgi pārsniedzot Latvijas elektrības patēriņu. Katrā reaktorā ir 66 tonnas viegli bagātināta urāna un protams ļoti radioaktīvi kodolatkritumi, kuri uzkrājas reaktoru darbinot.
Pēc reaktora apturēšanas radioaktīvo degvielas produktu sabrukšana rada siltumu apmēram 10% apmērā no pilnās reaktora jaudas – tātad ap 300 MW. Siltuma ģenerēšana krītas apmēram eksponenciāli un pēc dienas ir tikai apmēram 1% no reaktora jaudas. Tālāk siltuma radīšana samazinās lēnāk, un, lai novērstu reaktora izkušanu, tas pēc izslēgšanas ir ilgi jādzesē ar ūdeni.
Ja reaktoru nedzesē, tad tas uzkarst, vispirms iztvaiko viss ūdens, bet tad sāk izkust arī pats reaktors un kodoldegviela kopā ar augsti radioaktīviem kodolatkritumiem izkususi satek kaut kur reaktora apakšā un turpina karst. Aptuveni tā notikumi sākumā norisinājās arī Fukušimā pēc tam kad cunami bija appludinājis un padarījis nelietojamus avārijas dzesēšanas sūkņu ģeneratorus.
Reaktoram un kodoldegvielai karstot sāk ķīmiski sadalīties ūdens un izdalās ūdeņradis – kodoldegviela satur cirkoniju, kurš temperatūrā virs 1000 C reaģē ar ūdeni izdalot ūdeņradi. Ja gaisā ir vismaz 4% ūdeņraža un 5% skābekļa, tad tas ir eksplozīvs maisījums, kura eksplozijas spēks var sagraut pat ļoti stipras konstrukcijas – tādas kā dzelzsbetona ārējos kupolus, kuri ietver reaktorus.
Tā notika Fukušimā, kur reaktora ārējais apvalks bija no 1 metru bieza dzelzsbetona. Pēc Fukušimas kodolnegadījuma visā Pasaulē pastiprināta uzmanība tika pievērsta tam, lai reaktora iekštelpās uzkrātas ūdeņradis tiktu miermīlīgi oksidēts (katalītiski vai kā citādi sadedzināts) un neveidotu eksplozīvu maisījumu. Fukušimā nebija ūdeņraža oksidēšanas ierīču, bet Zaporožjē tādām būtu jābūt, jo drošības prasības kopš 2011 gada ir mainījušās. Ierīcēm būtu jābūt tādām, kuras darbojas autonomi, tāpēc ļoti maz ticams, ka kodolnegadījumā Zaporižjē notiktu arī liela mēroga reaktora ēku eksplozijas, kādas bija Fukušimā.
Ļaunākā scenārija rezultātā, kur reaktors izkūst, ļoti iespējams, ka varētu notiktu arī paša reaktora dehermetizācija un radiācija sāktu izkļūt no reaktora apkārtējā vidē. Šādā scenārijā tie visticamākais būtu gaistošie savienojumi – pirmām kārtām radioaktīvais jods, kas ir gāze un radioaktīvais joda mākonis sāktu lidot apkārt – kur nu kurā brīdī pūš vējš. Nedaudz līdzīgi kā Fukušimā.
Vai mums Latvijā būtu tādā gadījumā jāsatraucas par savu veselību? Ņemot vērā, ka liela daļa Fukušimas evakuācijas zonas ir mazāk radioaktīva nekā daļa Ziemeļigaunijas – tad es domāju, ka ļoti lielam satraukumam par mūsu veselību nebūtu iemesla.
Fukušimas pieredze rādīja, ka pastāv viedoklis, ka pati evakuācija prasīja vairāk upuru nekā to būtu bijis, ja evakuācija nebūtu notikusi. Pastāv arī uzskats, ka cilvēku atgriešanos Fukušimā kavē ļoti dāsnās kompensācijas, kuras tie saņem tik ilgi kamēr nevar atgriezties. Joda tabletes mums gan noderētu gadījumā, ja trāpīsimies zonā, kur nolīst radioaktīvais lietus.
Jau pirmajās nedēļās pēc Krievijas invāzijas Ukrainā Rietumvalstu kodolpētniecības iestādes steidzamības kārtā veica modelēšanu – kādi varētu būt iespējamie kodolnegadījumu scenāriji Zaporižjā un kā iespējami izplatītos radioaktīvais mākonis.
Atliek cerēt, ka Latvija šādam iespējamam scenārijam ir sagatavojusies labāk, nekā partijas Attīstībai/Par! Veselības ministri bija sagatvojušies COVID pandēmijai tās pirmā gada beigās. Ne Viņķeles ne Daniela Pavļuta vadībā mūsu veselības ministrija, atšķirībā no kaimiņvalstīm, nebija spējīga izstrādāt jebkādu zinātniski pamatotu modeli pandēmijas prognozēšanai.
Nav brīnums ka rezultāti mums bija bija tik skumji, vienīgi jācer, ka pēc Saeimas vēlēšanām 2022 gada rudenī būs iespējams veidot izmeklēšanas komisiju par šo veselības ministru un Finanšu ministra Jāņa Reira rīcību pandēmijas laikā. Kamēr šādas izmeklēšanas komisijas, nav mēs patiesību par šo ministru darbību īsti nezinām.
Attiecībā uz iespējamo kodolnegadījumu Zaporižjē atliek tikai cerēt, ka gan veselības ministrijai, gan radiācijas drošības centram un visbeidzot arī finanšu ministrijai ir modeļi, kas apraksta gan iespējamos Zaporižjes AES kodolnegadījumus, to sekas, gan radioaktīvā piesārņojuma izplatīšos un Latvijas iedzīvotāju iespējamo ekspozīciju. Publiskus paziņojumus par to, ka tā būtu un to, ka Kariņa valdībai ir arī rīcības plāns katrai no iespējamām situācijām gan nav nācies dzirdēt. Ir aizdomas, ka tāda nemaz nav.
