Uldis Šmits: Ticamā versija 6
Nesen publiskotais Nīderlandes vadītās starptautiskās izmeklēšanas komisijas ziņojums par Malaizijas nacionālās aviokompānijas lidmašīnas notriekšanu virs Ukrainas pagājušā gada vasarā ir tikai pirmais solis patiesības virzienā. Jo komisijas uzdevums bija noskaidrot traģēdijas, varētu teikt, tehniskos iemeslus un sniegt ieteikumus, lai izvairītos no līdzīgiem gadījumiem. Ir konstatēts, ka lidmašīna tika notriekta ar Krievijā ražotu zenītraķeti no promaskavisko grupējumu kontrolētās teritorijas. Noziegumu izmeklē arī Nīderlandes prokuratūra, kura nāks klajā ar rezultātu apkopojumu pēc dažiem mēnešiem. Tad vajadzētu sekot tiesai.
Tas acīmredzot nebūs ar ANO Drošības padomes rezolūciju izveidots tribunāls, jo Krievija šogad jūlijā izmantoja savas veto tiesības, lai tādu nepieļautu, un diez vai pieļaus. Krievijas pārstāvji jau sākotnēji nodēvēja ierosinājumu par “kontrproduktīvu”, vēlāk iebilda “principā” un, starp citu, apgalvoja, ka vispirms jāsagaida Nīderlandes komisijas atzinumi, bet, kad tie nu ir sagaidīti, Maskava izsaka “nopietnas šaubas” par izmeklētāju veikto darbu, “kategoriski nepiekrīt” ziņojuma galvenajiem slēdzieniem un grib jaunu izmeklēšanu.
Der atcerēties Malaizijas lidmašīnas notriekšanas fakta atspoguļojumu Krievijas plašsaziņas līdzekļos, kas vispār būtu atsevišķa pētījuma vērts, un tam, iespējams, varētu pievērsties komunikāciju zinātnes vai informācijas kara speciālisti. Varbūt arī psihologi. “Traģēdija nebūtu notikusi, ja Ukrainas austrumos valdītu miers,” pavēstīja Putins, kurš pats nebija ļāvis mieram tur iestāties, iesūtot Ukrainas austrumos karotāju kontingentus un ieročus, tajā skaitā, iespējams, zenītraķešu kompleksu, kas notrieca Malaizijas lidmašīnu. Protams, gandrīz visās izplatītajās versijās vaininieces loma bija atvēlēta Ukrainai. Bet vajadzēja iepīt stāstos arī kādu sazvērestību, kas atsegtu Kijevas huntas īsteno seju. Saskaņā ar tūlīt pēc katastrofas pasviesto versiju huntai bija atgadījies misēklis – tā plānojusi sašaut lidmašīnu, ar ko pārvietojas Krievijas valsts galva, taču aiz pārskatīšanās trāpīts citai. To klāstīja nevis dzeltenā prese, bet valdības kontrolētais ziņu dienests “Interfax”, atsaucoties uz avotiem “Rossaviacija” jeb Federālajā gaisa transporta aģentūrā. Krievijas Aizsardzības ministrija un Krievijas izmeklēšanas komiteja līdz pēdējam brīdim aizstāvēja viedokli, ka Malaizijas lidmašīnu notriekuši Ukrainas gaisa spēku iznīcinātāji. “Komsomoļskaja pravda” tiražēja “materiālu” par CIP operāciju, un visa Krievijas publiskā telpa pildījās ar ukraiņus vai Rietumu aģentus atmaskojošiem “jauniem pierādījumiem”, par ko gādāja plašs izplatītāju spektrs, sākot ar amatpersonām un beidzot ar troļļu fermām. Dažas versijas tika TV kanālos populārzinātniski skaidrotas, ņemot talkā kartes, shēmas un falsificētus satelītuzņēmumus. Novelt vainu uz Ukrainu bija svarīgs nacionālpatriotisks uzdevums, jo pretējā gadījumā apstiprinātos, ka Kremlis balsta Donbasa “tautas republikas” ne tikai ar humānajiem konvojiem, bet arī militāri.
Taču daudzus melus atspēko viens pats Nīderlandes vadītās komisijas secinājums, ka 298 cilvēku nāvi nesa zeme–gaiss tipa raķete. Atbildīgo loks ir iezīmējies un, domājams, konkretizēsies. Cits jautājums, vai par šo noziegumu atbildība tiešām arī iestāsies. Bet ne mazāk nozīmīgi par vēl izdarāmajiem juridiskajiem slēdzieniem būs politiskie.
