– Jūs raksturojāt lielo Krievijas mediju ietekmi kā draudu Latvijas drošībai. Bet vai nav pārsteidzoši, ka pati Latvijas valsts šo ietekmi veicina? Piemēram, uzņēmumam “Lattelecom” tas pat ir bizness… 13
– Es piekrītu, tas nav saprotams. Man pašam vienmēr šķitis pārsteidzoši, ka “Lattelecom” nav iespējams pieslēgt nevienu TV paku, kurā nebūtu iekšā Krievijas kanālu.
– Kā sabiedrisko noskaņojumu Latvijā varētu ietekmēt drīzumā gaidāmā NATO starptautiskā bataljona ierašanās? Zināms, ka Krievijas mediji šo faktu pasniedza ļoti agresīvi, gandrīz vai kā kara pieteikumu. Arī Latvijā daži “eksperti” nebeidz stāstīt, ka tas tikai izraisīs Krievijas bruņošanos un palielinās spriedzi.
– NATO bataljoni ir atbildes reakcija. Mēs esam vērojuši, ko pēdējos gados dara Krievija – modernizē savus bruņotos spēkus, rīko lielas militāras mācības Baltijas valstu pierobežā, ievieš jaunas hibrīdkara metodes, kā tas bija Krimā un Austrumukrainā, un tā tālāk. Skaidrs, ka NATO plānotājiem uz to kaut kā ir jāatbild. Manuprāt, līdz šim atbildes stratēģija ir bijusi ļoti veiksmīga – lēnām un pakāpeniski palielināt NATO klātbūtni Austrumeiropā. Sākumā Latvijā bija 150 NATO karavīru, tagad būs tūkstotis. Būs grūti argumentēti pamatot, ka ASV būtu pēdējos gados provocējusi Krieviju. Tieši pretēji – Baraks Obama no visiem ASV prezidentiem bija Krievijai, ja tā var teikt, visizdevīgākais, jo viņš īpaši necentās iesaistīties. Krievija vienkārši nebija viņa prioritāte. Viņam tādi bija Tuvie Austrumi, Ķīna. Bet Krievijai pat tika piedāvāts “restartēt” attiecības. Putins ar savām darbībām ir “piespiedis” ASV un NATO atgriezties pie vecās “aukstā kara” darbakārtības.
– Taču novembrī ASV ir gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Daudzi jau tagad ļoti satraucas par to, kas notiks, ja ievēlēs Donaldu Trampu, kurš spriedelējis, ka varētu arī nesūtīt NATO aizstāvēt Baltijas valstis, ja tās “nebūs izpildījušas saistības”. Lasot šo plaši apspriesto interviju, gan rodas priekšstats, ka Tramps īpaši nav sagatavojies šādam jautājumam un kaut ko mēģina improvizēt. Bet vai šāds scenārijs tiešām var piepildīties?
– Trampam raksturīga darījumu filozofija, un to viņš mēģina attiecināt arī uz NATO. Viņa vadmotīvs – Amerikas interesēm jābūt pirmajā vietā un, ja kāds nav samaksājis, tad viņš arī nevar saņemt neko pretī. Īstermiņā Tramps ASV politiku, protams, nevar mainīt, jo lēmumi ir pieņemti un tie tiks īstenoti. Jautājums – kas notiks ilgtermiņā? Ja Trampam rodas ideja, ka jāveido ciešākas saites ar Krieviju, jānoslēdz tur kāds “darījums”, tad Baltijai un arī kopumā Eiropai tā var kļūt par problēmu.
– Tad mums tagad bailēs jāgaida novembris?
– Līdz tam laikam jāatgādina, ka Baltijas valstis ir uzticams NATO sabiedrotais – mēs esam piedalījušies misijās, pakāpeniski palielinām aizsardzības budžetu, stiprinām savus bruņotos spēkus. Jā, Latvija pagaidām aizsardzībai nedod divus procentus no Iekšzemes kopprodukta, taču tas ir mērķis, uz kuru mēs virzāmies, un atkāpties nedomājam. Iepriekš Trampam intervijā konkrēti jautāja – vai viņš aizstāvētu Igauniju Krievijas iebrukuma gadījumā? Viņš bija teicis – jā, ja viņi maksās divus procentus. Igaunija to jau tagad veiksmīgi dara. Varbūt arī nevajadzētu pārspīlēt Trampa ievēlēšanas draudu, jo gandrīz katram kandidātam pēc ievēlēšanas nācies pārskatīt savu iepriekšējo attieksmi. Arī Obama iepriekš bija kategoriski noskaņots pret sava priekšgājēja Džordža Buša ārpolitiku un ASV militārajām misijām pasaulē, tomēr arī viņam nācās rēķināties ar realitāti, pagrieziens nebija tik straujš, kā daudzi pirms vēlēšanām iedomājās. Taču, ja mums jāvērtē ASV prezidenta kandidāti, Tramps nav tas, ko Latvija varētu vēlēties.
– Jūs jau teicāt, ka ārvalstu militāro uzbrukumu Latvijas iedzīvotāji pašlaik neuzskata kā lielāko potenciālo draudu. Toties dažādas aptaujas rāda, ka pirmajās vietās arvien biežāk ir “migrācija”, “bēgļi”, arī “terorisms”…
– Diemžēl cilvēki bieži liek vienādības zīmi starp bēgļiem un teroristiem.
– Ne jau tikai terorisms uztrauc, ir arī dažādas integrācijas problēmas, kuras var vērot Rietumeiropas valstīs. Protams, arī tagad gandrīz katru dienu pienākošās ziņas par iebraucēju pastrādātiem uzbrukumiem Eiropas pilsētās.
– Pozitīvā ziņa ir tā, ka Latvijā tomēr ierodas ģimenes ar bērniem, kas nav riska grupa. Radikālākie parasti ir jaunieši un sociāli atstumtie. Protams, drošības iestādēm jābūt uzdevumu augstumos, gan sākotnēji izvērtējot, kas te ierodas, gan vēlāk. Taču svarīgi ir arī tas, kā pamatnācija uztver iebraucējus – ja viņi tiek sagaidīti ar naidu un aizspriedumiem, tad var veidoties neapmierinātība.
