Māris Zanders: “Tēvu un dēlu” problēmas nav 2
Runas par nepietiekamu zinātnes finansējumu Latvijā nav nekas jauns, un liela daļa sabiedrības tās uztver kā vienu no saskaitāmajiem kopējā diagnozē par naudas nepietiekamību. Salīdzinoši svaigāka, ja tā drīkst teikt, ir tēze par interešu sadursmi zinātnē starp “vecajiem” un “jaunajiem”. Pirmie šajā aprakstā būtu pētnieki, kas vēlas saglabāt “status quo” un kavē, iespējams, vērtīgas pārmaiņas.
Atļaušos uzreiz izvirzīt savu tēzi, ka šādam aprakstam nav nekāda sakara ar iesaistīto pušu bioloģisko vecumu. Paviršību var fiksēt gan gados jaunu, gan padzīvojušu pētnieku darbos, konjunktūrisms un tukša profesionālā žargona apgūšana sastopama jebkurā vecuma grupā.
Otrā tēze: zinātnes kopienās varas attiecības (piekļuve resursiem, kolēģu profesionālās karjeras ietekmēšana u. c.) principā ne ar ko neatšķirtas no varas tīklojumiem politikā, biznesā utt. Ir ar varu apveltītie, un viņi to var izmantot savtīgos nolūkos pilnīgi neatkarīgi no sava bioloģiskā vecuma un pat talanta līmeņa. Piemēram, Noama Čomska devums lingvistikā ir neapšaubāms, bet tas viņam netraucēja jau salīdzinoši agrīnā darbības posmā kultivēt sava viedokļa neapstrīdamību un visnotaļ nesaudzīgi izmantot savu statusu pret tiem, kuri Čomska apgalvojumus atļāvās apšaubīt. Tāpat varas tīklojumā iekļaujas ne tikai zinātnieki “ar statusu”, bet tas, ko varētu saukt par zinātnes birokrātiju. Un atkal jānorāda, ka šīs birokrātijas locekļi var no bioloģiskā vecuma viedokļa būt ļoti dažādi cilvēki. Un tā tas ir ne tikai Latvijā.
Līdz ar to, ja mērķis ir stagnācijas mazināšana, tad runa ir nevis par vecuma grupām, bet zinātnes struktūrālo uzbūvi. Neko jaunu nepateikšu: vēlams, lai pētniecības procesi koncentrētos – trajektorijas, protams, var atšķirties – ap augstskolām. Nevis tāpēc, ka zinātņu akadēmijas un tām līdzīgas struktūras būtu konservatīvākas, bet tādēļ, ka augstskolu ekosistēmā objektīvi ir straujāka asinsrite studējošo personā, vairāk radoša haosa. Šī augstskolu ekosistēmai raksturīgā ņirboņa var brīžiem kaitināt, tomēr tā, manuprāt, labāk nodrošina platformu, kurā var parādīties un parādās kaut kas paliekošs. Ne velti iepriekš minēju, ka trajektorijas var būt dažādas, un, ņemot vērā, ka labāk zinu Latvijas Universitātes vidi, daži ar to saistīti piemēri. Viens, manai viegli vecmodīgai gaumei nekomfortabls variants – jau piekto gadu pastāvošais studentu biznesa inkubators. Skaidrs, ka tur “tukšo šāvienu” ir daudz, tomēr pati iespēja teoloģiju studējošam personāžam pamēģināt sevi pavisam citā jomā (reāls gadījums) ir atsvaidzinoša. Cits variants – ar augstskolām saistītie institūti. Skatos ar LU saistītās Latviešu folkloras krātuves rīkotās K. Barona konferences šā mēneša izskaņā programmu – redzu, arī referātu “Kad Dainu skapim ir vairāk “like” nekā tavam uzņēmumam”. Man kā snobam izklausās aizdomīgi, tomēr jāsecina, ka zinātniskā vide te iesūnojusi gluži nav. Vēl variants – pašas augstskolas fakultātes. Cik zinu, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte kopā ar telekomunikāciju operatoriem strādā ar lieliem datu apjomiem, un tādējādi mobilo tālruņu lietošanas dati ļauj iegūt precīzāku un daudzveidīgāku informāciju par Latvijas iedzīvotāju pārvietošanos, koncetrēšanos utt. nekā ierastās uzskaites sistēmas. Arī labi, lai kā mani subjektīvi pati šādu datu esamība neiejūsmina. Augstskolu doktora grādu zinātniskie darbi ir brīvi pieejami internetā, un ikviens var novērtēt, kādi tik tur nav brīnumi un “brīnumi”, bet kopumā šā grāda pretendentu uzdarbošanās ir stimulējoša.
Vēlreiz. Jebkurā jomā svarīgs ir ne tikai naudas daudzums (tās vienmēr ir par maz), bet arī birokratizācijas līmenis. Ir nevis “vecie” pret “jaunajiem” (un otrādi), bet hierarhisku struktūru piekritēji un tie, kuri dod priekšroku mainīgākai, daudzveidīgākai videi. Problēma varētu būt tā, ka politiskajai varai vieglāk ir saprasties ar pirmajiem, jo šīs abas puses runā vienā varas vertikāļu valodā, vienlīdz augstu vērtē “stabilitāti” un “prognozējamību” (lasi, savas pozīciju neapdraudēšanu).
