Tibetas vidusceļš – autonomija tautas dvēseles glābšanas vārdā. Saruna ar trimdas ārlietu ministri 3
Nesen Latvijā viesojās Centrālās Tibetas administrācijas jeb trimdas valdības ārlietu ministre Diki Čojanga. Intervijā La.lv viņa stāsta par to, kā cilvēki pašlaik dzīvo Tibetā – bažām par tibetiešu kultūras asimilāciju, kā arī izklāsta trimdas valdības izstrādāto risinājumu Tibetas jautājumā – tā saucamo “Vidusceļa” pieeju. Tā paredz īstenu autonomiju Ķīnas sastāvā, kā arī atteikšanos no prasības pēc Tibetas neatkarības.
– Kāda pašlaik ir situācija Tibetā? Vai Pekina ieklausās tibetiešu vajadzībās?
– Situācija ir ļoti sarežģīta. Mēs esam okupēti vairāk nekā 50 gadu. Tibetā nav runas un biedrošanās brīvības, kā arī pastāv bažas par to, ka tibetiešu kultūra var tikt asimilēta Ķīnas kultūrā. Un šīs bažas pieaug. Mācību iestādēs Tibetā priekšmetus jāapgūst ķīniešu valodā, bet tibetiešu valodai ir atvēlēti kursi skolu programmās. Tas tagad ir kļuvis par laika jautājumu, kad mūsu bažas par kultūras asimilāciju piepildīsies, ja mācību priekšmeti jau no mazotnes netiek mācīti netiek mācīti tibetiešu valodā.
Ja viņi ir spējīgi mūs asimilēt, tad arī politiskais jautājums par Tibetu kļūst neaktuāls. Tas ir mēģinājums izspiest tibetiešus ārā no sabiedrības. Šobrīd Tibetā īsteno ļoti daudzus derīgo izrakteņu iegūšanas projektus, un notiek dambju būvniecība. Tas kaitē videi un notiek bez sabiedriskās apspriešanas ar vietējiem iedzīvotājiem. Vairāk nekā miljons nomadu tagad ir pārvietoti no pļavām uz pilsētām, viņiem bija jāpārdod dzīvnieki un jāatsakās no sava dzīvesveida. Ķīnas varas iestādes viņiem piešķīra pabalstus, taču, kad šī summa beidzas, šie cilvēki paliek bez iztikas līdzekļiem.
Mūsu pieļāvums ir, ka tas tiek darīts, lai Ķīnas iestādes varētu iegūt derīgos izrakteņus iepriekš nomadu apdzīvotajās vietās. Nomadu pārvietošana uz urbanizētajām teritorijām no viņu pļavām arī grauj dabisko ekosistēmu.
Daudzi no šiem projektiem tiek īstenoti arī vēsturiskajās svētvietās. Budistu klosteri Tibetā atrodas Ķīnas komunistiskās partijas pakļautībā. Mums ir zināms, ka ir ap 2000 tibetiešu politieslodzīto, taču tie ir aptuveni un konservatīvi skaitļi. 2008. gadā bija vairāk nekā 300 protesta akciju Tibetā, kā arī kopš 2009. gada vairāki tibetieši veica pašsadedzināšanās aktus, lai protestētu pret apspiešanu.
Ķīna izdevusi dokumentu, kurā minētas tās ieskatā nelegālas aktivitātes – pulcēšanās brīvības aizliegumi un arī sodi par pašsadedzināšanos. Tas nozīmē, ka pašsadedzināšanās aktu veicēju ģimenes var tikt sodītas, piemēram, cilvēki var saņemt sodu par to, ka izteikuši līdzjūtību.
– Jūs pieminējāt pašsadedzināšanās aktus. Tie var būt nesaprotami Rietumu pasaulē, un arī oficiālā Ķīna faktus par tiem var izmantot pret tibetiešiem…
– Tie sākās 2009. gadā, un nekad nekas tamlīdzīgs Tibetas vēsturē nav piedzīvots. Lai saprastu, kāpēc tas sākās, mums pašiem bija jāveic izpēte un izmeklēšana. Spriežot pēc atstātajām vēstulēm, tas bija politiska protesta akts līdzīgi kā tas notika Vjetnamā un bijušajā Čehoslovākijā, kurās arī bija cilvēki, kas pašsadedzinājās.
Tomēr mēs uzsveram, ka tas nav viņu un visu tibetiešu interešu vārdā. Tie bija cilvēki no visām vecuma un sociālajām grupām, tostarp studenti un nomadi. Viņuprāt, tas bija palicis pēdējais iespējamais politiskā protesta akts, jo citādi protestēt bija aizliegts. Mēs jūtam morālu pienākumu runāt viņu vārdā. Ja Ķīnas valdība saka, ka tie bija traki cilvēki, kam bijuši lieli parādi, varu teikt, ka tie ir meli. Ķīnas valdībai būtu jāizmeklē, kas ir patiesie iemesli, kāpēc viņi to dara un Pekinai būtu jāmaina sava politika attiecībā uz Tibetu.
– Kādu vietu tibetieši ieņem Ķīnas sabiedrībā?
Lielākā daļa tibetiešu dzīvo laukos, un viņiem ir naturālās saimniecības vai arī viņi ir nomadi un dzīvo savās kopienās. Daļa dzīvo pilsētās – strādā par ierēdņiem, skolotājiem un politiķiem. Pēc likuma tibetiešu izcelsmes cilvēki ieņem vicegubernatoru amatus. Tomēr viņi ir ļoti konservatīvi un Ķīnas komunistiskajai partijai izdevīgai politikai.
2008. gadā, kad bija Pekinas olimpiskās spēles, tibetieši neatkarīgi no ieņemamā amata tika diskriminēti. Valdība bija izdevusi rīkojumu neizīrēt viesnīcu istabas tibetiešiem. Ķīnas pilsoņu pasēs ir rakstīta tautība, tādēļ to bija viegli īstenot – toreizējā situācijā nebija nozīmes, vai esi zemnieks vai ieņem amatu komunistiskajā partijā.
Vairākums tibetiešu dzīvo nabadzīgi. Ķīna investē naudu Tibetā ne tādā veidā, kā tas būtu nepieciešams tibetiešiem. Mums ir svarīga mūsu kultūras identitāte un tās kopšana. Ir lietas, kuras nevar nopirkt par naudu. Latvijā bija padomju okupācija, bet ASV to neatzina. Lojalitāti nevar nopirkt.
– Tibetas centrālā administrācija, kuru pārstāvat jūs, piedāvā Tibetai tā saucamo “Vidusceļu” – plašāka autonomija, bet atteikšanās no neatkarīgas Tibetas…
– Mēs vēlamies Tibetā īstu autonomiju, kas tiktu realizēta dzīvē. “Plašāk” un “lielāk” ir Ķīnas varas iestāžu termini. Pēc vairāku gadu pārdomām Viņa Svētība Dalailama secināja, ka nepieciešams risinājums, kurš būtu pieņemams gan tibetiešiem, gan ķīniešiem.
Pilnīgas autonomijas iespēju starp citu garantē Ķīnas konstitūcija. Ja mums būs lokāla un patiesa autonomija, mēs piekritīsim būt par Ķīnas daļu, turklāt Ķīnai būs jātur cieņā tās jomas, kuras ir būtiskas tibetiešiem: izglītība tibetiešu valodā, kultūras saglabāšana un vides jautājumu risināšana.
Tāpat mēs vēlamies, lai visi tibetieši būtu zem vienas administrācijas, jo puse no viņiem dzīvo Tibetas autonomajā reģionā, bet pārējie – četrās kaimiņu provincēs. Mūsu piedāvājumu esam nosaukuši par “vidusceļu”, jo, to īstenojot, tiek izbeigts pastāvošais “status quo” Tibetā. Bet mēs nepieprasām neatkarību. “Vidusceļa” memorandā esam minējuši punktus, kas nepieciešami Tibetas attīstībai, un esam to iesnieguši arī Ķīnas varas iestādēm.
– Kāda ir Ķīnas valdības attieksme pret “Vidusceļa” risinājumiem?
– Viņi nevēlas, lai Ķīnas iedzīvotāji zinātu par “Vidusceļa” pieeju. Ārzemju reportieri nevar nokļūt Tibetā, taču dažiem starptautiskajiem medijiem tas paslepeni ir izdevies. Ķīnas valdība neiesaistās dialogā ar Dalailamu. Pēdējais dialogs bija 2008.gadā, bet pagaidām process nav beidzies, un agri vai vēlu Tibetas centrālajai administrācijai būs jāsēžas pie sarunu galda.
“Vidusceļā” izteiktos piedāvājumus un prasības Ķīnas valdības iestādes pārējiem konsekventi pasniedz maldīgi. Mēs sakām, ka vēlamies zem vienas administrācijas visas tibetiešu apdzīvotās vietas, bet oficiālā Ķīna interpretē, ka mēs vēlamies vienu ceturto daļu no teritorijas. Mums nav svarīga teritorija, bet gan tas, lai visi tibetieši būtu zem vienas administrācijas.
Bija arī apgalvojumi, ka mēs plānojot izstumt no Tibetas cilvēkus, kas nav tibetieši, taču mēs pieņemam, ka Tibetā var dzīvot arī cilvēki, kas nav tibetiešu izcelsmes un ir atvases cilvēkiem, kas to jau apdzīvo ilgus gadsimtus.
