Vai Suvalku koridors ir pasaules bīstamākā vieta? “Ja sāksies šaušana no Kaļiņingradas palikšot tikai tukša vieta” 25
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad jūnijā Lietuva atbilstoši Eiropas Savienības lēmumiem ierobežoja Krievijas preču plūsmu pa sauszemi starp “lielo” Krieviju un tās daļu – Kaļiņingradas apgabalu – tracis Kremlī sacēlās ne pa jokam. Kremļa amatpersonas draudēja ar militāri politiskiem pasākumiem, sāka “turēt” tiesības rīkoties, lai aizstāvētu impērijas nacionālās intereses un tamlīdzīgi.
Rietumos atradās analītiķi, kuri uzreiz šo teritoriju, kas atrodas starp Kaļiņingradas apgabalu un Krievijai draudzīgo Baltkrieviju un ko dēvē par Suvalku koridoru, pat nosauca par pasaules bīstamāko vietu, mērenākie dēvēja par NATO Ahilleja papēdi, kur Putins uzbruks vispirms, ja vispār uzbruks NATO.
Ar to viņš varētu iegūt vēl vienu pieeju Baltijas jūrai pa tiešo no “lielās” Krievijas, bet, galvenais, atšķeltu Baltijas valstis no Rietumeiropas. Skaidrs, ka arī agrāk, palūkojoties kartē, Suvalku koridors no Rietumu un NATO interesēm veroties, neizskatījās īsti labi. Tāpat kā Gotlandes sala Baltijas jūrā. Bet viena lieta ir karte, otra – reālā situācija.
Drīz vien Eiropas Savienība gan sarunāja ar Lietuvu mazināt sankcijas pret krievu kravām, un Suvalku jautājums Krievijai nu vairs nešķiet tik aktuāls. Patiesībā vēl pirms tam daudzi citi militārie analītiķi, īpaši tie, kas nākuši no dažādām Krievijas varas struktūrām un tagad atrodas Rietumos, pasauli mierināja: nekas nebūs, Putinam nav ne spēka, ne spēju, ne intereses karot ar NATO kaut kāda apgabala tranzīta problēmu dēļ.
7. jūlijā Suvalku koridora lietas uz vietas apsprieda Polijas prezidents Andžejs Duda un Lietuvas prezidents Gitans Nausēda, kuri viesojās Šiplišku ciemā Polijas pusē, kur ir izvietots NATO Ziemeļaustrumu daudznacionālās divīzijas štābs, bet Lietuvas pusē – Marijampolē, kur ir armijas loģistikas bataljons.
Vizītes mērķis bija kliedēt vietējo iedzīvotāju un medijos izskanējušās bažas par Suvalku koridora drošību. Abi prezidenti uzsvēra, ka šī vieta esot droša, to garantējot Lietuvas, Polijas un NATO militārie spēki. Nekādas bažas vismaz publiski neizskanēja.
Draudi esot pat mazinājušies
Jūlija vidū uz Suvalku koridoru devos arī es, “Latvijas Avīzes” korespondents. Bija interesanti savām acīm redzēt, parunāt ar cilvēkiem un pārliecināties, ka velns nav tik melns, kā viņu dažs joprojām iedomājas. Biju apbruņojies arī ar Latvijas militāro speciālistu lielākoties nomierinošiem viedokļiem.
Protams, Putins ir neparedzams, bet, kā teica bijušais Latvijas armijas komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, draudi Suvalku koridoram no Krievijas līdz ar kara sākšanu Ukrainā pat mazinājušies, jo Krievijai nav militāru resursu, lai šajā vietā stātos pretim NATO nedz skaitliski, nedz tehnoloģiski. Gandrīz viss, kas ir, tiek virzīts uz Ukrainu. Protams, ir arī atomieroči, bet to lietošana būtu katastrofa visiem: gan koridoram, gan Kremlim.
Attālumi un vide
Suvalku koridors savu vārdu vēsturiski ieguvis no robežai tuvākās lielākās pilsētas. Atcerēsimies, tieši Suvalki daudziem no mums, Latvijas iedzīvotājiem, bija pirmā ārzemju pilsēta, ko ieraudzījām pēc PSRS sabrukuma, ceļojot ar automobili Rietumeiropas virzienā.
Lietuvas–Polijas robeža, kas savieno Kaļiņingradas apgabalu un Baltkrieviju, ir 95 kilometrus gara, pa taisno attālums ir 66 km, pa maziem ceļiem braucot gar robežu gan vienā, gan otrā pusē, tie varētu būt ap 80–85 km, pa asfaltētiem ceļiem gan Polijas, gan Lietuvas pusē jau jārēķinās ar kilometrāžu virs 100 km.
Man, piemēram, ceļš Lietuvas pusē no Baltkrievijas robežas aiz Druskininkiem līdz pirmajai apdzīvotajai vietai pie Krievijas robežas pa tuvākajiem asfalta ceļiem gar Vištīti sanāca 114 km garš. Ceļi šauri un līkumaini, vide – līdzīga Cēsu pusei un Latgalei. Pauguri, purvi, ezeri, meži un krūmāji, nav blīvi apdzīvota teritorija.
Te ienaidnieka krievu karaspēkam no apvidus viedokļa būtu grūtāk virzīties nekā februārī un martā Kijivas virzienā pa Ukrainu, turklāt arī tur krievi papilnam izbaudīja, ko nozīmē atrasties garā kolonnā uz šaura ceļa. Kā sacīja R. Graube, lai tiktu pie normāliem ceļiem un dzelzceļa armijas vajadzībām starp Kaļiņingradu un Krieviju, krieviem būtu jāieņem Viļņa un Kauņa, bezmaz puse no Lietuvas.
Polijas pusē koridors ir nedaudz šaurāks, bet arī ceļi vēl šaurāki, apvidus kalnaināks, purvaināks un ezeriem bagātāks nekā Lietuvas pusē. Vieglāk krieviem būtu mest garāku loku cauri vai gar lielākām Polijas pilsētām.
Tic valsts varai un NATO
Kalvarija ir Lietuvas mazpilsēta, kas atrodas desmit kilometrus no Polijas robežas. Mani pieņēma pilsētas mērs Vincs Plikaitis un administrācijas vadītājs Gintars Bujausks. Varēja just, ka abi nav pieraduši pie preses uzmanības. Protams, par Suvalku koridoru zina un lasa. Koridora vēsture stiepjoties vismaz līdz Napoleona laikiem, un Suvalku vārds vairāk tam kā simbols – vieta, caur kuru rietumeiropiešiem visvieglāk bijis tikt līdz Lietuvas metropolēm, man saka G. Bujausks.
“Pilsētā ir miers, neviens karam negatavojas un pagrabus nerok. Ir vasara, cilvēki atpūšas, svin. Neviens pašvaldībā nav vērsies pēc palīdzības vai aiz satraukuma par iespējamo militāro krīzi. Kādiem iekšienē droši vien ir bažas, bet tās netiek izrādītas. Ļaudis tic NATO un Lietuvas valdībai, gan tur izdomās, ko darīt,” mierina V. Plikaitis.
“Jā, kara sākumā veikalos izpirka sāli, jo to vairs neieveda no Baltkrievijas. Tagad ved no Polijas un varat uz Latviju aizvest kaut maisu (smejas). Cilvēkus aizsardzības jomā aicinu nekritizēt valdību – tā zina, ko dara. Ko tā liks, to pašvaldības darīs,” piebilst G. Bujausks.
Pagaidām nekādu īpašu norāžu no augšas militāro draudu sakarā pierobežas pašvaldībām neesot bijis. Ik gadu divas trīs reizes notiekot karavīru militāras mācības, par ko iedzīvotāji tiekot informēti. Varbūt lielāka uzmanība tiek veltīta civilajai aizsardzībai.
Pašvaldībai tikusi iedalīta nauda gultu un mēbeļu iegādei, kas glabājas noliktavā, bet krīzes brīdī varētu tikt izvietotas sabiedrisko ēku un daudzdzīvokļu ēku pagrabos, kuri gan nav īpaši pielāgoti. Līdz šim par krīzēm domāts arī citu lietu sakarā, piemēram, Baltkrievijas atomelektrostacija nav nemaz tik tālu.
Kā apgalvo Kalvarijas administrācijas vadītājs, pilsētā dzīvo viens ebrejs un lietuvieši, dažiem no kuriem gan esot krieviski uzvārdi, bet tas mantojums no padomju laika karabāzes, kur cilvēki saprecējušies ar lietuviešiem, visi lietuviskojušies, krievu valodu nedzirdot vispār. Attiecīgi arī neesot manīts, ka kāds būtu prokrieviski noskaņots.
Pilsēta uzņem ap 100 Ukrainas bēgļu. Vienu no viņiem – Katju – arī satieku. Viņa strādā par pavāri kafejnīcā un ir no Čerkasiem. Kā visi bēgļi, ar kuriem esmu runājis, jaunā sieviete ir pateicīga par labo uzņemšanu, bet nu jau ar meitiņu pošas mājās, jo ļoti griboties atpakaļ uz Ukrainu.
Savu uzvārdu Katja nesaka – vīra dēļ, kurš esot armijā. Viedoklis par karu Katjai ir klasisks: esam par mieru, bet Krievijai neko neatdosim, paņemsim atpakaļ visu, kas atņemts, cīnīsimies – kaut vai daudzu cietušo, kaujās kritušo, bojāgājušo bērnu, sirmgalvju un sieviešu dēļ.
Sava brauciena laikā pa Suvalku koridoru gan Lietuvas, gan Polijas pusē par militārajiem draudiem apvaicājos pārdesmit cilvēkiem. Atbild gandrīz vienādi: jā, mēs zinām, kas ir Suvalku koridors, bet baiļu nav, jo ticam, ka esam aizsargāti, dažreiz bažījamies, bet saprotam, ka reālām bažām pamata nav.
Divu dienu laikā tā arī nepamanīju nevienu karavīru, nekādu militāru tehniku. Absolūta Eiropas ikdienas dzīve. Iedomāties, ka kādu dienu te varētu soļot krievu, burjatu un čečenu karavīri un ieviest savu kārtību, ir vienkārši neiedomājami.
Ukrainas karogs pie Krievijas robežas
Atšķirībā no Kalvarijas amatpersonas Vištītes pilsētiņas dabas parka administrācijas ierēdnis mani neuzņēma vispār. Esot apnicis visādiem ārzemnieku žurnālistiem – es esot kāds sestais – stāstīt par to, kā viņi te dzīvojot pie pašas Krievijas robežas un ko domājot par militāriem draudiem. Par dabu un tūrismu, lūdzu, varot runāt… Gāju projām.
Uzmanību piesaistīja Ukrainas karogs Vištītes ezera krastā laternas galā. Pamāju ar roku pensionāram, kas privātmājā pie loga darbojās pie datora. Aļģirds Snarskis. Pensionēts ekonomists. Nepārtraukti sekojot ziņām par karu Ukrainā. Sociālos tīklos vāc līdzekļus ukraiņiem. Savā mājā uzņem bēgļus.
Bija deviņi ukraiņi, tagad palicis viens vīrietis smagā depresijā – viņam apšaudē bojā gājis vienīgais bērns, meita, kura bijusi stāvoklī.
Aļģirds tic NATO, bet ir arī kritisks, jo viņaprāt sen jau vajadzējis Lietuvu un Poliju apgādāt ar vismodernākajiem pretgaisa aizsardzības ieročiem, lai Putinam ij prātā nenāktu galvā Suvalku koridors. Šādu ieroču vēl neesot. Bet labi vismaz, ka NATO ir aizsardzības plāni.
Ja sāksies šaušana, pēc lietuvieša domām, no Kaļiņingradas palikšot tikai tukša vieta. Diemžēl esot lietuvieši, kas jūtot līdzi Krievijai: malkas piegādātāji kaut ko čiepstējuši par Ukrainas vainu karā.
Atšķirībā no daudziem Aļģirds nav bijis apmierināts ar Lietuvas ārlietu ministra Gabrieļus Landsberģa iniciēto tranzīta liegumu starp Kaļiņingradas apgabalu un Krieviju: kad ministrs atgriezīšoties no atvaļinājuma, tad politiskā opozīcija viņu sākšot knābāt.
“Lai cik slikti domāju par Krieviju, nevajadzēja tracināt ar to tranzītu un liet ūdeni uz viņu propagandas dzirnavām, kas jau tā labi maļ. Atceros, pat es jau 2008. gadā pēc trīs dienu dzīvošanas Kaļiņingradas viesnīcā tai sāku dažās lietās ticēt,” atceras pensionārs.
Aļģirda mājas sēta no Krievijas atrodas pārsimt metru attālumā, bez žoga – robeža ir pludiņi ezerā, Lietuvas teritorija esot tikai šaura ezera josla. Kā reiz ņirgājoties teicis kāds krievu robežsargs: Krievijai pieder ūdens, bet Lietuvai tikai krūmi pie ūdens. Par sevi Krievijas dēļ pensionārs nebaidās.
Savulaik uz Kaļiņingradu braucis mīlēt krievu sievietes, tur bijuši draugi: ierēdņi un pat pašvaldību vadītāji, ar kuriem kopā arī iedzerts. Pēdējoreiz Kaļiņingradā bijis pirms trim gadiem.
“Iedzērām un runājām, kas kam ir svarīgi. Es teicu, ka man svarīgi, ka bērniem ir augstākā izglītība un lai ir laba dzīve. Bet krievu draugiem svarīgākais izrādījās, lai visa pasaule no viņiem baidītos. Par to sanāca strīds, kāds nostučīja, un astoņas stundas pavadīju pie krievu drošībniekiem.
Pēc neilga laika braucu atkal un mani visu dienu noturēja uz robežas garāžā. Labi, ka palaida. Tagad vairs uz Krieviju nebraucu, jo saprotu, ka esmu melnajā sarakstā, tāpēc baidos, ka man var piemest kaut kādas narkotikas un tad es tur arī palikšu. Līdz Lietuva iestājās NATO, mums ar krieviem bija labas attiecības.
Mēs braucām ezerā krievu pusē makšķerēt, iedzēru kopā ar robežsardzes priekšnieku, krievu robežsargi nāca pie mums uz ballēm, nebija nekādu kašķu. Kā iestājāmies NATO, tā krievi nomainīja robežsargus, tagad tur visi nozombēti, uzskata, ka mēs viņiem esam lielie ienaidnieki,” stāsta Aļģirds.
Kad sakās karš, Aļģirds sasaucis sapulci ar saviem diviem dēliem un meitu, kuri jau pieauguši, ieguvuši Londonas augstskolu izglītību, dzīvē izsitušies, un vienprātīgi nolēmuši, ka nekur projām no Lietuvas nebrauks. Naudas pietiek, bet galvenais: Lietuva no klimata viedokļa līdz ar Baltiju un Skandināviju ir labākā vieta uz pasaules vismaz 200 gadu perspektīvā.
Uzskata par savējo
Suvalku koridora otrā galā aiz Druskininkiem pie Baltkrievijas robežas parunāju ar kravas automobiļa šoferi no Kaļiņingradas Viktoru Rudinski, kurš stāvēja astoņus kilometrus garās rindas galā pie robežas jau trešo diennakti. Polis pēc tautības, bet Krievijas impērijas fans, dzimis Kaļiņingradas apgabalā, kur arī dzīvo.
Viņaprāt, Krievija pareizi darījusi un dara, “atgūstot savas vēsturiskās teritorijas Donbasā un Luhanskā”. Kāpēc Krievijas armijai vajadzēja doties uz Kijivu?
“Kā kāpēc? Lai ieviestu kārtību… Man nav daudz iemeslu Putinu mīlēt, bet par karu viņam taisnība – vajadzēja jau 2015. gadā turpināt. Arī valsti un armiju Putins pacēla. Krieviem ir tāds teiciens: viņš ir kuces dēls, bet mūsējais kuces dēls… Krieviju uz ceļiem nenospiedīs, neceriet.
Būs mums grūtāka dzīve, nekas, izturēsim. Jums jau arī neko labi neiet: man radi dzīvo Daugavpilī, stāsta. Redz, Putins grib pat karu izbeigt, bet ukraiņi negrib runāt, jo Baidenam vajag tādu mazu uzvarošu karu. Bet Putins karu ar NATO nesāks, tas nu ir skaidrs,” saka V. Rudinskis.
Padošanās nebūs
Polijas ciemā Punskā dažus kilometrus no Lietuvas robežas no trīsarpus tūkstošiem tikai 800 ir poļi, pārējie – lietuvieši. Kā man saka pašvaldības vadītājs Vitauts Liškausks, punskieši brīvi runājot abās valodās.
Punska esot izsenis lietuviešu apdzīvota teritorija, kas pēc Pirmā pasaules kara, velkot robežas, tomēr piekritusi Polijai. Ļaudis sadzīvojot labi, kaut gan vēsturiski Polijai un Lietuvai savā starpā visādi gājis, šobrīd vienojot arī nepatika pret Putinu un Krievijas režīmu.
Arī Punskā pēdējo pusgadu lieku satraukumu nemanot, kaut gan bažas jau kaut kur cilvēkos mītot, īpaši vecāka gadagājuma, kuri piedzīvojuši Otro pasaules karu. Jaunieši esot pārliecinātāki, ka nekas slikts nenotikšot. Tāpat kā Lietuvā, arī Polijas valdība nekādas speciālas rekomendācijas pierobežas pašvaldībām neesot devusi.
“Skatāmies un novērtējam, kā Ukraina cīnās ar Krieviju. Ja Ukraina kritīs, tad gan loģika saka priekšā, ka mums būs jābūt gataviem visādiem scenārijiem. Ja notiks ļaunākais, protams, cīnīsimies. Nebūs nekādas padošanās. Ja uzbruks Polijai, kā pašvaldības vadītājam man būs jāorganizē evakuācija un jārūpējas par saimnieciskām lietām.
Ja uzbruks Lietuvai, tad došos uz turieni, lai ar ieroci rokās aizstāvētu savus tautiešus – tā esmu nolēmis,” saka V. Liškausks, kurš gan dzimis un audzis Polijā.
Graube: Kaļiņingradas apgabala militārā nozīme vēl vairāk zudīs
Ģenerālleitnants, bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube iebrukumu Suvalku koridorā tomēr noraida kā maz ticamu gan tagad, gan pārskatāmā nākotnē.
“Karš Ukrainā parādīja, ka Krievija nav tik stipra, kā izskatījās. Pat zināmā mērā gribētu Kaļiņingradas apgabalu salīdzināt ar Kurzemes cietoksni Otrajā pasaules karā, par kuru krieviem būtu jādomā, kā noturēt, nevis kā to pievienot “lielajai” Krievijai ar kaut kādu sauszemes koridoru.
Līdz ar Somijas un Zviedrijas pievienošanos NATO vēl vairāk zudīs Kaļiņingradas apgabala militārā nozīme. Baltijas jūra kļuvusi par NATO “dīķi”. Tie Krievijas jūras spēki Kaļiņingradā kļuvuši pavisam iespiesti.
Jau tā NATO bija laba sadarbība ar Somiju un Zviedriju, bet pēc abu šo valstu iestāšanās NATO kaut kādu Krievijas armijas darbību brīdī Baltijā NATO nekas pat vairs nebūs jāsaskaņo ar Skandināvijas valstīm. Viss notiks atbilstoši NATO plāniem,” pārliecināts R. Graube.
