Tēvs pazemē. Recenzija par Dailes teātra izrādi „Eiridīke” 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātra jauniestudējums “Eiridīke”, kuru inscenējusi režisore/horeogrāfe Anna Abalihina, vadoties no Sāras Rūlas lugas, kaut pretrunīgs, rosina paprātot par vairākiem izrādes aspektiem un citiem ar to saistītiem tematiem.
Sāra Rūla nav svešiniece Latvijas teātros. Kā norādīts izrādes programmiņā, Māra Ķimele Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) sekmīgi bija iestudējusi viņas visai nopietno komēdiju “Tīrā māja” (2007), skat., https://www.jrt.lv/izrades/tira-maja/. “Eiridīke” sižetiski gan ievērojami atšķiras no JRT izrādes, kaut abas tapinātas 2004. gadā. Turklāt nupat iestudētajā lugā sengrieķu mīts par Orfeju transformēts tā, ka līdz šim par galveno uzskatītais varonis nonācis “otrajā plānā”. Savukārt Eiridīke kā neveiksmīgā varoņa neizglābtais “objekts” (lietoju šo pētnieku un cīnītāju grupās populāro apzīmējumu) nu ir galvenais tēls. Mani šai stāstā vienmēr ir intriģējis tas, kāpēc ļaunais sengrieķu dievs ir piekodinājis glābējam neskatīties uz glābjamo. Kā gan Orfejs var skaidri zināt, kuru viņš cenšas nogādāt virszemē? Dieva kaprīze? Uzticēšanās nostiprināšana? Izrādē šajā vienlīdz svarīgajā raksturu trijotnē braši iekļaujas Eiridīkes tēvs (žēl, ka viņam nav piešķirts vārds). Lugā ir ne tikai traģiskais, tas ne pārāk tiek uzsvērts, bet mēģināts norises padarīt komiskākas, izmantojot mūsdienām raksturīgo un mītos neiederīgo. Smieklus tas gan manī neraisīja.
Anna Abalihina (nezin kāpēc dēvēta par Abalikhinu, varbūt nevilšus sekojot praksei Hruščovu saukt par “Khrushchevu”?) tiek raksturota kā horeogrāfe inscenētāja un performere, norādīta viņas saikne ne tikai ar Krievijas Valsts akadēmisko Lielo teātri Maskavā (tas Rietumos zināms kā “Bolshoi”), bet arī ar tādām respektablām institūcijām kā Gogoļa centrs (savulaik Kirila Serebreņņikova vadītais teātris) un Novosibirskas “Krasnij fakel” (“Sarkanā lāpa”), kurš savukārt labi zināms kā bijusī izcilā režisora Timofeja Kuļabina darbības vieta. Šai ziņā ir vērts minēt to, kāpēc par mākslinieci ir samērā maz kas publicēts Latvijas plašsaziņas līdzekļos? Vai asā vēršanās pret Čulpanu Hamatovu ir radījusi piesardzību? Vai kāds gribētu gaidīt no Abalihinas viņas darbos skaidru tūlītēju vēstījumu par attieksmi pret Krieviju, ne mīta izspēli? Jāakcentē, ka Nacionālā teātra izrāde “Maigā vara” pievēršas tam, kā māksliniekiem jāuzvedas sabiedrības aktīvistu spiediena gadījumā. Taču ne vienmēr iespējams uzreiz tieši runāt par dziļi sāpīgo. Zīmīgs problēmas aspekts ir vērojams JRT izrādē “Kurlmēmo zeme”, kuras sākumā Hamatova runā bez balss, tikai vēlāk atgūstot to. Kopumā tas veido nozīmīgu pārdomu tematu: vai tiešām kādam šķiet, ka mākslinieki pieder viņiem un tātad jāpiepilda skatītāju/vērtētāju gaidas? Un, ja nedarīs tā, kā grib, tiks piespriests sods – vilšanās viņos un “noraidīšana no spēles laukuma”?
Izrāde “Eiridīke” raksturota kā fiziskā teātra izrāde, lai gan tajā ir šāda veida darbiem negaidīti daudz teksta. Iestudējuma sākumā patiešām dominē laikmetīgās dejas elementi, kuri, norisēm attīstoties, mazinās. Kustības savdabīgi aizstāj Orfejam piedēvēto brīnumbalsi. Taču deja norāda arī uz Klāva Kristapa Košina Orfeja un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Eiridīkes vijīgo saplūsmi un atplūsmi. Abi ir līdzvērtīgi, pēc letālā negadījuma – ne tikai glābjamā un glābējs. Skaistulei ir piešķirta pārmērīgi gara bize (mati, kā zināms no citu kultūru tradīcijām, ir jāslēpj, lai nekārdinātu), pa kuru, kā var atcerēties no folkloras, var nolaisties zemzemē un, ja varoņdarbi ir galā, izkļūt ierastajā dzīvē. Bize var būt pat čūska/kaislība, kas nonāvē Eiridīki.
Izrādē nav manāms Orfeja tradicionālais, ziņkārīgais, nejaušais skatiens, kurš Eiridīki nonāvē atkārtoti. Abu supervaroņu saskatīšanās drīzāk raksturojama kā apzināta izvēle. Vai Orfejs jūt, ka pēc pazemes piedzīvojumiem Eiridīke vairs nav pilnībā viņējā? Atsakot Laura Dzelzīša ironiski veidotajam Vīrietim, “sliktajam zēnam” (vēlāk viņš pārtop par Apakšzemes valdnieku, šajā tēlā nav nekā dēmoniska vai varena, salīdzinot ar mītisko Aīdu), kurš tomēr daiļavu zināmā mērā ir ieinteresējis, Ķuzules-Skrastiņas varone pieaug. Tā teikt, banālais – “negatīva pieredze arī ir pieredze”. Novatoriskākais un nozīmīgākais šī mīta (“senās dziesmas jaunās skaņās”) mūsdienīgošanā saistāms ar ļoti interesanto Dailes teātra izpilddirektora un prokūrista Ginta Andžāna veidoto Eiridīkes tēva tēlu. Tieši viņš ir tas, kurš meitu novērtē kā pilnvērtīgu cilvēku. Vai tādēļ Eiridīke, apzināti pārkāpjot noteikumu, dodas pie tēva mirušo valstībā? Pieņemts gan domāt, ka pārāk ciešas vecāku un bērnu attiecības traucē pilnvērtīgu dzīvi. Taču tēvs pazemē ir meitas zemapziņā, jo, šķiet, ka neviens cits vīrietis nespēj viņam līdzināties. Bēda!
Šķiet, ka jēdzīgi būtiska vieta iestudējuma tēlu sistēmā nav atrasta Eiridīkes vecaimātei un Vecajai sievietei. Kaut Vita Vārpiņa šajā lomā ir efektīga, tomēr nerodas pārliecība par šo tēlu nepieciešamību. Dīvaini šķiet, ka trīs akmeņu lomās, turklāt, aizsedzot aktrišu sejas, ir talantīgās Ērika Eglija-Grāvele, Milēna Miškēviča un Anete Krasovska. Nebūtiski tēli, bez individualitātes? Protams, “nav mazu lomu”, bet viņu kustīgumu spētu īstenot jebkurš dejās trenēts jaunienācējs. Jānodarbina teātra ansamblis vai kustību treniņš?
Aizraujoši veidota ir izrādes multivide. Ieva Kauliņa radījusi trāpīgu, tukši piepildītu, visai noslēgtu telpu. Amizanta ir morga siena, kurā iekļūst/izkļūst uz citu pasauli ceļojošie.
Noslēgumā jāpievēršas būtiskākajam problēmtematam. Kāpēc šī izrāde ir vajadzīga un ko tā varētu sniegt vērotājiem? Iepriekš augsti novērtēju izrāžu formu (tāda tā ir šajā izrādē), arī tad, ja vēstījums šķita bālāks vai jau iepazīts. Traģisko pasaules notikumu dēļ tas mainījies. Nu visaugstāk vērtēju vēstījuma aktualitāti. Līdzsvaram – arī izklaidi, labi veidotas komēdijas kā atelpu. Pēc trijām pirmizrādēm iestudējumu plānots rādīt vienu divas reizes mēnesi. Vai ir bažas par skatītāju interesi? Jeb plānots izrādi attīstīt?
UZZIŅA
Sāra Rūla, “Eiridīke”, fiziskā teātra iestudējums Dailes teātrī
Režisore: Anna Abalikhina, scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Ieva Kauliņa, videomākslinieks: Aleksandrs Lobanovs, komponists: Platons Buravickis, gaismu māksliniece: Māra Vaļikova.
Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Klāvs Kristaps Košins, Gints Andžāns, Lauris Dzelzītis, Mirdza Martinsone vai Vita Vārpiņa, Ērika Eglija-Grāvele, Milēna Miškēviča, Anete Krasovska, Juris Bartkevičs.
Nākamās izrādes: 16. decembrī, 9., 23. janvārī.
