Terapeitu aizraušanās kļūst par popkultūras fenomentu 0
Lai gan pirmie terapeitu ziņojumi par apspiestām atmiņām sastādīti jau Freida laikā, īpaši populāra šī pieeja kļuva divdesmitā gadsimta vidū. 1957. gadā iznāca pseidobiogrāfisks romāns “The Three Faces of Eve” (“Īvas trīs sejas”), kurā divi psihiatri apraksta sievieti ar atmiņas traucējumiem, kas radušies kā bērnības trauma sekas.
Vēlāk sabiedrības uzmanības centrā nokļuva Floras Šreiberes grāmata un vēlāk arī televīzijas seriāls “Sibilla” par psihiatrijas pacientes Šērlijas Meisones pārciesto, dzīvojot kopā ar vardarbīgu māti.
Nebija ilgi jāgaida, līdz plaša sabiedrībā un arī daudzi garīgās veselības aprūpes profesionāļi pieņēma pārliecību, ka bērnības atmiņas par vardarbību var pagaist no apziņas tūlīt pēc notikušā un tikt atgūtas tikai terapijā. Jaunā teorija par to, kā prāts reaģē uz traumu, nostiprinājās vēl vairāk, sabiedrībai atzīstot, ka seksuāla vardarbība ilgi tikusi novērtēta par zemu un ignorēta.
Papildus daudzajiem un dažādajiem simptomiem, kurus piedēvēja apspiestai bērnības trauma, tostarp depresijai, anoreksijai, neizskaidrojamām sāpēm, daži psihologi uzskatīja, ka tā arī var radīt vienā cilvēkā atšķirīgas, neatkarīgas personības.
Šīs personības jeb “alter ego” varot acumirklī pārņemt pacienta apziņu un norobežot atmiņas vienu no otras. Šī stāvokļa izpausme esot tā sauktie multiplas personības traucējumi, kas kā psihiska slimība reģistrēta 1980. gadā.
Ievērojama daļa garīgās aprūpes profesionāļu, pēc aprēķiniem vairāk nekā 50 000, deviņdesmito gadu vidū, šķita nekritiski pieņemam apspiesto atmiņu teoriju. Vēl kāda daļa no tiem kaismīgi aizstāvēja pārliecību, ka slepkavnieciski sātanistu kulti ir visnotaļ izplatīta parādība, kas izskaidro viņu klientu aizmirstu pagātni.
Vēl vairāk, visā Amerikā zēla un plauka semināri, kuros klientiem (par samaksu, protams) mācīja cilvēkus, kā atgūt sātanistu un izvarotāju nozagtās atmiņas. (Tipisks piemērs ir biogrāfija ‘Michelle Remembers”, kas iznāca 1980. gadā, un kuras autors ir kanādiešu psihiatrs Lorenss Pazders un viņa paciente, vēlāk sieva, Mišela Smita. Smita aprakstīja sātanistu organizāciju, kura, kā viņa apgalvoja, spīdzinājusi viņu mēnešiem ilgi, barojot ar tārpu zupu un piespiežot vērot dzīvnieku upurēšanu.) Pat tad, ja dēmoniski rituāli netika piesaukti, toreizējie traumu eksperti gandrīz vienmēr koncentrējās uz atmiņām par incestu un seksuālu izmantošanu.
ASV tas kļuva par īstu popkultūras fenomentu: sarunu šovos piedalījās vardarbības upuri ar atgūtām atmiņām, grāmatas un filmas iznāca viena pēc otras. “Ja jūs domājat, ka esat cietis no vardarbības un dzīvē parādās te aprakstītie simptomi, tātad tā arī ir bijis,” uzsvēra viens no autoriem grāmatai “The Courage to Heal”.
